Viņas tonis, šķiet, Semu kaitināja. Vai gribi, lai atstāju tos Keinam?
- Es jau nekritizēju, tikai… pats saproti. Devltklasnieki ar mašīnpistolēm: ir grūti izdomāt šim stāstam laimīgas beigas.
Sems mazliet atmaiga. Jā. Vārdu savienojums “devītklasnieki ar mašīnpistolēm” kaut kā nesader ar jaukas dienas novēlējumu.
- Nav brīnums, ka tu izskaties tik nomākts. Taču, to pateikusi, Astrīda saprata, ka ir kļūdījusies. Semam bija vēl kas sakāms. Kaut kas ļaunāks. Saistībā ar DVD.
- Ari es, tāpat kā tu, prātoju, kāpēc IBJZ centrs ir tieši spēkstacijā. Desmit jūdžu rādiusā no turienes. Kāpēc? Tad nu Edīlio izskatīja dažus turienes apsardzes videoierakstus.
Astrīda pielēca kājās tik pēkšņi, ka pati izbrīnījās. Vispār jau nav labi, ka es atstāju PItiju vienu.
- Tu jau zini, kas tajā ierakstā būs redzams, vai ne? Tas neskanēja kā jautājums. Tu to uzminēji jau tajā pirmajā nakti. Atceros, mēs aplūkojām videokarti. Tu apliki roku mazajam Pītam ap pleciem un uzmeti man ļoti savādu skatienu. Tad es vēl nesapratu, ko šis skatiens var nozīmēt.
- Tad es tevi nepazinu, teica Astrīda. Nezināju, vai varu tev uzticēties.
Sems ieslidināja DVD atskaņotājā un ieslēdza televizoru.
- Skaņas kvalitāte gan nekam neder.
Ekrānā Astrīda ieraudzīja spēkstacijas kontroles telpu, uzņemtu platā leņķī un no ļoti augsta skatpunkta.
Kadrā bija ietverta visa kontroles telpa. Pieci pieaugušie: trīs vīrieši un divas sievietes. Viens no šiem cilvēkiem bija Astrīdas tēvs. Viņa tēls lika sakāpt kaklā kamolam. Tur viņš sēdēja, viņas tētis, šūpodamies savā krēslā un jokodamies ar sievieti, kura turpat līdzās bija pārliekusies pār kaut kādiem dokumentiem.
Un pie tālākās sienas sēdēja Mazais Pīts ar neiztrūkstošā GameBoy gaismas atspīdumu sejā.
Vienīgā skaņa bija neskaidra, grūti saklausāma saruna.
- Tūlīt būs, sacīja Sems.
Pēkšņi atskanēja skaļš elektrisks brīdinājuma signāls; ierakstā tas šķita spalgs un izkropļots.
Visi, kas atradās telpā, pielēca kājās. Cilvēki metās pie monitoriem, pie instrumentu rādījumiem. Astrīdas tēvs uzmeta noraizējušos skatienu dēlam, bet tad pieliecās pie sava monitora un ielūkojās tajā.
Telpā saskrēja vēl citi cilvēki. Visi lietpratīgi metās pie monitoriem.
No visām pusēm tika izkliegtas panikas pilnas instrukcijas.
Gāja vaļā otra trauksme, spalgāka par pirmo.
Skaņai pievienojās gaismas signāls.
Bailes ikkatrā sejā.
Mazais Pīts, ar rokām aizspiedis ausis, drudžaini šūpojās turp atpakaļ. Vientiesīgajā sejiņā vīdēja sāpju grimase.
Desmit pieaugušie, kas tagad atradās telpā, darbojās šausmīgā apvaldīta izmisuma pantomīmā. Tika spaidītas klaviatūras, raustīti slēdži. Astrīdas tēvs, paķēris biezu instrukciju grāmatu, ņēmās to šķirstīt. Un visu laiku, kamēr gaudoja trauksme un cilvēki centās to pārkliegt, Mazais Pīts, ar rokām aizspiedis ausis, spiedza, spiedza, spiedza.
- Es negribu to redzēt, teica Astrīda, tomēr nespēja novērsties.
Mazais Pīts pielēca kājās.
Viņš pieskrēja pie tēva, bet tēvs izmisis viņu atgrūda. Mazais Pīts atsitās vispirms pret krēslu, tad pret garu galdu, uz kura atradās monitors. Viņa skatiens ieurbās ekrānā, kas zibsnīja, zibsnīja, zibsnīja spilgti sarkanā brīdinājuma krāsā.
Skaitlis “četrpadsmit”.
- Kods “viens-četri”, Astrīda neskanīgi sacīja. Tētis teica, ka tas esot kodola pārkaršanas kods. Toreiz viņš to pārvērta par joku. Kods “viens-viens” niecīga trauksme; kods “viens-divi” jāsāk uztraukties; kods “viens-trīs” jāzvana gubernatoram; kods “viens-četri” atliek vairs tikai lūgties. Nākamā pakāpe, kods “viens-pieci” ir… iznīcināšana.
Ierakstā Mazais Pīts atrāva rokas no ausīm.
Trauksmes signāls nerimās.
Tad visu ekrānu pārklāja spožs zibsnis. Dažas sekundes statikas.
Kad attēls nostabilizējās, brīdinājuma signāls bija apklusis.
Un Mazais Pīts telpā bija palicis viens.
- Astrīd, tu varbūt pamanīji, ka uz lentes fiksēts desmitais novembris, desmit un astoņpadsmit minūtes no rīta.
Tieši tajā bridi pazuda visi cilvēki, kuri vecāki par četrpadsmit gadiem.
Mazais Pīts ierakstā bija pārstājis kliegt.
Viņš pat nelūkojās apkārt, tikai atgriezās pie krēsla, kurā līdz tam bija sēdējis, pacēla spēli un atsāka spēlēt.
- IBJZ izraisīja Mazais Pīts, drūmi pavēstīja Sems.
Astrīda aizklāja seju ar rokām. Viņu pārsteidza spēks, ar
kādu lauzās ārā asaras. Meitene gan centās apvaldīt šņukstus, taču pagāja vairākas minūtes, pirms viņa atkal bija spējīga parunāt. Sems pacietīgi gaidīja.
- Viņš neapzinājās, ko dara, Astrīda nedroši sacīja. Viņš nesaprot, ko dara. Ne tā kā mēs. Viņam nepastāv: ja izdarīšu “to”, tad notiks “tas”.
- Zinu.
- Tu nedrīksti viņu vainot, Astrīda palūkojās augšup, un viņas acis izaicinoši mirdzēja.
- Vainot viņu? Sems piecēlās, lai apsēstos meitenei blakus uz dīvāna. Pietiekami tuvu, lai viņu kājas saskartos.
- Astrīd, ir neticami, ka man tev tas jāsaka, bet šķiet, ka tu kaut ko esi palaidusi garām.
Meitene pagrieza pret viņu savu asarām noplūdušo seju. Viņas skatiens bija pētošs.
- Astrīd, tur norisinājās pārkaršana. Neizskatījās, ka viņi to būtu novērsuši. Visi izskatījās pārlieku nobijušies.
Astrīda nopūtās. Semam bija taisnība: viņa to patiesi bija palaidusi garām. Viņš pārtrauca pārkaršanu. Kodolkatastrofa būtu aizgājusi bojā visa Perdidobīča.
-Jā… Lai ari es neesmu sajūsmā par veidu, kā viņš to panāca, bet laikam jau Mazais Pīts ir izglābis mums visiem dzīvību.
- Viņš apturēja pārkaršanu, atkārtoja Astrīda, pat vēl īsti neaptverdama teiktā jēgu.
Sems pasmaidīja. Viņš pat iesmējās.
- Kas tur tik smieklīgs? viņa noprasīja.
- Man kaut kas pielēca ātrāk nekā Astrīdai Ģēnijam. Man tas traki patīk. Tagad es kādu minūti par to patlksmināšos.
- Patlksminies labi dūšīgi, jo tas droši vien vairs nekad neatkārtosies, noteica Astrīda.
- Ak, tici man, es to apzinos. Sems satvēra meitenes roku, un viņa jutās pateicīga par šo pieskārienu. Viņš mūs izglāba.
Bet viņš arī ir radījis visu šo dīvaino pasauli.
- Ne visu, Astrīda papurināja galvu. Mutācijas bija sākušās jau pirms IBJZ. Patiesi, šis process bija obligāts IBJZ priekšnoteikums. Bez mutācijām tāda IBJZ nemaz nebūtu varējusi rasties.
- Vari, cik vien tīk, bombardēt mani ar saviem “patiesi” un “process”, un “obligāts priekšnoteikums”, es tik un tā tīksmināšos. Uz Semu viņas teiktais, kā redzams, nebija atstājis iespaidu.
Astrīda pacēla zēna roku sev pie lūpām un noskūpstīja viņa pirkstus.
Tad viņa palaida tos vajā, piecēlās, aizsoļoja līdz istabas galam un pagriezās. Atceries Diāna apgalvo, ka tās esot kā mobilā telefona strīpiņas. Divas, trīs. Keinam ir četras. Tev droši vien tāpat. Pītijam… domāju, ka viņam varētu būt piecas vai septiņas.
- Vai desmit, piebilda Sems. I
- Diāna domā, ka tā ir tāda kā uztveršana. Ka dažiem no mums tā ir labāka. Ja tas ir tiesa, tad mēs šo spēku neradām, bet tikai sakoncentrējam un izmantojam.
- Tātad?
-Tātad no kurienes tas nāk? Runājot līdzībās: kur ir mobilā telefona tornis? Kas rada spēku?
Sems nopūties piecēlās. Viens gan ir skaidrs: tas nekādā gadījumā nav izpaužams. To zinu es, zini tu un zina Edīlio.