Stūre bija grūti noturama, jo mežonīgi raustījās. Tomēr viņš nedrīkstēja to turēt pārāk cieši, citādi tā viņa stiprajās rokās salūzīs. Un tās patiešām būtu beigas.
Sedana gaismas aiz muguras mežonīgi lēkāja augšup lejup. Vieglajam auto šāds zemesceļš bija grūtāk veicams. Tas, kas nācās grūti džipam, vieglajam auto bija neiespējams.
Džeks pamazām atrāvās no vajātāja, līdz beidzot prožektori aiz muguras vairs nebija saskatāmi un kļuva skaidrs, ka vieglais auto ir apstājies.
Džeks samazināja ātrumu, tā bija vieglāk valdīt pār džipu.
Vajātāji bija atpalikuši. Bet kā viņš nokļūs Perdidobīčā? Vienīgais viņam zināmais ceļš uz pilsētu bija šoseja. Vai šis zemesceļš kaut kur aizvedīs?
Vienu gan Džeks zināja droši: Koutsā viņš vairs nekad neatgriezīsies.
ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA
3 STUNDAS, 15 MINŪTES
Klusi aizritēja dienasgaismas stundas.
Sems zināja, ka drīz tas sāksies.
Un jau pēc dažām stundām viss būs galā.
Sems bija izvietojis gar pilsētas robežām novērotājus, bet pārējiem saviem ļaudīm ieteica gulēt, ēst un censties atpūsties. Keins nāks nakti. Sems par to bija pārliecināts.
Viņš bija mēģinājis sekot pats savam padomam, taču aizmigt nekādi neizdevās.
Sems pārģērbās un prātoja, ka, par spīti nelabumam, būtu kaut kas jāieēd, kad ugunsdzēsēju depo ieradās Teilore. Sems tajā bridi bija boksera šortos.
- Viņi nāk, Teilore bez jebkāda ievada paziņoja. Ei, forši muskuļi.
- Stāsti tālāk.
- No Koutsas puses pa šoseju tuvojas sešas automašīnas. Viņi virzās lēnām, tomēr pēc kādas minūtes jau būs pie Ralfa.
- Vai redzēji viņu sejas? Keina vai Dreika?
-Nē.
Sems iegāja guļamkambari. Sašūpojis Edllio gultu un iespēris pa Kvinna guļamo, viņš iesaucās: Puiši! Augšā!
- Ko? Kvinns samiegojies un apjucis norūca. Domāju, ka mums kaut cik jāizguļas.
- Pietiks. Teilore teica, ka viņi bīdās šurp.
- Esmu augšā. Edllio izvēlās no gultas jau pilnīgi apģērbies. Pie gultas gala karājās draudīga paskata automātiskā pistole, ko viņš tūdaļ pat noņēma.
Sems ielēca džinsos un metās meklēt kurpes.
- Ko man tagad darīt? jautāja Teilore.
- Joz atpakaļ un apskaties, vai viņi ir iegājuši pie Ralfa vai sadalījušies grupās, Sems atbildēja.
- Būšu atpakaļ jau pēc mirkļa! Teilore uzsauca.
- Kad atgriezīsies, dodies uz laukumu. Es iešu uz turieni, teica Sems.
Teilore izgaisa.
- Gatavs? Sems jautāja Edīlio.
- Nē. Un tu?
Sems papurināja galvu. Tik un tā darīsim, ko spēsim.
Beidzot no gultas izvēlās arī Kvinns. Vai jau laiks?
-Jā. Vakars klāt. Kā jau bijām paredzējuši, teica Sems.
- Tu taču zini, kurp tev jādodas, vai ne?
- Taisnā ceļā uz elli? nomurmināja Kvinns.
Sems un Edīlio, nošļūkuši pa ugunsdzēsēju kārti, piezemējās garāžā. Semam pie jostas loti skaļi iesprakšķējās rācija. Astrīdas balss, sasprindzināta un statikas izkropļota.
- Sem, es viņus redzu.
Sems samazināja skaļumu un piespieda pogu. Teilore man tikko pateica, viņš atbildēja. Vai ar tevi un M. P. viss ir kārtībā?
- Man viss ir labi. Es redzu sešas mašīnas. Viņi pabrauca garām Ralfam. Izskatās, ka virzīsies uz skolas pusi.
- Kāpēc uz turieni?
- Nezinu.
Sems iekoda lūpā un apsvēra. Saraujies, cik vien vari maziņa, Astrīd.
- Sem… viņa iesāka.
- Zinu, viņš sacīja. Es ari.
Sems devās ārā. Viņš gāja ātrā solī, tomēr neskrēja. Skriešana liecinātu par paniku. Biju domājis, ka viņi ieradīsies pa to pašu ceļu, pa kuru pirmo reizi, viņš sacīja Edilio. Tā vistaisnāk var nokļūt pilsētas centrā.
- Es toties biju iedomājies, ka viņi pārņems Ralfu un panāks, lai mēs viņiem sekojam, teica Edilio.
- Man nepielec, atzinās Sems. Viņi bija sasnieguši laukumu, un Edilio skriešus metās uz rātsnamu pārliecināties, vai viņa karaspēks ir kaujas gatavībā.
Dažu pēdu attālumā, pagriezusi galvu nepareizajā virzienā, parādījās Teilore.
- Teilore! Šeit!
- Ak! Viņi virzās uz skolu. Un kopā ar viņiem Keins. Pilnīgi noteikti. Keins un Diāna. Dreiku gan es netiku redzējusi. Varbūt viņš ir pagalam. Pēdējo teikumu viņa izrunāja ar nepārprotamu labpatiku. Un ja nu Sems to būtu palaidis garām piebilda: Nudien ceru, ka viņš ir pagalam, tas briesmīgais maita…
- Vai viņi tevi redzēja?
- Nē. Lai vai kā, viņi nevar man pieskarties. Tagad man tas padodas trakoti labi. Es varu ielēkt pa taisno skolā un apskatīties, ko viņi tur dara.
Sems piedraudēja viņai ar pirkstu. Nekļūsti pārlieku lielīga. Es negribu tevi pazaudēt. Tāpēc ieturi distanci. Ej!
Teilore draiski piemiedza viņam ar aci un izgaisa.
Astrīdas balss rācijā. Viņi kāpj ārā no mašīnām, dodas iekšā skolā.
Sems pacēla acis uz torni. Astrīda bija tur tik tuvu, ka viņš varētu meitenei uzsaukt, bet viņas skatiens bija pievērsts skolas ēkai, nevis viņam. Sems pamanīja skrienam garām Kvinnu ar mašīnpistoli pār plecu.
- Lai tev veicas, brač! uzsauca Sems.
Kvinns apstājās kā iemiets. Paldies. Zini, Sem… es…
- Nav īstais laiks, Sems stingri, bet laipni noteica.
Laukumā viņš bija palicis viens pats. Tā viņš brīdi stāvēja,
atstutējis kāju pret strūklakas apmali. Skola. Kāpēc tā? Un kāpēc viņi nāca dienasgaismā, nevis pagaidīja, līdz iestājas nakts?
No makdonalda izmetās Alberts. Pieskrējis pie Sema, viņš sniedza tam maisiņu. Daži cāļa stienīši, vecīt. Ja nu sagribas uzkost.
- Paldies, draugs!
- Mēs tev ticam, Sem. To teicis, Alberts devās prom.
Sems košļāja stienīti un centās domāt. Brauciens uz skolu
bija kas negaidīts. Vai viņam pavērusies izdevība? Ja Keins bija izkāpis no mašīnas un patlaban atradās skolas ēkā, ko Sems pazina daudz labāk nekā viņš…
Sems ieslēdza rāciju. Vai ir kādas pazīmes, ka viņi atstāj skolu?
- Nē. Viens puisis ārpusē stāv par sargkareivi. Man liekas, ka tas ir Panda. Dreiku gan es neesmu redzējusi.
Varbūt viņš varētu pielikt tam punktu. Tieši tagad, viens pret vienu ar Keinu. Tas nozīmētu, ka neviens no šiem bērniem netiek iesaistīts cīniņos. Tas nozīmētu, ka nevienam nenāktos nospiest gaili.
Skriešus tuvojās Deka. Sem, piedod! Es nevarēju tevi atrast.
Varbūt viņiem jādodas turp divatā Semam un Dēkai. Tas divkāršotu viņa izredzes. Tas būtu pareizi: pa vienam no Perdidobīčas un no Koutsas, plecu pie pleca.
- Keins ir skolā, sacīja Sems. Es domāju, varbūt mēs varētu viņu tur pārsteigt.
- Vai tur ir arī Dreiks? jautāja Deka.
- Viņu neviens nav redzējis. Varbūt… varbūt viņš nav ieradies.
- Tas labi, Deka neizteiksmīgi novilka.
- Mums nav bijis laika vienam otru iepazīt, teica Sems.
- Un arī tagad tam diemžēl nav necik daudz laika. Cik labi tu pārvaldi savu spēku?
Deka nopūtās un apsvēra viņa jautājumu. Tad palūkojās uz savām rokām, it kā tās varētu sniegt atbildi. Man jābūt
ļoti tuvu. Es varu gluži veiksmīgi sagāzt sienu vai aizlidināt kādu pa gaisu, bet tikai tad, ja atrodos dažu pēdu attālumā.
-Jā?