Выбрать главу

Neviens cits to nedrīkst uzzināt.

Astrīda pamāja ar galvu. Viņu ienīdīs. Vai arī mēģinās izmantot.

Sems pamāja ar galvu. Kaut varētu…

-    Nē, Astrīda bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Panākt, lai viņš to anulē, nav iespējams.

-    Žēl, noteica Sems. Mute savilkās greizā smaidā, bet acis palika nopietnas. Tāpēc, ka “tik-tak, tik-tak”.

Lana klumzāja nakts tumsā.

Atpakaļ pie koijotiem. Nakts murgs atgriezās.

Un tagad, lai izmisums būtu vēl lielāks, kopā ar viņu slāja Dreiks un Hovards.

Dreiks ar savu ieroci. Dreiks, kurš sāpēs lādējās.

Un Hovards, kas nemitīgi sauca nakts tumsā: Ork, Ork!

Lielākas par jebkuru izmisumu bija bailes no raktuvēm un tā, kas mitinājās turienes dzīlēs.

Viņa nebija paklausījusi Tumsai.

Ko šis bangojošais briesmonis ar viņu izdarīs?

-    Apstāsimies, un es mēģināšu salabot Dreika roku, ja? viņa lūdzās.

-    Neapstāties, rūca Barvedis.

-    Ļaujiet man vismaz pamēģināt.

Barvedis nelikās par Lanu ne zinis, un viņi skrēja un klupa, cēlās un atkal skrēja.

Glābiņa vairs nebija. Nebija vairs nekādas iespējas izglāb­ties.

Ja nu vienīgi…

Viņa pietuvojās Dreikam. Un ja nu viņš neļaus man tevi dziedināt?

-    Nemēģini mani apmuļķot! atcirta Dreiks. Lai vai kā, es labprāt redzētu, kas tas par radījumu, kurš tevi tā pārbiedējis.

-    Tu nebūsi laimīgs, to redzējis, Lana apsolīja.

-    Kas tas ir? nervozi jautāja Hovards. Viņš šķita gandrīz tikpat pārbijies kā Lana.

Lana nemācēja atbildēt.

Katrs nākamais solis bija smagāks par iepriekšējo, un dažas reizes Barvedis iekampa Lanai, lai meitene neatpaliktu. Ja viņš to nedarīja, tad Dreiks, vicinādams pistoli, piedraudēja viņai ar kādu vārdu vai žestu, vai skatienu.

Kad mēness bija norietējis un zvaigznes dzisa rītausmas gaidās, viņi beidzot bija sasnieguši pamesto zeltraču apmetni.

Tādas šausmas Lana nekad nebija jutusi. Likās, it kā viņai būtu izsūktas visas asinis un to vietā būtu salti vižņi. Viņa tikko spēja pakustēties. Sirds skaļi dauzījās, tās puksti šķita kā drebinoši belzieni krūtis. Lanai gribējās apmīļot Patriku, gūt no suņa kādu nieciņu mierinājuma, taču viņa nespēja pie­spiest sevi pieliekties, nespēja piespiest sevi bilst kaut vārdu. Viņa tā ari palika klusa, stinga, noslēgta.

Es tur dabūšu galu, Lana domāja.

-    Cilvēku gaisma, noņurdēja Barvedis, norādīdams uz lukturi, kas bija iesprūdis starp akmeņiem. Hovards pielēca klāt un iededza to. Viņa roka, turot lukturi, tā drebēja, ka gaisma, lēkādama pa klints sienām, raidīja ēnas, kas līdzinājās ātriem, kustīgiem rēgiem.

Tagad pat Dreiks šķita sarāvies ari viņš juta tādu kā bijību neizskaidrojamā priekšā. Ieejot raktuvju leduspagraba aukstumā, viņu pārņēma vēl lielāks satraukums un viņš sāka uzdot jautājumus.

-    Lai kāds man pasaka, ko mēs tur ieraudzīsim, Dreiks uzstāja.

-    Man jāzina, kurp mēs dodamies, Dreiks pavēstīja.

-    Varbūt labāk parunāsim par mūsu vienošanos, Dreiks ierosināja.

-    Cik vēl tālu? Dreiks taujāja.

Bet viņi turpināja virzīties aizvien dziļāk šahtā.

Katrs elpas vilciens Lanai prasīja piepūli. Bija jāatgādina sev: elpo, elpo!

Patriks nekur nebija manāms. Juns bija viņus atstājis pie ieejas raktuvēs.

-    Vecīt, es… Es vairs nevaru, īdēja Hovards. Es tūlīt… Es… Viņš cīnījās pēc elpas.

-    Pieveries! Dreiks viņam uzbrēca. Labi, ka bija kāds, uz kuru izgāzt aizkaitinājumu.

Pēkšņi Hovards pagriezās un metās bēgt. Lukturis palika pie viņa.

Barvedis norēja komandu, un divi koijoti metās bēglim pakaļ.

Tagad, kad vairs nebija luktura, Lana saskatīja blāvi zaļo mirdzumu, ko izstaroja sienas. Aiz muguras bija tumsa. Priekšā Tumsa.

-    Ļauj viņam iet, teica Dreiks.

-    Hovards ir ute, rūca Dreiks.

-    Es esmu īstais vīrs, plātījās Dreiks. Tikai viņa balss bija kļuvusi neparasti vārga.

Lana cieši aizmiedza acis, bet zaļais mirdzums tik un tā spiedās cauri plakstiem, it kā tas spētu izspraukties cauri viņas miesai, cauri viņas galvaskausa kauliem.

Meitene vairs nespēja paiet tālāk. Viņa nokrita uz ceļiem.

Nu jau pavisam tuvu. Tā bija tur, tieši priekšā, tieši aiz nākamā pagrieziena kustīga, slīdoša, visu samaļoša mir­dzošu akmeņu grēda.

Balss bez skaņas šķita kā vāle, kas bliež Lanai pa galvu. Tumsa bija iegrūdusi savus neredzamos pirkstus viņas prātā, un Lana zināja, ka runā tās vārdus.

-    Dziedniece! viņa kliedza izmocītā un svešādi eksaltētā balsī.

Acis viņa turēja ciet, taču juta sev līdzās nometamies ceļos Dreiku.

-    Kāpēc tu atnāci pie manis? Lana sauca. Marionete, nekas cits kā tikai instruments Tumsas rokās.

-    Koijots… iesāka Dreiks.

-              Uzticamais Barvedis, Tumsa ar Lanas lūpām izlaboja.

-    Paklausīgs, tomēr vēl nelīdzinās cilvēkam.

Atver acis, Lana sev teica. Esi drosmīga. Esi drosmīga. Uzlūko to, skaties uz to, cīnies ar to. Bet Tumsa bija viņas galvā, tā spraucās cauri un sūcās iekšā, ielūkodamās viņas noslēpumos un smiedamās par viņas nožēlojamo pretošanos.

Un tomēr Lana atvēra acis. Spēku deva dumpošanās gars, kas viņai bija piemitis jau kopš bērna kājas. Tomēr meitene nespēja sevi piedabūt pacelt skatienu. Spēka bija pieticis, lai atvērtu acis; lai uzlūkotu pašu būtni, tā bija par maz.

Akmeņi zem ceļgaliem mirdzēja.

Viņa bija tai pieskārusies, pieskārusies tās malai.

Barvedis, turpat blakus pieplacis pie alas grīdas, zemojās un līda uz vēdera.

Pēkšņi Lana sajuta šausminošas jaudas elektrisko šoku. Meitenes mugura izliecās, galva atgāzās, rokas pašāvās gaisā.

Sāpes, asas kā ledus adata, iedūrās aci un dedzināja sma­dzenes.

Viņa centās kliegt, taču nespēja izdvest ne skaņu.

Tad tas bija galā, un Lana gulēja uz muguras; kājas vēl arvien bija neveikli salocītas no mešanās ceļos. Nespēdama piepildīt smadzenes ar skābekli, viņa tvēra pēc gaisa kā zivs sausumā.

-    Nepakļaušanās! viņa noķērcās balsi, kas nebija viņas pašas.

-    Viņai bija jāsalabo mana roka, sacīja Dreiks. Ja tu to skuķeni nogalināsi, viņa nevarēs man palīdzēt.

-    Tu esi uzstājīgs, Tumsa atbildēja ar Lanas muti.

-    Es neesmu… tas ir… es gribu atgūt savu roku, Dreiks noķērcās.

Lana juta, ka atkal spēj paelpot. Viņa ievilka plaušās skā­bekli. Tad atgrūdās no grīdas. Collu pēc collas viņa šļūca prom no Tumsas.

Dreiks kliedza agonijā. Lana redzēja, ka ar puisi notiek tas, kas pirms mirkļa bija noticis ar viņu pašu, itin kā viņš būtu pieķēries augstsprieguma vadam. Viņa ķermenis raustījās kā marionete.

Tad Tumsa palaida Dreiku vaļā.

-    Ak! Tumsa sašķieba Lanas muti pretīgā smīnā. Esmu atradusi tev daudz labāku skolotāju, Barvedi.

Barvedis uzdrošinājās piecelties. Asti un galvu gan koijots atstāja pazemīgi nolaistu. Viņš uzlūkoja Dreiku, kurš, lai ari atbrīvots, bija saliecies līkumā un sāpēs saķēris roku.

-    Šis cilvēks tev iemācīs nogalināt ļaudis, teica Lana.

-Jā, atsaucās Dreiks. Izklausījās, it kā katra zilbe viņam

sagādātu piepūli. Bet… mana roka.

-    Dod to man, teica Lana un, pati to negribēdama, pie­rāpoja pie Dreika.

Dreiks piecēlās grīļīgs, taču apņēmības pilns. Viņš pa­stiepa savu apdegušo, nozāģēto stumbeni.