- Daru, ko spēju. Kvinna balss skanēja rūgtāk, nekā viņam pašam būtu gribējies.
Kvinns pieklauvēja pie durvīm, un Sems ar Edīlio nostājās viņam blakus. Huligāna pārlieku pazīstamā balss norēcās:
- Iekšā, mirlas!
Orks paukšķināja pa alus skārdenes vāku.
- Ļaujiet man to izdzert, viņš nomurmināja. Pēc tam varat mani sist nost vai sazin ko vēl.
Orks bija piedzīvojis nelāgas dienas. Viņš bija vienās skrambās, nobrāzumos, sasitumos. Viena acs melna un aizpampusi. Bikses saplēstas un netīras. Kreklu gandrīz vairs nevarēja uzskatīt par kreklu. Tas sastāvēja no vienām vienīgām skrandām, kuras bija mēģināts sasiet rupjos mezglos.
Orks vēl arvien bija milzīgs, tomēr vairs nešķita tik draudīgs kā agrāk.
- Kur Hovards? noprasīja Sems.
- Kopā ar šiem, atbildēja Orks.
- Ar ko?
- Ar Dreiku. Ar to skuķeni kā nu viņu tur sauca? Lanu. Un runājošo suni. Orks nosmīkņāja. Jā. Esmu nojūdzies. Runājošs suns. Tie bija suņi, kas mani tā apstrādāja. Izplēsa man caurumu vēderā. Sagrauza cisku.
- Par ko tu runā, Ork?
Viņš ilgi dzēra. Tad nopūtās. Uh, cik labs!
- Runā sakarīgi, Ork! Sems noskaldīja.
Orks skaļi atraugājās. Tad lēni uzsvempās kājās un nolika savu alus skārdeni. Ar stīvām rokām pacēlis skrandaino kreklu, viņš pārvilka to pāri galvai.
Edīlio noelsās. Kvinns novērsās. Sems tikai blenza.
Uz Orka krūtīm rēgojās lieli laukumi, kurus klāja grants un oļi. Daži akmentiņi bija dubļaina ūdens krāsā zaļganpelēki. Orkam elpojot, grants cilājās līdzi.
- Tie plešas plašumā, sacīja Orks. Izskatījās, ka viņu tas mulsina. Viņš pieskārās akmeņainajam laukumam ar pirkstu.
- Tie ir silti.
- Ork… kā tas notika? jautāja Sems.
- Es jau teicu. Suņi sagrauza man kāju un izēda iekšas un dažas citas daļas, par kurām es neizteikšos. Tad tās vietas kaut kā aizpildījās ar šo.
Viņš paraustīja plecus, un Sems saklausīja skaņu, kas atgādināja soļus pa slapju, grantētu celiņu.
- Tas nav sāpīgi, teica Orks. No sākuma gan sāpēja. Bet tagad vairs ne. Tikai traki niez.
- Svētā Dievmāte! Edīlio klusi novilka.
- Šā vai tā, noteica Orks, es zinu, ka jūs visi mani ienīstat. Tad vai nu sitiet mani nost, vai lasieties. Esmu izslāpis un izbadējies.
Zēni viņu atstāja.
Kad visi trīs bija izkļuvuši ārā, Kvinns paskrēja gabaliņu uz priekšu, tad strauji apstājās un krūmos izvēmās.
Kad abi pārējie viņu panāca, Sems uzlika roku Kvinnam uz pleca.
-Atvaino, nomurmināja Kvinns. Laikam jau esmu gatavais vārgulis.
- Būs vēl sliktāk, Sems drūmi noteica. Man pēkšņi sāk likties, ka ātra, viegla izgaišana ne tuvu nav pats ļaunākais, kas var notikt. Vai ne?
- Divas dienas, kopš ir pazudis Dreiks, teica Diāna.
- Mums jātiek skaidrībā, ko iesākt.
- Esmu aizņemts! atcirta Keins.
Viņi stāvēja mauriņā pie Koutsas ēkas. Keins uzraudzīja centienus salabot nesenās spēku cīņas laikā izsisto caurumu sienā. Viņš teleportēja ķieģeļus, katrā paņēmienā pa dažiem, un Krikets ar Čeizu centās tos iecementēt vajadzīgajā vietā.
Viņu mūrējums jau divas reizes bija sabrucis. Viens bija iegāzt betonu zemē izraktā veidnē, pavisam kas cits līdzeni iecementēt ķieģeļus paredzētajā vietā.
- Mums vajadzētu noslēgt kaut kādu vienošanos ar… ar pilsētniekiem, teica Diāna.
- Pilsētniekiem. Apdomīgi izvairies teikt “ar Semu”. Vai “tavu brāli”.
- Labi. Tu mani pieķēri, Diāna piekrita. Mums jānoslēdz pamiers ar tavu brāli Semu. Viņiem vēl arvien ir pārtika. Mums tā tūlīt izbeigsies.
Keins izlikās, ka ir iztraucēts, levitējot caur skolas durvīm uz otro stāvu kārtējo ķieģeļu kaudzi. Krikets un Čeizs pieliecās, lai izvairītos no tuvojošās kravas.
- Man tas padodas aizvien labāk, priecājās Keins. Es iegūstu aizvien lielāku kontroli. Precizitāti.
- Vai tu re, kāds malacis!
Keina pleci saguma. Reizēm tu, vai zini, tomēr varētu izrādīt man kaut kādu atbalstu. Tu lieliski saproti, ko es pret tevi jūtu. Bet tu to vien dari kā zobojies par mani.
- Ko tad tu gribi precēties, vai?
Keins nosarka, un Diāna izplūda neparasti skaļos smieklos.
- Tev beidzot pielēca, ka mums ir tikai četrpadsmit, vai ne? Zinu jau zinu, ka tu sevi uzskati par IBJZ Napoleonu, bet mēs tik un tā vēl esam tikai pusaudži.
- Vecums nav nekas absolūts. Esmu viens no vecākajiem IBJZ. Un visvarenākais.
Diāna iekoda mēlē. Viņai gan bija padomā dzēlīga atbilde, taču šodien viņa Keinu jau bija tik daudz kacinājusi, ka vienai dienai šķita gana. Viņas domas bija aizņemtas ar ko svarīgāku par Keina bērnišķīgo samīlēšanos. Un tāda vien jau tā bija. Uz īstu, dziļu mīlestību tādu, kas ar laiku pieņemas spēkā, Keins nemaz nebija spējīgs.
- Ar mani pašu, protams, ir tāpat, Diāna klusi pie sevis nomurmināja.
-Ko?
- Neko. Viņa vēroja Keinu. Nevis viņa darbošanos, bet viņu pašu. Keins noteikti bija visharismātiskākais cilvēks, kādu Diāna jebkad bija pazinusi. No šā zēna varētu iznākt rokzvaigzne. Un, jā, viņš bija ieņēmis galvā, ka ir Diānā iemīlējies. Tāpēc ari pacieta viņas nekaunību.
Laikam jau viņai šis zēns tomēr patika. Savstarpēju vilkmi abi juta jau gandrīz no paša sākuma. Viņi bija draugi… nē, tas nebija īstais vārds. Līdzdalībnieki. Jā, tā būs pareizāk: līdzdalībnieki. Par tādiem viņi kļuva kopš brīža, kad Keins atklāja savas spējas.
Diāna bija pirmā, kam viņš par tām darīja zināmu. Keins nogrūda no galda grāmatu, pats tajā brīdī atrazdamies telpas otrā galā.
Tieši Diāna bija tā, kura iedrošināja viņu darboties izkopt jauniegūtās spējas, slepenībā trenēties. Ikreiz, kad Keins iedomājās sasniedzis jaunu pakāpi, viņš to nodemonstrēja Diānai. Un, ja meitene pauda kaut sīkāko atzinību, uzslavēja viņu vai pat tikai laipni pamāja ar galvu, viņš šķita vai plīstam aiz laimes.
Ar šo zēnu bija tik viegli manipulēt. Nemaz nevajadzēja īstu pieķeršanos, pietika ar vāju nojausmu par to.
Diāna palūdza Keinu likt lietā savu spēku, lai nogāztu no kājām kādu snobu, kas viņai nepatika, vai pazemotu kādu skolotāju, kurš bija viņu sabāris. Un, kad viņa pavēstīja Keinam, ka dabaszinātņu skolotājs bridi, kad viņi laboratorijā bijuši vieni, iegrūdis viņu kaktā un mēģinājis paspaidīt, Keins šo viru nolidināja lejup pa veselu kāpņu posmu, un no turienes tas tika nogādāts taisnā ceļā uz slimnīcu.
Diāna papilnam izbaudīja šo laiku. Viņai bija pašai savs aizstāvis, kurš klausīja viņas pavēlēm un neko neprasīja pretī. Neraugoties uz savu pievilcīgo ārieni un pārmērīgi uzpūsto ego, attieksmē pret meitenēm Keins bija neiedomājami kautrīgs. Viņš pat ne reizes nebija mēģinājis Diānu noskūpstīt.
Bet tad viņam sāka pievērst uzmanību Dreiks Mervins, kurš bija iemantojis skolas bīstamākā huligāna reputāciju un veselu baru sekotāju. Un no tā laika Keins piespēlēja abiem, mazliet pakalpojot Diānai, kad viņa to lūdza, un mazliet Dreikam.
Keina spēkam pieaugot, visu triju attiecības mainījās.
Un tad skolas medmāsa, Sema un arī Keina māte (lai gan tad neviens no viņiem to nezināja), sāka pamanīt, ka ar viņas sen pazaudēto puisīti notiek kaut kas ļoti, ļoti dīvains.
Pēkšņi ķieģeļu kaudze sagāzās; atskanēja būkšķis pēc būkšķa, tiem atsitoties pret zālienu, un vesela vaidu un lamuvārdu lavīna no Čeiza un Kriketa mutes.