- Es došu tev tādu roku, kādas nav bijis nevienam cilvēkam, Tumsa ar Lanas muti pavēstīja. Tevī pašā nav maģijas, bet meitene tev palīdzēs.
Dreiks pārsteidzoši ātri apsviedās apkārt un parāva Lanu aiz matiem. Ņem manu roku, viņš šņāca.
Lana uzlika drebošo plaukstu uz sadegušās miesas. Sajūtot zem pirkstiem svaigi nogriezto kaulu, viņai uznāca vēmiens.
Mirdzums pieņēmās spēkā. Lana juta, ka ar to piepildās viss ķermenis. Tas nebija karsts, bet gan auksts. Auksts kā ledus.
Dreika miesa sāka ataugt.
Lana juta, kā tā kustas viņai zem pirkstiem. Taču tā nebija cilvēka miesa.
Nē, ne cilvēka miesa.
- Nē, viņa čukstēja.
- Jā, dvašoja Dreiks. Jā.
TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA
36 STUNDAS, 37 MINŪTES
“Tu melo man Es atbildu ar meliem Nav glābiņa no meliem šiem Ak, tas nekas
Tas nav tik ļauni, kā mums rādās…
Kaut redzu asinis un dzirdu ļaudis kliedzam
Ak, tas nekas
Gan pamodīšos es
Un tas būs tikai sapnis
Jau atkal tikai briesmīgs sapnis…"
Sems dziedāja līdzi Aģent Orange melodijai savā iPod un juta, ka šis tik pazīstamās rindiņas vairs nav tikai kārtējās naivi dumpīgās dziesmas teksts ka tās gandrīz precīzi raksturo viņa pašreizējo dzīvi.
Sēdēdams ugunsdzēsēju depo, viņš bez īpaša prieka vienatnē tiesāja pusdienas. Kvinns bija… nu, šķita, ka par Kvinnu viņš vairs neko nezina. Draugs bija kā ēna, kas nāca un gāja, reizēm pajokojās kā vecais labais Kvinns, reizēm sabozies tupēja un skatījās DVD filmu, ko bija redzējis jau miljons reižu.
Vismaz uz pusdienām viņš nebija ieradies, kaut gan zupu Sems bija pagatavojis tādā daudzumā, lai tās pietiktu vairākām mutēm.
Durvīs klusi materializējās Edīlio. Viņš izskatījās galīgi zaudējis dūšu. Sems attapa, ka ir dziedājis skaļi, un nokaunējies izslēdza mūziku un izņēma austiņas.
- Ko tu atradi, Edīlio?
- Ja Lana ir kaut kur Perdidobīčā, tad viņai ir izdevies labi noslēpties, sacīja Edīlio. Mēs meklējām, Sem. Mēs visus iztaujājām. Lana ir pazudusi. Ar visu suni. Viņa bija Elvuda mājā, bet nu viņas tur vairs nav.
Sems nometa mūzikas atskaņotāju uz galda. Man ir zupa. Vai gribi?
Edīlio iegāzās krēslā. Kas tā par dziesmu?
- Ko? Ak! To sauc “Glābiet pasaule jūk prātā”.
Abi sarkastiski iesmējās.
- Nākamo es sameklēšu to veco gabalu… Pag, kā to sauca? Sems centās atcerēties. Jā. REM. “Tas ir pasaules gals mēs to zinām”.
- Tas būs pašā laikā, atzina Edīlio. Es meklēju meiteni, kura spēj maģiski izdziedināt cilvēkus, un pārējā laikā mācos šaut ar mašīnpistoli.
- Starp citu, kā tev veicas?
- Dabūju četrus zēnus, kuriem tas vairāk vai mazāk izdodas. Ieskaitot Kvinnu. Bet zini, vecīt, nekādi jūras kājnieki jau mēs neesam. Puisis, vārdā Toms, sāka šaudīties, kur pagadās, un gandrīz nošāva mani. Man nācās mesties zemē, un es trāpīju tieši suņu sūdos.
Sems centās nesmieties, bet, līdzko iesāka, tā smiekli pielipa arī Edīlio, un nu vairs rimties nespēja ne viens, ne otrs.
- Kā tad, tev tas liekas varen smieklīgi. Pagaidi vien, kad tev pašam tā gadīsies, teica Edīlio.
Sems atkal kļuva nopietns. Nezinu, kas attur Keinu. Pagājušas divas dienas. Kas viņu tur?
- Kāpēc tāda steiga? Jo vairāk laika mums tiks dots, jo labāk sagatavosimies.
- Vecīt, rītvakar manis šeit vairs nebūs, pavēstīja Sems.
- To tu, draugs, nemaz tik droši nevari zināt, Edilio samulsis novilka.
- Man tikai gribētos zināt, kas norisinās Koutsā.
Edilio tūdaļ saausījās. Tu saki, ka viņus vajadzētu izspiegot?
Sems atgrūda savu zupas šķīvi. Pats nezinu, vecīt. Esmu jau sācis prātot, vai mums pašiem nevajadzētu viņiem uzbrukt. Doties turp un tikt reiz ar to galā.
- Mums ir šaujamieroči. Mums ir puiši, kas māk vadīt auto. Bez tevis mums ir vēl četri, kuru spēks var būt noderīgs. Zini, spēks, ar kura palīdzību var cīnīties, nevis tāds kā tai vienai meitenei, kura gan spēj pazust, bet tikai tad, kad ir briesmīgi nokaunējusies.
Sems nevilšus pasmaidīja. Tu joko.
- Nē, vecīt, viņa patiešām ir nenormāli kautrīga. Iedomājies: tu pasaki meitenei “Tev ir skaisti mati” vai kaut ko tādā garā, un pēkšņi viņa kļūst neredzama. Tepat vien jau viņa ir, tu vari viņai pieskarties, bet saskatīt nevari.
- Tādi gājieni jau nu Keinu neapturēs.
- Toties Teilore pilnveido savu teleportēšanās prasmi. Nu jau viņa spēj pārvietoties pāris kvartālu attālumā. Edīlio paraustīja plecus. Bet, kas attiecas uz noderīgumu, mums ir viens tāds puika, kuram ir deviņi gadi un kurš, tāpat kā tu, spēj rīkoties ar gaismu. Gan ne tik stipri.
- Deviņi. Mēs nevaram mudināt deviņgadniekus uz vardarbību, protestēja Sems.
- Un kā ar vienpadsmitgadīgu skuķēnu, kas spēj vicot tādā ātrumā, ka tu viņu pat lāgā neredzi?
- Meiteni, vārdā Braiena?
- Tagad viņa sevi dēvē par Brīzi. Nu, ātra kā vējš.
- Brīze? Tad nu gan vārds kā supervaronim! Sems skumji nogrozīja galvu. Vareni. Tā tikai mums vēl trūka, Sems noteica. Tas bija viens no viņa mātes iemīļotajiem izteicieniem: “Tā tikai mums vēl trūka.” Viņš sajuta asu dūrienu krūtis, bet tas tūlīt pat arī norima. Kāds mums labums no Brīzes, kas nemitīgi bizo apkārt?
Edīlio izskatījās apjucis. Varbūt iedosim viņai šaujamo. Iedomājies, viņa izšauj un pazūd, un tad šauj atkal.
- Ak Dievs! Sems nokāra galvu. Vienpadsmitgadīgs bērns, un tādam mēs dosim šaujamo? Liksim šaut uz cilvēkiem? Uz cilvēciskām būtnēm? Tas ir murgs.
Edīlio nebija, ko teikt.
- Piedod, es negribēju izgāzt to uz tevi, Edīlio. Tikai, vecīt… Tas viss ir tāds vājprāts! Viss ir tik ļoti šķērsām. Gana slikti jau tādiem kā mēs, bet ko teikt par ceturtklasniekiem un piektklasniekiem?
Uz kāpnēm bija dzirdami soļi, un abi zēni, gaidīdami pašu ļaunāko, pielēca kājās.
Telpā iebrāzās Deka, viena no Koutsas bēglēm. Nespēdama uzreiz apstāties, viņa labu gabalu paslīdēja pa vaskoto grīdu. Meitenes pieri šķērsoja divas collas gara rēta, un viņa nebija ļāvusi Lanai to izdziedināt.
“To man atstāja Dreika zābaks. Tad, kad viņš man iespēra,” viņa toreiz sacīja. “Izdziedini manas rokas, bet galvu liec mierā. Es gribu, lai šī rēta man paliek kā atgādinājums.”
Sems atcerējās, ka ar Deku saistās divas interesantas parādības, un šī bija tikai otrā. Pirmā bija tā, ka viņai piemita spēja nelielā platībā atcelt gravitāciju.
- Kas noticis, Deka? vaicāja Sems.
- Tas puisis Orks. Viņš tikko ienāca pilsētā. Šausmīgā paskatā vienos lēveros.
- Orks? Viens pats? Bez Hovarda?
Deka paraustīja plecus. Nevienu citu es neredzēju. Es vienkārši tur gadījos, un tas Kvinns man teica, lai aizeju un tev to pavēstu. Viņš teica, ka izsekošot Orku, kamēr tas tiek līdz mājām.
Tā varēja būt māja, kurā Orks mitinājās kopā ar Hovardu. Līdz turienei nebija ilgs gājiens.
- Varbūt man paņemt ieroci? Edīlio drūmi sacīja.
- Domāju, ka ar Orku es tikšu galā tāpat, teica Sems. Paša pārliecība zēnu izbrīnīja. Līdz šim viņam pat prātā nebija nācis, ka viņš varētu uzveikt Orku.
Kvinns gaidīja pie Orka mājas. Paldies, ka atsūtīji pie manis Deku. Un par to, ka visu paturi acīs, Sems viņam pateicās. Izklausījās gan pārlieku oficiāli.