Lanai šie pateicības vārdi lika justies neērti. Tā tas ar viņu bija allaž, pat sīkumos. Un vēl jo vairāk tagad: doma, ka cilvēki viņai pateicas par to, kas bija gandrīz brīnums, šķita absurda.
- Vai tu nezini kādu vietu, kur es varētu izgulēties? Kur būtu gulta? viņa jautāja.
Elvuds aizveda Lanu un Patriku uz savām mājām. Tās atradās kādu pusjūdzi no laukuma, un, kad viņi to sasniedza, Lana jau, stāvēdama kājās, gulēja.
- Nāc iekšā! aicināja Elvuds. Vai vēlies kaut ko apēst?
Lana papurināja galvu. Tikai vietiņu, kur… to tur dīvānu.
- Tu vari izmantot kādu no augšstāva guļamistabām.
Bet Lana jau bija ar seju iekritusi dīvāna spilvenos. Un pēc
pussekundes viņa jau bija aizmigusi.
Kad meitene pamodās, bija jau nakts. Pagāja brīdis, iekams Lana saprata, kur atrodas.
Elvuds bija gādīgi pabarojis Patriku. Uz virtuves flīzēm atradās tīri izlaizīts šķīvis. Patriks bija saritinājies pie gāzes kamīna, kaut ari tajā nedega uguns.
Lana bija mežonīgi izsalkusi. Juzdamās kā kramplauzis, viņa pārmeklēja virtuvi. Ledusskapis bija iztukšots, ja neskaita citronu sulu, sojas mērci, piena paku, kam sen bija beidzies derīguma termiņš, un dažas briesmīgi vecas salātu lapas.
Saldētavā aina bija labāka. Tur stāvēja saldēti piparoti vistu spārniņi, kaut kas vakuuma traukā un peperoni pica, gatava likšanai mikroviļņu krāsnī.
- Ak jā, noteica Lana. Pilnīgi noteikti.
Viņa iešāva picu mikroviļņu krāsnī un uzspieda vajadzīgos ciparus. Bija valdzinoši nolūkoties, kā tā iekšpusē griežas. Mute pieplūda ar siekalām. Tas bija viss, ko viņa varēja darīt gaidīt, līdz mikroviļņu krāsns iezvanīsies.
Lana tiesāja picu, plēsdama to ar pirkstiem, locīdama iekšā taukainās šķēles un uzlasīdama visu, kas nobiris uz letes.
- Ak tu arī gribi kādu gabaliņu? viņa jautāja, kad, dedzīgi luncinādams asti, parādījās Patriks. Lana pasvieda viņam gabalu, un suns to noķēra gaisā.
- Lieliski. Esam šo to piedzīvojuši, vai ne, draudziņ?
Augšstāvā Lana atrada plašu guļamistabu un nākamo pusstundu pavadīja zem karsta ūdens strūklas. Ūdens, kas aizplūda kanalizācijā, bija melns un sarkans.
Tad viņa iesauca dušā Patriku, iezieda viņu ar šampūnu, noskaloja un izstūma ārā, kur viņš, purinādamies kā negudrs, piešļakstīja ar ūdeni visu vannasistabu.
Lana ietinās dvielī un devās izpētīt māju, nolēmusi pie viena sameklēt sev kādas drēbes. Izskatījās, ka māsu Elvudam nav bijis, toties māte bijusi sīciņa, tāpēc, ciešāk sasienot jostu,
Lanai izdevās tērpu saturēt.
Viņa paņēma rokās savas vecās drēbes un gandrīz noģība no smakas.
- Ak mans Dievs, Patrik! Tad tā es visu laiku smirdēju? Man šīs drēbes jāsadedzina.
Taču viņa aprobežojās ar to, ka iegrūda savas dubļainās, asiņainās, sadriskātās un sviedriem piesūkušās drēbes atkritumu maisā. Vecās kurpes Lanai nelaimīgā kārtā nācās |
atstāt: Elvuda mātes apavi viņai bija savus divus izmērus par lielu.
Dodoties lejup pa kāpnēm, Lana jutās tik labi, kā nebija jutusies jau sen. Ieraudzījusi telefonu, viņa nespēja nociesties, nepacēlusi klausuli. Piezvanīt mammai. Pateikt viņai… nu, kaut ko. Meitene nebija aizmirsusi, kas viņai tika stāstīts par IBJZ. Un tomēr…
- Nav signāla, Patrik.
Patriku tas neinteresēja.
- Vai zini ko, Patrik? Tagad es apsēdīšos un mazliet paraudāšu.
Bet asaras nenāca. Pēc brīža Lana nopūtās un iznesa uz lieveņa sasilušu diētisko pepsikolu.
Bija pats nakts vidus. Ielā valdīja klusums. Viņa atradās pilsētiņā, kurā bija uzaugusi, taču nu jau vairākus gadus bija prom no tās. Dienā Lana bija satikusi dažus bērnus, ko kādreiz bija pazinusi, taču zem biezās netīrumu kārtas gandrīz neviens viņu nepazina. Tagad varbūt viņu vismaz pazīs. Taču Lanai ienāca prātā, ka tagad, kad viņa bija tīra, viņu varbūt vairs nepazīs Sems, Astrīda un Edilio.
- Man ir tāds noskaņojums, ka varētu kaut kur aiziet, Patrik, viņa teica. Tikai nezinu, kurp.
Ielā iegriezās mašīna. Tā pārvietojās lēni. Lai arī kas sēdēja pie stūres, bija skaidrs, ka nekāds pieredzējušais braucējs tas nav.
Lana saspringa, gatava mesties iekšā un ieslēgties. Viņa pielika plaukstu virs acīm, tomēr šoferis nebija saskatāms, un neizskatījās arī, ka viņš gribētu apstāties un patērzēt. Auto kādu gabalu turpināja braukt un tad iegriezās šķērsielā.
- Laikam kaut kāda patruļa, Lana teica Patrikam.
Bridi pakavējusies uz lieveņa, meitene devās iekšā.
Un tūdaļ pamanīja virtuvē kādu stāvam.
Patriks ierūcās un saslēja spalvu.
- Čau, ķertā! sacīja Dreiks.
Lana atkāpās, bet bija jau par vēlu. Dreiks notēmēja uz viņu ar pistoli.
- Esmu labrocis. Vismaz kādreiz biju. Taču no šāda attāluma varu trāpīt arī ar kreiso.
- Ko tu gribi?
Dreiks norādīja uz savas labās rokas stumbeni. Tas beidzās tieši virs elkoņa. Kā tu domā, ko es gribu?
Tajā vienīgajā reizē, kad Lana bija redzējusi Dreiku Mervinu, viņš tai atgādināja koijotu Barvedi: spēcīgs, ārkārtīgi uzmanīgs, bīstams. Tagad viņa slaikais stāvs šķita izdēdējis, haizivs smaida vietā saspringta grimase, ap acīm sarkani loki. Kādreiz tik draudīgais skatiens bija drudžaini saspringts un dedzinošs. Viņš izskatījās pēc tāda, kurš pārcietis prātam neaptveramu spīdzināšanu un tomēr izdzīvojis.
- Es mēģināšu, apsolīja Lana.
- Ne tikai mēģināsi, teica Dreiks, taču tūdaļ pat sarāvās sāpēs. Viņa seja saviebās, un no rīkles izlauzās zems, gandrīz dzīvniecisks kunkstiens.
- Nezinu, vai man izdosies pieaudzēt visu roku, teica Lana. Ļauj tai pieskarties.
- Ne jau šeit, viņš nošņācās un sakustināja pistoli. Ārā pa sētas durvīm!
- Ja tu mani nošausi, es nevarēšu tev palīdzēt, aizrādīja Lana.
- Vai suņus izdziedināt tu māki? Kā būtu, ja es šitam izšķaidītu smadzenes? Vai tu varētu viņu dabūt atpakaļ uz pekām? Kā tev liekas, ķertā?
Automašīna, kuru Lana bija redzējusi braucam, bija apstādināta sānieliņā aiz mājas. Motors rūca. Pie stūres bija zēns, vārdā Panda.
- Neliec man to darīt, lūdzās Lana. Es tev tik un tā palīdzēšu. Tev tas nav jādara.
Taču strīdēties bija veltīgi. Ja arī Dreikam kādreiz bija piemitusi sirdsapziņa, tā bija pazudusi līdz ar viņa roku.
Tad viņi brauca pa miegā iegrimušo pilsētu.
Ārā, naktī.
Hovards to bija redzējis pats savām acīm šo Sema sapulcināto mazo armiju. Viņš bija redzējis tos piestājam pie Ralfa pārtikas veikala. Veikals nebija apsargāts, un tas nozīmēja, ka pārējie šerifi nolēmuši paiet malā un labāk nerādīties acīs.
Viņu ir pārāk daudz, bija secinājis Hovards.
Pēc tam viņš kopā ar Orku pievāca auto un devās uz Koutsas Akadēmiju. Taču viņiem bija misējies nepareizi nogriezties, un, iestājoties naktij, viņi atradās uz zemesceļa, kas veda tuksnesī.
Viņi griezās atpakaļ, braukdami paši pa savām pēdām, līdz atkal nokļuva uz galvenā ceļa, bet ari tas izrādījās nepareizi. Un tad viņiem izbeidzās benzīns.
- Tā bija tava stulbā ideja, murmināja Orks.
- Ko tad tu gribēji darīt? Palikt pilsētā kopā ar Semu? Viņš atvedis sev līdzi kādus divdesmit cilvēkus.
- Es varētu sadot viņam pa mizu.
- Ork, neesi idiots! Hovards aizkaitināts atcirta. Ja te nav ne Keina, ne Dreika un Semijs iesoļo pilsētā kā varens virs, kā tu domā, ko tas nozīmē? Nāc reiz pie prāta, Ork, parēķini!