Orka cūkas ačteles sašaurinājās līdz niecīgām spraudziņām. Nesauc mani par stulbu. Ja vajadzēs, izšķaidīšu tev visus zobus.
Minūtes divdesmit Hovards dzesināja muti, remdējot Orka aizvainotās jūtas. Tam, ka abi bija iestrēguši kaut kādā nomaļā kaktā, sēdēdami vāģi, kas nedomāja kustēties uz priekšu, ar šo mierināšanu, protams, nebija līdzēts.
- Es redzu gaismu, pavēstīja Orks.
- Ei, patiešām. Hovards izlēca no mašīnas un metās skriešus. Orks klumpačoja viņam pa pēdām.
Krietnu gabalu priekšā ieslīpi virzījās divi auto stari. Ja viņi palēninās skrējienu, auto pabrauks garām, viņus nepamanot.
- Pasteidzies! sauca Hovards.
- Noķer viņus! mudināja Orks, pats pāriedams no skrējiena uz smagnēju stampāšanu.
- Labi! nokliedzās Hovards, bet tajā brīdī viņam aizķērās kāja un viņš nostiepās dubļos. Uzrāvis sevi kājās, puisis sajuta asas sāpes potītē.
- Kas, pie…? Hovards sastinga. Tumsā kāds bija. Ne Orks, bet kāds, kas pretīgi oda un elsoja kā suns.
Hovards tūdaļ pat metās skriešus. Kāds dzenas man pakaļ! viņš spiedza.
Automašīnas ugunis bija nomērķētas tieši uz viņu. Viņš tos panāks. Viņš tos panāks. Ja vien atkal nenokritīs. Ja viņu nenotvers briesmonis.
Hovarda pēda skāra asfaltu, un viņu apžilbināja mirdzoši balta gaisma. Auto, spalgi nokaucies, apstājās.
Briesmonis nekur nebija manāms.
- Hovard?
Viņš pazina šo balsi. Pa logu bija izliecies Panda.
- Panda? Vecīt, kāds prieks tevi redzēt! Mēs bijām…
Piepeši no tumsas iznira kaut kas vēl tumšāks. Tas lēca
un zibens ātrumā sakampa Pandas roku. Panda izgrūda spiedzienu.
Mašīnā izmisīgi rēja suns.
Kaut kas trāpīja Hovardam pa muguru, un viņš nokrita četrrāpus.
Auto rāvās uz priekšu. Buferis apstājās sešas collas no Hovarda galvas.
Atskanēja kliedziens. Vīrieša balss. Orks. Kaut kur aiz muguras tumsā klīda Orks.
Visapkārt bija suņi, tie ņudzēja ap Hovardu. Nē, ne suņi, viņš nodomāja, tie ir vilki. Koijoti.
Mašīnas durvis pavērās, un pa tām izvēlās Panda līdz ar koijotu, kas bija iekodies tam rokā. |
Skaļš rībiens un oranžas gaismas zibsnis.
Taču koijotus tas neapturēja.
Vēl viens šāviens, un kāds no koijotiem sāpēs iegaudojās.
Gaismas laukumā iesteberēja Dreiks. Viņš izskatījās nožēlojams.
Koijoti atkāpās, vairīdamies no gaismas, tomēr nedomāja pazust. Hovards lēnām uzrausās kājās.
Dreiks notēmēja ar pistoli Hovardam sejā. Vai tu man tos suņus uzrīdīji?
- Tie sakoda arī mani, protestēja Hovards. Tad viņš pagriezās pret tuksnesi un iesaucās: Ork, Ork, vecīt! Ork!
Tad atskanēja kāda balss. Tā šņirkstēja kā slapja grants, bet bija spokaini augsta: Dod mums sievieti.
Hovards blenza naktī, cenzdamies kaut ko saprast. Tas nebija Orks. Kur palicis Orks?
- Kādu sievieti? noprasīja Dreiks. Kas tu esi? Tuksnesis ap mašīnu sakustējās. Lēni no visām pusēm
zagās klāt ēnas. Hovards kāpās atpakaļ, bet Dreiks stāvēja, kur stāvējis.
- Kas tur ir? viņš noprasīja.
Gaismas aplī ienāca kašķains koijots, kura rētainais purns šķita atiezts ļaunā smīnā. Hovards gandrīz novēlās zemē, kad saprata, ka runātājs bija šis koijots.
- Dod mums sievieti.
- Nē, Dreiks, ātri atgūdamies no šoka, atcirta. Viņa ir manējā. Man vajag, lai viņa izdziedē man roku. Viņai ir spēks, un es gribu atgūt savu roku.
- Tu neesi nekas, noņurdēja koijots.
- Es esmu puisis ar šaujamo, pavēstīja Dreiks. Hovardam likās, ka abi šo atšķirīgo sugu pārstāvji gatavi
ar skatieniem izdedzināt viens otrā caurumus.
- Ko tu no viņas gribi? jautāja Dreiks.
- Tumsa teica: atved sievieti.
- Tumsa? Kā to saprast?
- Dod mums sievieti, Barvedis atkārtoja savu prasību.
- Vai arī mēs jūs visus nogalināsim.
- Es nogalināšu daudzus jūsējos.
- Tu mirsi, stūrgalvīgi sacīja Barvedis.
Hovards juta, ka ir laiks iejaukties. Puiši, puiši! Raugieties, kā gribat, bet rezultāts mums te paliek neizšķirts. Tad kāpēc nepalūkot, vai nevaram kaut kā vienoties?
- Par ko tu runā?
- Labi, klausies, Dreik, tu kaut ko teici par sievieti, kas izārstēšot tavu roku?
- Viņai ir spēks. Es gribu atpakaļ savu roku.
- Un mister… mm… koijot… jums viņa jāaizved pie kaut kāda suņa, vārdā Tumsa?
Skatiens, ar kādu Barvedis apveltīja Hovardu, liecināja, ka viņš šo zeņķi labprāt uz karstām pēdām saplosītu un apēstu.
- Labi, Hovards drebošā balsī sacīja. Manuprāt, mēs varam noslēgt darījumu.
TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA
»
74 STUNDAS, 10 MINŪTES
- Astrld! ierunājās Edilio. Man tik ļoti žēl tavas mājas. Jūtu tev līdzi.
Astrīda saspieda Edīlio roku. Jā. Jāatzīstas, ka man bija smagi to ieraudzīt.
- Tu vari palikt ugunsdzēsēju depo kopā ar mani un Semu, un Kvinnu, piedāvāja Edīlio.
- Būs jau labi. Mēs ar Pītiju kādu laiku padzīvosim Mātes Marijas un Brāļa Džona mājā. Viņi tur diez vai mēdz uzturēties. Un pat tad, ja tur kāds dzīvo, nu, tu jau zini, ir patīkami, ja līdzās ir cilvēki.
Trijotne Edīlio, Astrīda un Mazais Pīts atradās kabinetā, kas kādreiz bija piederējis Perdidobīčas mēram un ko pēc tam bija ieņēmis Keins Sorens. No sākuma Sems bija pretojies domai par kabineta pārņemšanu tas viņam bija licies ārišķīgi un nevajadzīgi. Bet Astrīda viņu pārliecināja gan par to, cik svarīgi ir simboli, gan par to, ko bērniem nozīmē izjūta, ka kāds uzņēmies par viņiem atbildību.
Viņa iesēdināja Mazo Pītu krēslā un iedeva viņam papīra turzu, pilnu ar rīsu pārslām. Mazajam Pītam patika tās ēst sausas, bez piena.
- Kur Sems? jautāja Astrīda. Un kāpēc mēs esam šeit?
Edīlio izskatījās samulsis. Mums tev kaut kas jāparāda.
Tajā brīdī durvīs parādījās Sems. Viņš pat neuzsmaidīja
Astrīdai, savukārt Mazajam Pītam veltīja piesardzīgu skatienu.
Tad viņš, aši pametis sveicienu, teica: Astrīd, ir kaut kas tāds, kas tev jāredz. Un, manuprāt, būtu labāk, ja Mazais Pīts to neredzētu.
- Es nesaprotu.
Sems iekrita krēslā, ko pēdējā laikā bija aizņēmis Keins. Astrīda jutās satriekta, redzot, cik līdzīgi, pavirši uzlūkojot, šķita abi zēni. Un ari par to, cik atšķirīgu reakciju viņā pašā izsauca abu līdzīgās iezīmes. Keins savu augstprātību un cietsirdību slēpa ar mierīgu un savaldīgu stāju, turpretī Sems ļāva savām emocijām brīvi atainoties sejā. Šobrīd viņš bija noskumis, noguris un noraizējies.
- Kā tu domā, vai M. P. nevarētu pasēdēt blakustelpā kopā ar Edīlio?
- Tas izklausās biedējoši, teica Astrīda. Un Sema sejas izteiksme nevedināja domāt par pretējo.
Viņa panāca, lai brālītis pieceltos un izietu, taču tas prasīja zināmas pūles. Mazajam Pītam līdzi izgāja Edīlio.
Sems turēja rokā DVD. Vakar es aizsūtīju Edīlio uz spēkstaciju sadabūt divas lietas, viņš paskaidroja. Pirmām kārtām automātiskos ieročus no sardzes mājas.
- Mašīnpistoles?
- Jā. Ne tik daudz pašiem, cik tālab, lai tiem netiktu klāt citi.
- Nu jau mums iestājies bruņošanās drudzis, secināja Astrīda.