Uguns. Tā šāvās no viņas mazajām rociņām.
Uguns!
Mērķēta uz Semu.
Liesmas par mata tiesu pagāja viņam garām. Ar svelpjošu skaņu tās pašāvās garām puiša galvai un atdūrās pret sienu viņam aiz muguras. Tās bija kā napalms, sarecējis benzīns, šķidra uguns, kas pielipa pie sienas un sāka degt ar negantu spēku.
Kādu sekundi, pārsteigumā sastindzis, viņš spēja tik vien kā blenzt.
Neprāts.
Neiespējami.
Mazā meitenite, šausmās kliegdama, atkal pacēla rociņas. Šoreiz viņa nekļūdīsies.
Šoreiz tā viņu nogalinās.
Nedomādams, tikai pašaizsardzības instinkta vadīts, Sems izstiepa roku ar izvērstu plaukstu. Uzzibēja gaisma, spoža kā eksplodējoša zvaigzne.
Mazā novēlās uz muguras.
Sems, drebēdams pie visām miesām, pierāpoja pie bērna.
Vēders bija sažņaugts mezglā, gribējās kliegt. Nē, nē, nē, nē! viņš domās sauca.
Sems paņēma mazo rokās, baidīdamies, ka viņa atžirbs, un baidīdamies, ka tas nenotiks. Viņš piecēlās kājās.
No viņa pa labi ar plīstoša kartona skaņu nogāzās siena. Apmetums nobira, atklājot sienas struktūru ēvelētus dēļus un četrcollīgas brusas. Uguns bija iekšā sienā.
Karstuma vilnis, kas šāvās kā no atvērtas plīts, lika Semam sagrīļoties. Astrīda bija teikusi, ka ne jau uguns nogalina.
Nu, šo uguni viņai nebija nācies redzēt, nedz arī viņai varēja ienākt prātā, ka mazs bērns spēj ko tādu izšaut no rokām.
Sems nesa meitenīti uz rokām. Liesmas bija aiz muguras un pa labi, tās svilināja skropstas un cepināja miesu.
Logs atradās tieši pretī.
Sems klunkuroja uz priekšu. Nometis bērnu zemē kā salmu maišeli, viņš ar abām rokām atrāva logu. Apkārt virmoja dūmi, uguns metās pretī svaigā skābekļa avotam.
Sems tumsā taustījās pēc bērna, līdz to atrada. Viņš mazo | pacēla, un tad brīnumainā kārtā parādījās roku pāris, kas sniedzās pēc tā. Šīs rokas, kas stiepās cauri dūmiem, šķita gandrīz pārdabiskas.
Sems, pa daļai izkāries pa logu, sabruka pār palodzi, un kāds viņu satvēra un vilka, un laida lejup pa pieslietajām alumīnija trepēm. Galva sitās pret pakāpieniem, bet viņam pret to galīgi nekas nebija iebilstams, jo ārā bija gaisma un svaigs gaiss, un ar piemiegtajām, asarojošajām acīm viņš varēja saskatīt zilas debesis.
Edīlio un kāds zēns, vārdā Džoels, kopīgiem spēkiem nostūma Semu lejā uz ietves.
Kāds viņam uzgāza ūdeni no šļūtenes. Vai tiem šķita, ka viņš deg?
Vai viņš dega?
Sems atvēra muti un alkatīgi kampa auksto ūdeni. Tas skalojās pār seju.
Taču viņš nespēja palikt pie samaņas. Viņš aizpeldēja. Aizpeldēja uz muguras līganās bangās.
Tur bija māte. Viņa sēdēja uz ūdens tieši Semam līdzās. Zods atbalstīts uz ceļiem. Viņa neskatījās uz dēlu.
- Kas ir? viņš ierunājās.
- Smaržo pēc cepta cāļa, sacīja māte.
- Kas ir? viņš vēlreiz ierunājās.
Māte pasniedzās un iecirta viņam pamatīgu pliķi.
Sema acis atsprāga vaļā.
- Atvaino, teica Astrīda, bet man vajadzēja tevi uzmodināt.
Viņa bija nometusies uz ceļiem līdzās Semam un kaut ko spieda viņam pie mutes. Tā bija plastmasas maska. Skābeklis.
Zēns noklepojās un ieelpoja. Viņš norāva masku un, saliecies līkumā, izvēmās tieši uz ietves kā dzērājs renstelē.
Astrīda smalkjūtīgi novērsās. Vēlāk viņam būs kauns. Taču tagad Semam vienkārši bija prieks, ka viņš ir spējīgs izvemties.
Viņš atkal ieelpoja skābekli.
Kvinns turēja rokās dārza šļūteni. Edīlio rosījās ap vienu no lielajām ugunsdzēsēju šļūtenēm, steidzoties to pieslēgt hidrantam. No sākuma bija tikai pilēšana, bet, kad Edīlio, darbodamies ar garkātainu uzgriežņu atslēgu, atvēra hidrantu līdz galam, izšāvās strūkla. Tiem, kas atradās otrā galā, nācās pacīnīties ar šļūteni, it kā tā būtu pitons. Citos apstākļos tas droši vien šķistu jocīgi.
Sems uzslējās sēdus. Viņš vēl arvien nespēja parunāt.
Zēns pamāja, norādīdams uz vietu, kur pusducis bērnu līkņāja ap mazo dedzinātāju. Viņa bija melna: to noteica gan
viņas rases piederība, gan sodrēju kārta. Galvas vienā pusē meitenītei nebija matu, tie bija nosviluši. Otrā pusē vīdēja ar rozā matu gumiju sastiprināta bērnišķīga “peļaste”.
Sems visu saprata pēc bijības, ar kādu bērni bija noliekušies pār mazo. Viņš bija sapratis, tomēr viņam vajadzēja pajautāt. Balss skanēja kā kluss kurkstiens.
Astrīda papurināja galvu. Man žēl, Sem, viņa sacīja.
Sems pamāja ar galvu.
- Droši vien viņas vecākiem brīdī, kad tie pazuda, bija iedegta plīts, prātoja Astrīda. Tā arī, visticamāk, izraisīja šo ugunsgrēku. Vai varbūt degoša cigarete.
Nē, nodomāja Sems. Nē, tā tas nebija.
Mazajai meitenītei bija piemitis spēks. Viņai bija tāds pats spēks, kāds piemita arī Semam, vai vismaz ar kaut kas līdzīgs.
Spēks, ko viņš, panikas pārņemts, bija licis lietā, radīdams neiespējamu gaismu.
Spēks, ko viņš bija licis lietā vēlreiz un gandrīz nogalinājis cilvēku.
Spēks, ko viņš bija licis lietā arī tagad, tādējādi lemjot bojāejai būtni, kuru pats visiem spēkiem bija centies izglābt.
Tātad viņš nebija vienīgais. Viņš nebija vienīgais ķertais. Ir vai bija vismaz vēl viens.
Dīvainā kārtā šis atklājums nesniedza mierinājumu.
PIEKTĀ NODAĻA
291 STUNDA, 7 MINŪTES
Pār Perdidobīču nolaidās vakars.
Automātiski iedegušās ielu laternas tikpat kā nekliedēja tumsu, toties izcēla dziļās ēnas izbiedētajās sejās.
Ap laukumu grozījās kāds simts bērnu. Teju vai katram rokā bija saldā tāfelīte un gāzētais dzēriens. Mazais veikaliņš, kurā tirgoja galvenokārt alu un kukurūzas čipsus, bija izlaupīts. Sems bija pievācis PayDay un DrPepper. Rees, kā arī tviksi un snikeri ap to laiku, kad viņš ieradās, bija jau izbeigušies. Kā maksu viņš atstāja uz letes divus dolārus. Nepagāja ne pāris sekunžu, kad nauda bija pazudusi.
Ugunsgrēks bija uzveikts, taču dzīvojamā ēka bija paguvusi pa pusei nodegt. Jumts bija iebrucis. Daļa augšējā stāva pagalam. Apakšstāvs izskatījās puslīdz neskarts, lai gan veikala logi no iekšpuses bija apkvēpuši dūmiem. Dūmi tagad cēlās smalkās gristītēs, ne vairs bangojošās lavīnās, un visapkārt valdīja deguma smaka.
Toties saimniecības preču veikals un bērnudārzs bija izglābti.
Mazās meitenes līķītis vēl arvien gulēja uz ietves. Kāds to bija apklājis ar segu. Sems jutās par to pateicīgs.
Sems un Kvinns sēdēja zālē, iepretī laukuma vidum, līdzās izžuvušajai strūklakai. Kvinns, aptvēris ceļus, šūpojās uz priekšu un atpakaļ.
Lecīgā Beta, pienākusi klāt, neveikli nostājās Sema priekšā.
Viņai līdzi bija mazais brālītis. Sem, kā tu domā, vai iet uz mājām būtu droši? Mums šis tas jāsadabū.
Sems paraustīja plecus. Beta, es nezinu vairāk par tevi.
Beta pamāja un, bridi vilcinājusies, aizgāja.
Visi parka soliņi bija aizņemti. Atsevišķi mazi pulciņi, acīmredzot ģimeņu atliekas, pārklājot pār soliem segas, bija izveidojuši greizas rotaļu teltis. Daudzi bija atgriezušies savās tukšajās mājās, citi juta vajadzību atrasties cilvēkos. Daži rada mierinājumu barā. Citiem vienkārši vajadzēja redzēt, kas notiek.
Divi Semam nepazīstami bērni, varbūt piektklasnieki, pienāca klāt un jautāja: Vai tu zini, kas tagad notiks?
Sems papurināja galvu. Nē, puiši, nezinu.