Likās, ka Keins to pat lāgā nav pamanījis. Kā tu domā kā tas varēja notikt, Diāna? viņš, itin kā nolasījis meitenes domas, jautāja.
- Es domāju, ka viņi tos bija sakrāvuši šķībi, meitene atbildēja, labi zinādama, ka ne jau tas puisim prātā.
- Ne jau par to. Par viņu. Medmāsu Tempļu. Tad viņš vēlreiz lēnām izrunāja sievietes vārdu, itin kā izgaršodams to. Medmāsu. Koniju. Tempļu.
Diāna nopūtās. Viņai negribējās par to runāt. Es to sievieti tikpat kā nepazinu.
- Viņai ir divi dēli. Vienu viņa patur. Otru nodod adopcijai. Tad es vēl biju zīdainis.
- Neesmu tev nekāds psihoanalītiķis, sacīja Diāna.
- Es mūždien tā arī jutos, vai zini? Ka šī mana ģimene īstenībā nemaz nav mana ģimene. Man nekad netika teikts, ka esmu adoptēts, bet mana māte nu, sieviete, kuru es uzskatīju par savu māti, nezinu, kā lai tagad viņu saucu… Lai vai kā, viņa nekad netika stāstījusi, kā mani laidusi pasaulē. Tu jau zini, noteikti esi dzirdējusi mammas runājam par dzemdībām un tādā garā. Viņa par to nekad nerunāja.
- Žēl, ka tuvumā nav doktora Fila[2]. Tu varētu viņam visu izstāstīt.
- Manuprāt, viņa bijusi visnotaļ salta. Medmāsa Tempļa. Mana tā sauktā māte. Pacēlis galvu un skeptiski saraucis pieri, viņš vērās Diānā. Tāda pati kā tu, Diāna.
Diāna izgrūda nepieklājīgu skaņu. Necenties meklēt nez kādus dziļos iemeslus, Kein. Tajā laikā viņa, visticamāk, ir bijusi ķezā iekļuvusi pusaudze. Varbūt viņa nosprieda, ka ar vienu sīko vēl kaut kā spēs tikt galā, bet ar diviem ne. Vai ari mēģināja nodot adopcijai jūs abus, bet Semu neviens negribēja ņemt.
Keins izskatījās pārsteigts. Vai šādi tu centies man pieglaimoties?
- Es cenšos panākt, lai tu atgrieztos uz zemes. Kam kāda daļa gar tavas mammītes motīviem? Pārtikas mums pietiek divām, augstākais trim nedēļām. Pēc tam esam tukšā.
- Vai tagad saproti, ko es gribu teikt? Varu saderēt, ka viņa bija akurāt tāda kā tu, Diāna. Salta un savtīga.
Diāna jau grasījās atbildēt, kad izdzirda aiz muguras strauji tuvojošos troksni. Viņa apsviedās apkārt un ieraudzīja dzeltenu lavīnu negantu, pinkainu zvēru baru. Koijoti likās uzrodamies vienlaikus no visām pusēm: disciplinēts, mērķtiecīgs uzbrukums, kas tūlīt pat apris viņu un Keinu.
Keins pacēla rokas izvērstām plaukstām, gatavs cīņai.
- Nē! iesaucās kāda balss. Neaiztiec tos, tie ir draugi!
Sparīgi vicinādams rokas, viņiem tuvojās Hovards. Viņam
aiz muguras gāja dziedniece Lana. Meitene izskatījās tāda kā sastingusi, kā apmāta.
Un aiz tiem abiem Dreiks.
Diāna nolamājās. Tātad viņš bija dzīvs.
Un tad viņa ieraudzīja Dreika roku.
Apdegušais stumbenis paliekas no rokas, ko viņa, Dreikam kliedzot, bļaujot un draudot, pašrocīgi bija nozāģējusi, bija dīvaini pārveidojies.
Neiedomājami izstiepies, itin kā būtu pārvērties lunkanā, asinssarkanā karamelē, tas bija divreiz aptīta ap viņa ķermeni.
Nē.
Neiespējami.
Hovards metās klāt pirmais. Vai Orks te nav rādījies?
Bet ne Keins, ne Diāna viņam neatbildēja. Abi blenza uz Dreiku, kurš tuvojās nesteidzīgā pastaigas solī. Viņa pašapziņa bija atgriezusies ar uzviju vairs ne miņas no noplukušā putnubiedēkļa, kurš, ieraudzījis uz flīžu grīdas savas kūstošās rokas nodeguli, bija izplūdis asarās.
- Dreik! Keins viņu uzrunāja. Mēs jau domājām, ka tu esi pagalam.
- Esmu atgriezies, sacīja Dreiks. Un labāks nekā jebkad agrāk.
Sarkanais tausteklis pats attinās no viņa vidukļa kā pitons, kas palaiž vaļā savu upuri.
- Nu, kā tev patīk, Diāna? vaicāja Dreiks.
Roka, šī neiespējamā asiņaini sarkanā čūska, pacēlās virs Dreika galvas, izlocījās spirālē un bridi virpuļoja gaisā. Un tad, tik ātri, ka cilvēka acs to tikko spēja pamanīt, tā cirtās kā pātaga.
Atskanēja skaļš plīkšķis. Miniatūrs skaņas triecienvilnis.
Diāna, sāpēs iekliegusies, apstulbusi blenza uz plīsumu blūzē un sarkano strūkliņu, kas tecēja no pleca.
- Atvaino, Dreiks nemaz necentās to pateikt tā, lai izklausītos patiesi. Pagaidām man ne vienmēr izdodas trāpīt mērķī. Es vēl tikai trenējos.
- Dreik, ierunājās Keins. Par spīti asinīm, par spīti Diānas savainotajam plecam, viņš smaidīja. Apsveicu ar atgriešanos.
- Es atvedu šādus tādus papildspēkus, pavēstīja Dreiks. Viņš pastiepa kreiso roku, un Keins ar savu labo roku to neveikli paspieda. Tātad kad mēs dosimies izrēķināties ar Semu Tempļu?
ČETRDESMITĀ NODAĻA
26 STUNDAS, 47 MINŪTES
- Viņi ieradīsies rītvakar, sacīja Sems. Esmu pārliecināts, ka Keins gribēs mani uzveikt. To noteikti prasa viņa ego.
Pēdējo kara padomi viņi noturēja baznīcā. Tajā pašā baznīcā, kur Keins tik gludi bija pārņēmis varu pilsētā. Krusts atkal bija pacelts un atbalstīts pret sienu. Tas nebija gluži tur, kur tam vajadzētu atrasties, taču vismaz nebija uz grīdas.
No Perdidobīčas bērniem tur bija Sems, Astrīda, Mazais Pīts, Edīlio, Dāra, Elvuds un Māte Marija. Uzaicināts tika arī Alberts, taču viņš bija pārlieku nodevies saviem Pateicības dienas plāniem un eksperimentiem ar tortiljas burgeru. Koutsas pārbēdzējus pārstāvēja trīs meitenes: Deka, mazā BraienaBrīze un Teilore.
- Keins ir puisis, kam vajadzīga uzvara. Tā viņam vajadzīga, pirms viņš izkūp. Vai arī pirms izkūpu es. Viņš nesamierināsies ar to, ka esam atbrīvojuši šos Koutsas bērnus un pārņēmuši Perdidobīču, turpināja Sems. lāpēc mums jābūt gataviem. Un jābūt gataviem vēl kaut kam: rit ir mana dzimšanas diena. Viņš saviebās. Tā gan nav dzimšanas diena, kuru es gaidītu. Bet, lai vai kā, mums jāizlemj, kurš stāsies manā vietā, ja… kad… es aiziešu.
Daži bērni izdvesa līdzjūtīgas nopūtas, citi ņēmās iedrošināt Semu, ka varbūt viņš nemaz neizgaisīšot vai arī ka varbūt pat būs labi aizbēgt no IBJZ. Bet Sems viņus visus apklusināja.
- Klausieties, tajā visā ir ari kaut kas labs kad izgaisīšu es, izgaisis ari Keins. Slikti ir tas, ka paliek Dreiks un Diāna, un ir jau vēl ari citi huligāni. Orks… nu, mēs īsti nezinām, kas ar viņu notiek, bet Hovarda viņam līdzās nav. Un Lana… nav zināms, kur viņa palikusi pati pametusi šo vietu vai ar viņu kas noticis.
Lanas zaudējums bija smags trieciens. Visi Koutsas bēgļi viņu dievināja sadziedēto roku dēļ. Un cik mierinoša bija apziņa, ka viņa spēj izdziedināt katru ievainoto!
Ierunājās Astrīda: Es iesaku, lai Edllio pārņem vadību, ja… tu jau zini. Lai vai kā, mums vajadzīgs vietnieks viceprezidents vai vicemērs, vai kaut kas tamlīdzīgs.
Edllio neticīgi papurināja galvu, it kā Astrīda būtu runājusi par kādu citu, vārdā Edllio. Pilnīgi izslēgts, viņš sacīja.
- Visgudrākais cilvēks šeit ir Astrīda.
- Man jāpieskata Mazais Pīts. Marijai jāgādā par bēmudārzniekiem un jārūpējas, lai ar tiem neatgadītos kas Jauns. Dāras pienākums ir ārstēt katru, kam kaut kas kaiš. Elvuds ir tik ļoti aizņemts slimnīcā kopā ar Dāru, ka viņam nav bijusi darīšana ne ar Keinu, ne ar Dreiku vai jebkuru citu no Koutsas kliķes. Toties Edllio ir cīnījies ar Orku un ar Dreiku. Un allaž bijis drošsirdīgs, prasmīgs un attapīgs. Viņa pamirkšķināja Edllio, apliecinādama, ka saprot viņa mulsumu.
- Skaidrs, sacīja Sems. Nu, ja nevienam nav iebildumu, lai tā ari notiek. Ja es tieku ievainots vai izgaistu, pie vadības ķeras Edllio.