- Kuš! pielikusi pirkstu pie lūpām, viņa brīdināja. Zēna sirds smagi dauzījās. Neapšaubāmi kaut kas nebija kārtībā.
- Celies augšā, Džek!
- Kas noticis?
- Vai atceries mūsu norunu? Atceries savu solījumu?
Viņam negribējās teikt “jā”. Tik ļoti negribējās. Džeks
vienmēr bija zinājis: lai arī ko Diāna sagribēs, tas noteikti būs kaut kas bīstams. Un nu viņš bija pārbijies vairāk nekā jebkad.
Dreiks bija atgriezies. Dreiks bija necilvēks.
Diānas pirkstu gali glāstīja zēna vaigu. Viņš juta pār muguru pārskrienam trīsas. Tad viņa to papliķēja vēl arvien tikpat maigi.
- Es jautāju, vai tu atceries savu solījumu.
Džeks bija zaudējis valodu. Pārāk apmulsis, lai spētu parunāt, pārāk stipri apzinādamies meitenes klātbūtni, pārāk nobijies no tā, ko viņa varētu gribēt.
Viņš pamāja ar galvu.
- Apģērbies. Vienkārši uzvelc drēbes. Vairāk neko.
- Cik ir pulkstenis? Viņš centās novilcināt laiku.
- īstais laiks, lai veiktu labu darbu. Viņas maigā mute savilkās greizā smaidā. Pat ja tam ir nelabs iemesls.
Neizsakāmi apmierināts, ka pamanījies uzvilkt pidžambikses, Džeks izrāpās no gultas. Pamājis, lai Diāna aizgriežas, viņš žigli apģērbās.
- Kurp mēs dosimies?
- Tu sēdīsies pie stūres.
- Esmu vadījis auto vienu vienīgu reizi un gandrīz iebraucu grāvī.
- Tu esi loti gudrs zēns, Džek. Gan tiksi galā.
Viņi izzagās tumšajā gaitenī. Tad lejup pa kāpnēm klusi, piesardzīgi. Šaurā spraudziņā pavērusi ārdurvis, Diāna pārlaida skatienu pagalmam. Džeks prātoja, kas notiktu, ja kāds viņus apturētu. Vai Diānai bija padomā kāds aizbildinājums?
Skaņa, krosa kurpju zolēm minot piebraucamā ceļa granti, miglainajā nakts gaisā šķita nedabiski skaļa. Likās, it kā viņi tīšu prātu censtos trokšņot.
It kā katrs troksnītis tiktu pavadīts ar vesera sitienu.
Diāna veda viņu uz džipu, kas bija nevīžīgi iebraukts mauriņā. Kāp iekšā. Vadītāja sēdeklī. Atslēgas ir mašīnā.
- Kurp mēs brauksim?
- Stūrē uz Perdidobīču. Un nevis mēs, bet tu. Tu viens pats.
- Ko? Džeks bija ne pa jokam satraucies. Es viens? Nē, nē, nē! Ja es aizbraukšu, Keins nospriedīs, ka es to daru pats uz savu galvu. Viņš sūtīs man pakaļ Dreīku.
- Džek, vai nu tu man paklausīsi, vai arī es nostāšos un tepat, uz vietas, sākšu kliegt. Viņi izskries ārā, un es pateikšu, ka pieķēru tevi bēgšanas mēģinājumā.
Džeks juta, kā drūp viņa pretestība. Tas bija pārlieku *
ticami. Viņa to patiešām izdarītu, un Keins viņai noticētu. Un tad… Dreiks. Džeks noskurinājās.
- Kāpēc tā? viņš žēli noīdējās.
- Tu uzmeklēsi Semu Tempļu. Pateiksi viņam, ka esi aizbēdzis.
Džeks norīstījās un pašūpoja galvu.
- Vēl labāk būtu, ja tu uzmeklētu to meiteni. Astrīdu. Diāna bija daļēji atguvusi savu izsmējīgo toni. Astrīdu Ģēniju. Viņa par katru cenu gribēs izglābt Semu.
- Labi, labi, Džeks centās sevi iedrošināt. Nu tad es braukšu.
Diāna pieskārās viņa rokai. Pastāsti viņiem par Endrū.
Džeks sastinga ar roku uz atslēgas. Tad to tu no manis gribi?
- Džek, ja Sems pazudis, Dreiks bruks virsū man un Keins nespēs viņu aizkavēt. Dreiks ir stiprāks nekā līdz šim. Man vajag, lai Sems paliktu dzīvs. Man vajadzīgs kāds, pret kuru Dreiks vērstu savu naidu. Lai būtu kaut kāds līdzsvars. Pastāsti Semam par to vilinājumu. Brīdini, ka viņu vilinās ļauties lielajam lēcienam, bet varbūt varbūt, ja viņš pateiks “nē”… Diāna nopūtās. Šajā nopūtā gan bija grūti saklausīt kādas cerības. Un tagad brauc.
To teikusi, Diāna apgriezās uz papēža un aizsoļoja atpakaļ uz skolu.
Džeks ar skatienu sekoja meitenei līdz pat durvīm. Šī varēja būt arī viņas iespēja izglābties. Viņa varēja tikt prom no Keina un Dreika, un visa, ko tie pārstāvēja. Tomēr viņa palika.
Vai varēja būt, ka Diāna patiešām mīl Keinu?
Dziļi ievilcis elpu, Džeks pagrieza aizdedzes atslēgu. Motors ierūcās. Viņš bija piedevis pārāk daudz gāzes. Radījis pārāk daudz trokšņa.
- Kuš, viņš noteica.
Tad viņš pārvirzīja piedziņu uz “D”. Nospieda gāzes pedāli. Nekas nenotika. Džeks gandrīz jau krita panikā, kad atcerējās: avārijas bremze. Palaidis vaļā bremzi, viņš vēlreiz nospieda gāzes pedāli. Džips lēnītiņām aizripoja pa gurkstošo granti.
- Ei, uz kurieni tad tu?
Hovards. Kas viņam te nakts vidū darāms?
Protams, viņš vēl arvien meklēja savu draugu, to kausli Orku. Nepaguris meklēja Orku.
Izbrīnu Hovarda sejā ātri nomainīja satraukums.
- Ei, vecīt, apstājies! Stāt!
Džeks pabrauca viņam garām.
Atpakaļskata spogulītī viņš redzēja Hovardu skriešus metamies uz skolu.
Jāmēģina braukt ātrāk. Taču auto vadīšana Datordžekam iedvesa bailes. Tā prasīja pārāk daudz uzmanības, pārāk daudz zibenīgu lēmumu, šķita pārāk bīstama, pārāk briesmīga.
Pie dzelzs vārtiem nācās nobremzēt. Tie bija ciet. Džeks izlēca un ātri atrāva tos vaļā.
Kādu bridi viņš nekustīgi stāvēja un ieklausījās. Meža skaņas. No koku lapām pilošas lāses, sīku dzīvnieciņu čabināšanās, tikko jūtama, viegla vēsma lapotnē. Un tad automašīnas motora rūkoņa.
Atpakaļ uz džipu. Iedarbināt piedziņu un gāzelīgi izbraukt cauri vārtiem.
Atstāt tos vaļā un ātrāk prom. Diez vai vārti būtu likuši kādam piebremzēt. Tikai viņam. Un viņam jau tagad dzinās pakaļ. Pie stūres, bez šaubām, ir Panda; viņš bija visprasmīgākais braucējs, nesalīdzināmi prasmīgāks par Džeku.
Panda. Un viņam blakus noteikti ir Dreiks. Džeks ieķērās stūrē. Pārāk stipri. Tās augšējā daļa salūza viņa rokās.
Aizsviedis prom sešas collas garo plastmasas pusloku, viņš bailēs ieldējās. Bija jāpiespiež sevi turēt stūri uzmanīgāk, pārvarēt paniku, koncentrēties uz braukšanu. Koncentrēties uz ceļu, kas, vīdamies lejup no kalna un mezdams likumu atradzei, veda no meža uz atklātāku apvidu.
Atpakaļskata spoguli ugunis.
Ak Dievs! Ak Dievs!
Tie viņu nogalinās. Dreiks laidis darbā savu pātagas roku.
- Domā, Džek! viņš ar pārsteidzošu sparu iekliedzās.
- Domā!
ŠI nebija programmēšanas joma. Tās nebija tehnoloģijas. Tas, kas notika patlaban, bija daudz primitīvāk. Spēks pret spēku, varmācība pret varmācību, naids un bailes.
Bet vai tiešām?
Varbūt svarīgs bija augstums. Džips slējās augstu virs ceļa. Toties vieglais auto, kas strauji samazināja distanci, šķita pieplacis pie zemes.
Šis bija kārtīgs apvidus vāģis. Četru riteņu piedziņa.
Džeks paglūnēja uz ceļa malām. Labajā pusē vīdēja dziļš grāvis. Kreisajā stāva klinšu siena.
Vajātājs tuvojās strauji. Nu jau viņus šķīra ne vairāk kā daži simti pēdu.
Tā. Pa labi ir zemesceļš. Tas noteikti nekur neved. Tas izbeigsies jau pēc kādām divdesmit pēdām. Taču izvēles nebija. Džeks pagrieza stūri pa labi un, pat braucot ar tik mazu ātrumu, juta, ka apgāzīsies.
Tomēr džips nostabilizējās un uzbrauca uz zemesceļa. Tintes melnajā bezmēness tumsā prožektori spoži izgaismoja sev priekšā dubļus un nezāles. Nekas nebija saskatāms… nekas nebija zināms… Džeks stūrēja uz labu laimi, klusībā cerēdams, ka zemesceļš pēkšņi neatdursies pret klints sienu.