- Visu cieņu Edīlio, iebilda Deka, taču viņam nav nekādu maģisko spēju.
- Toties viņam piemīt spēja iemantot uzticību un visu, kas darāms, paveikt līdz galam, sacīja Astrīda.
Neviens vairs neiebilda.
- Nu tad labi, teica Sems. Mūsu cilvēki atrodas savos posteņos, un Edīlio viņiem saka, kad jārikojas. Teilore, es zinu, ka tev tas šķitīs garlaicīgi un varbūt ari mazliet biedējoši.
Izvēlies sev pārinieku, ko ņemt līdzi. Guliet pārmaiņus, bet raugieties, lai viens no jums visu laiku būtu nomodā. Un turpini trenēties. Brīze, tev ir svarīgs uzdevums: tiklīdz tas sāksies, tu kļūsi par mūsu saziņas sistēmu. Deka? Tiklīdz saņemsim ziņu no Teilores, abi ķeramies pie darba.
- Forši, teica Deka.
- Mēs uzvarēsim, apsolīja Sems.
Beidzot viņi piecēlās, lai ietu. Astrīda palika pēdējā. Sems uzsita Edīlio uz pleca. Paklau, vecīt, ja vari atrast kādu jēdzīgu darbu Kvinnam…
- Esmu jau par to domājis. Viņš ir itin ciešams šāvējs. Es piešķīru viņam mašīnpistoli un noliku sardzē pie bērnudārza.
Sems pamāja ar galvu, paklapēja Edīlio pa muguru un pavadīja viņu ar skatienu.
- Kvinns ar mašīnpistoli, noteica Sems. Es lieku savam draugam šaut uz cilvēkiem.
- Tu viņam liec aizstāvēt sevi un mazos bērnus, iebilda Astrīda.
- Kā tad, tas jau ir pavisam kas cits! Sema balsī juta sarkasmu.
- Un ko lai daru es? jautāja Astrīda. Man tu nekādu darbu neesi uzdevis.
- Es gribu, lai tu sameklētu drošu vietiņu, kur ielīst un paslēpties, līdz viss ir beidzies. Lūk, ko es gribu.
- Bet…
- Bet… rīt pēcpusdienā tu man būsi vajadzīga tur, viņš norādīja uz augšu.
- Debesīs, vai? Astrīda pasmīnēja.
- Seko man! Un viņš veda Astrīdu un viņas brālīti uz zvanu torni. Režģotie paneļi bija izgāzti, kā tos bija atstājis Dreiks. Perdidobīčas apgaismojums no šejienes šķita maldinoši ikdienišķs. Daudzu namu logi bija gaiši. Dega arī pa kādai ielu laternai. Spoži mirdzēja dzeltenā makdonalda izkārtne.
Pēkšņi uzpūtis vējš atnesa ceptu kartupeļu, priežu skuju, sāļa ūdens un jūraszāļu smaržu.
Uz grīdas cieši viens otram blakus bija izklāti divi guļammaisi. Blakus papīra pārtikas tūtai stāvēja binoklis un rācija.
- Tajā tūtā es saliku mazliet ēdiena un baterijas M. P. spēlei. Nezinu, cik labi darbojas rācija, bet man ir otra. No šīs vietas var saskatīt gandrīz visu.
Telpa bija šaura. Mazais Pīts tūdaļ iekārtojās putekļainajā kaktā. Astrīda un Sems stāvēja zem zvana, pavisam tuvu viens otram.
- Vai tu man atstāsi ieroci?
Sems papurināja galvu. Nē.
- No visiem pārējiem tu prasi, lai tie dara briesmīgas lietas. Bet mani atstāj tikai par novērotāju.
- Ir atšķirība.
- Vai tiešām? Kāda?
- Nu… man vajadzīgas tavas smadzenes. Man vajag, lai tu novērotu.
- Tas ir garām, viņa iebilda.
Sems pamāja ar galvu. Jā. Pareizi garām. Tu neesi apmācīta šaušanā. Var gadīties, ka tu aizšauj garām un trāpi pati sev.
- Ak tad tā, novilka Astrīda.
- Klausies, es zinu, ka tas ir vājprāts, bet varbūt tu varētu apsvērt to Kvinna domu nu, zini, panākt, lai M. P. tevi nogādā Havajās. Vai kaut kur citur. Viņam piemīt spēks. Ja nu mums tomēr neizdodas…
- Es negribu, lai viņš mani kaut kur aizgādātu, teica Astrīda. Pirmkārt, es neticu, ka kaut kas tāds varētu sanākt. Un, otrkārt…
-Jā?
- Un, otrkārt, es negribu pamest tevi.
Sems liegi noglāstīja meitenes vaigu, un Astrīda, aizvērusi acis, atslīga pret viņu. Astrīd, es esmu tas, kuram nāksies jūs visus pamest. Tu to zini.
- Nē. Nezinu. Es lūdzos, lai tas nenotiktu. Es lūdzu Mariju aizbilst par tevi.
- Mariju Terafino?
- Nē taču, Astrīda iesmējās. Tu nu gan esi pagāns! Mariju. Jaunavu Mariju.
- Ak viņu.
- Es zinu, ka tu Dievam īsti netici, toties es ticu. Es domāju: viņš zina, ka mēs esam šeit. Un dzird mūsu lūgšanas.
- Tu domā, ka tas viss ir noticis atbilstoši Dieva plānam? IBJZ un viss pārējais?
- Nē. Es ticu brīvajai gribai. Manuprāt, mēs paši pieņemam lēmumus un paši arī rīkojamies. Un mūsu rīcībai ir sekas. Pasaule ir tāda, kādu mēs to esam padarījuši. Bet reizēm mēs varam lūgt palīgā Dievu un Viņš tik tiešām palīdz. Reizēm man šķiet, ka Viņš nolūkojas lejup un saka: “Vai, paskat, ko šie nejēgas atkal savārījuši! Laikam jau būs jāpalīdz viņiem izķepuroties.”
- Es jau nu no šādas palīdzības neatteiktos, sacīja Sems.
- Toties es vēlētos, lai man būtu ierocis.
Sems papurināja galvu. Es ievainoju savu patēvu. Es savainoju Dreiku. Varbūt pat nogalināju viņu. Es to nezinu. Un nezinu ari, kas notiks turpmāk. Toties es zinu, lūk, ko: ja es kādu savainoju, tas uzliek zīmogu man pašam. Kā rētu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tas ir kā… Kamēr zēns meklēja vārdus, Astrīda apvija rokas viņam ap kaklu. Kā celis, ko man sašāva Dreiks. Pateicoties Lanai, tas ir izārstēts vesels, it kā nekas nebūtu noticis. Bet tas, kā es uzlaidu Dreikam uguni? Tas ir manī, manā galvā, un to Lana nespēj izdziedināt.
-Ja būs kauja, šos ievainojumus sajutīs arī citi.
- Tu neesi “citi”.
-Nē?
- Nē.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka es tevi mīlu.
Astrīda ilgi klusēja, un Sems jau nodomāja, ka ir meiteni sarūgtinājis. Tomēr viņa neatrāvās, pat neatslābināja apskāvienu, un Astrīdas seja palika piekļauta pie viņa kakla. Sems juta uz ādas meitenes siltās asaras. Beidzot viņa pateica: Es tevi arī mīlu.
Sems atviegloti nopūtās. Tas nu ir nodarīts.
Bet viņa nepievienojās zēna nervozajiem smiekliem. Man tev kaut kas jāatklāj, Sem.
- Noslēpums?
- Es nebiju īsti pārliecināta, tāpēc neko neteicu. To ir grūti atdalīt no inteliģences koeficienta. Ar vārdu “intuīcija” bieži vien apzīmē tikai saasinātu, tomēr visnotaļ normālu uztveri, kas nav saistīta ar mūsu apzinātajām domām.
- Uhu, Sems, tēlodams cietpauri, novilka.
- Ilgu laiku es šaubījos, vai tas ir kas vairāk par normālu intuīciju.
- Spēks, viņš sacīja. Es prātoju, vai tu to zini. Diāna teica, ka tev esot divas strīpiņas. Bet man kaut kā negribējās mudināt tevi par to domāt.
- Man bija tādas aizdomas. Bet tas ir tik dīvaini. Pieskaroties pie cilvēka rokas, reizēm man galvā pazib kaut kas līdzīgs ugunīgai švīkai pār debesīm.
Lai labāk redzētu meitenes seju, Sems atkāpās izstieptas rokas attālumā. Švīka?
Astrīda paraustīja plecus. Dīvaini, vai ne? Es to redzu vai nu spilgtu, vai blāvu, garu vai īsu. Es nezinu, ko tas nozīmē, man pār to nav varas, un es pat vēl neesmu centusies to izpētīt. Bet šķiet, it kā es redzētu kaut kādu, es nezinu, nozīmīguma vai kaut kā tamlīdzīga pakāpi. It kā es redzētu cilvēka dvēseli vai varbūt likteni, tikai visnotaļ metaforiskā izpausmē.
- Visnotaļ metaforiskā, Sems atkārtoja. Tātad tavs spēks ir metaforās?
Nu viņš beidzot tika atalgots ar smaidu un vieglu dunku.
- Tad nu gan prātvēders! Lieta tāda, ka tavu nozīmīgumu es
sajutu jau no paša sākuma. Es tevi redzēju kā meteorītu, kas dzirksteļodams traucas pār debesīm.
- Vai tikai es rīt neietriekšos ar pieri sienā? Tā nu gan tad būs varena dzirksteļošana!
- Nezinu, meitene atzinās. Toties zinu, ka no visiem debesu meteorītiem tu esi pats spožākais.
Datordžeks pamodās un sajuta priekšā mutei viņas maigo roku. Ārā bija tumšs, bet telpa bija datora ekrāna izstarotās zilganās gaismas pilna. Viņš varēja saskatīt meitenes sejas apveidu, viņas tumšos matus. Un mirdzošās acis.