- Es turpinu pilnveidoties, viņa teica.
Uzradās Teilore. Viņi visi ir skolā. Viens sargs, cik varu saskatīt. Un noteikti nav Dreika.
- Labi, teica Sems. Lūk, ko mēs darīsim. Mēs ar Deku iesim uz turieni. Teilore, aizej un pasaki to Edllio. Tad uzkāp torni, kur ir Astrīda. Ja mums ar Deku būs nepatikšanas, būs vajadzīga uzmanības novēršana.
- Nē taču. Es nekāpšu. Es vienkārši uzradīšos. Tūdaļ būšu tur. Un Teilore pazuda.
- Varbūt es kādreiz pie šīm izdarībām pieradīšu, nomurmināja Sems.
Viņš dziļi un saraustīti ieelpoja. Tas bija viņa pirmais lielais taktiskais lēmums gaidāmajai kaujai. Sems cerēja, ka tā nav kļūda.
Džeks visu dienu turēja džipu paslēptu koku pudurī.
Daļu laika viņš bija pavadijis saraustītā miegā, saritinājies vadītāja sēdekli, turot visas durvis aizslēgtas un pārāk nobijies, lai domātu par izstiepšanos ērtākā pozā automašīnas aizmugurē. 4
Par to, ka Diānai steidzami vajadzēja, lai viņš sastopas ar Semu, Džeks īpaši nebēdāja lai vai kā, mirt jau nu viņš šīs meičas dēļ netaisījās.
Tikai tad, kad saule bija norietējusi, viņš beidzot pagrieza atslēgu un izlavījās no savas apšaubāmās slēptuves.
Gliemeža gaitā, ar izslēgtām ugunīm, pa zemesceļiem bez jebkādiem ceļa rādītājiem. Pa neskaidriem līkumiem, augšā, lejā, pa kreisi, pa labi. Džipa atpakaļskata spogulīti bija iebūvēts kompass, bet debess puses, ko tas rādīja, allaž likās aplamas. Vienu brīdi tas rādīja dienvidus, bet jau pēc minūtes, kaut arī viņš nebija pagriezies, austrumus.
Virzienu, kurā Džeks devās, nebija iespējams uzzināt. Viņš būtu varējis braukt ar iedegtām ugunim un redzēt ceļu, bet tad viņu varētu saskatīt ari citi. Tā nu viņš brauca tumsā ar ātrumu, kas bija tikai mazliet lielāks nekā kājāmgājējam. Pat tik lēnā gaitā džips lēkāja un svērās uz sāniem tik nejauki, ka Džekam šķita, it kā viņš nemitīgi saņemtu belzienus.
Tas, ka viņam bija absolūti nepieciešams nokļūt pie Sema, bija skaidrāks nekā jebkad. Keins viņam šādu nodevību nemūžam nepiedotu. Džeka vienīgais glābiņš bija pie Sema. Un ari tikai tad, ja Sems pārdzīvos lielo paukšķi. Ja Sems būs prom, Keins uzvarēs. Un tad visā IBJZ neatradīsies vieta, kur Džeks spētu paslēpties no Keina un Dreika.
Džeks uzmeta acis instrumentu paneļa pulkstenim. Viņam bija labi zināma diena un stunda, kad Semam jāizgaist. Atlicis tikai mazliet vairāk par divām stundām.
Uzlēca mēness, un ceļš iztaisnojās, tāpēc Džeks, alkdams tikt drošībā, atļāvās braukt mazliet ātrāk nekā līdz šim. Pār ceļu pārskrēja trusis. Džeks pagrieza stūri, tādējādi izvairīdamies no dzīvnieciņa, taču nobrauca no ceļa tīrumā.
Strauji pagriezis stūri, viņš atkal uzbrauca uz ceļa, bet tieši tajā brīdī no pretējās puses tuvojās pikaps.
Džeks nolamājās un pagriezās sēdeklī, lai palūkotos atpakaļ. Uzmirdzēja bremžu ugunis, un pikaps čīkstēdams sāka apstāties.
Džeks uzspieda gāzes pedālim. Džips rāvās uz priekšu. Bet nu pikaps pagriezās un strauji tuvojās.
Tumsā nebija iespējams saskatīt, kas šo pikapu vada, bet, pēc Džeka domām, tas varēja būt tikai viens cilvēks: Dreiks.
Džeks ieraudājās un piedeva ātrumu. Benzīna tvertnes indikators strauji tuvojās nullei. Bet pikaps aizvien tuvojās.
Vienīgais glābiņš bija iebraukt laukā, kur furgons nespētu sekot. Džeks mazliet samazināja ātrumu un stūrēja tieši iekšā papuvē. Zeme bija uzarta, mīksta, un džips mežonīgi lēkāja pa arumiem.
Pikaps turpināja tuvoties.
Pēkšņi priekšā tumsu pāršķēla spēcīgi prožektori. Pa tīrumu, nogriezdams viņam ceļu, pārsteidzošā ātrumā virzījās traktors. Aiz tā, lauka tālajā galā, rēgojās tumša, pussagruvusi fermas ēka.
Džekam uznāca nelabums. Viņš bija notverts. Kaut kādā prātam neaptveramā veidā tie viņu bija notvēruši.
Džeks nemaz nepamanīja izžuvuša strauta gultni. Dažas pēdas džips lidoja pa gaisu, un Džeks sajuta dīvainu bezsvara stāvokli; tad auto atdūrās pret strauta otru krastu un smagi apstājās. Atskanēja skaļš dārdiens, izpletās gaisa spilvens, tad sekoja pretīgs brīkšķis, un Džeks attapa, ka guļ uz muguras dubļos nesavainots, bet pārāk apdullis, lai pakustētos.
Džipa prožektori apgaismoja lauku, kurā viņš gulēja. Džeks saskatīja divus tumšus siluetus, zēna un meitenes. Bet neviens no viņiem neatgādināja Dreiku Mervinu.
Džeks uzdrīkstējās ieelpot. Piecelties viņš tomēr neuzdrošinājās.
- Mēs redzējām, ka tu te braukā apkārt ar izslēgtām ugunim, pārmetoši sacīja meitene.
Džeks brīnījās, kā gan tā viņu šajā piķa melnajā nakti saskatījusi. Un, lai arī netika jautājis, tūlīt saņēma atbildi.
- Pat ja ugunis ir izslēgtas, bremžu gaismas darbojas. To
tu laikam nebiji iedomājies. i
- Neesmu jau nekāds pieredzējušais braucējs, sacīja Džeks.
- Kas tu tāds esi? jautāja zēns, kurš varēja būt Džeka vienaudzis.
- Es? Nu, es esmu… Džeks. Reizēm mani dēvē par Datordžeku.
Meitenei rokās bija šautene. Stobrs bija notēmēts tieši Džekam sejā.
- Nešauj uz mani, viņš lūdzās.
- Tu atrodies uz mūsu zemes, un mēs savu zemi aizsargājam, pavēstīja meitene. Kāpēc lai mēs uz tevi nešautu?
- Man vajag… Ja es ne… Klausieties, ja es nenokļūšu Perdidobīčā, notiks kaut kas šausmīgs.
Meitenes skarbā seja, ko vēl skarbāku vērta griezīgā, baltā džipa prožektoru gaisma, dīvaini kontrastēja ar bērnišķīgās peļastītēs saņemtajiem matiem. Likās, ka viņa lūgšanās uz meiteni neatstāj nekādu iespaidu. Viņai varēja būt vienpadsmit vai divpadsmit gadi, un, ievērojis abu lielo līdzību, Džeks nosprieda, ka zēns droši vien ir viņa brālis.
- Necik bīstams viņš neizskatās, sacīja zēns. Džekam viņš pajautāja: Kāpēc tevi saukā par Datordžeku?
- Tāpēc, ka es daudz saprotu no datoriem.
Brīdi padomājis, zēns bilda: Vai tu māki salabot VVii?
Džeks sparīgi pamāja ar galvu, tā sarausdams sev matos dubļus. Varu mēģināt. Bet man patiešām, patiešām jānokļūst Perdidobīčā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.
- Toties man ir svarīga mana videospēle. Tātad, ja salabosi manu Wii, es neļaušu Emīlijai tevi nošaut. Domāju, ka nesaņemt lodi ribās tev ir ne mazāk svarīgi kā nokļūt Perdidobīčā, ko?
- Čau, Marij! ierunājās Kvinns. Meitene viņu sagaidīja bērnudārza klases telpas durvīs. Es dodos uz augšu.
Marija žigli aizvēra aiz sevis durvis. Negribu, ka bērni redz šaujamieročus, viņa paskaidroja. Taču pati lielām acīm raudzījās uz Kvinna mašīnpistoli.
- Marij, arī es pats negribu to redzēt, nopūtās Kvinns.
- Vai tev ir bail?
- Esmu gandrīz apčurājies.
- Es arī. Viņa pieskārās pie Kvinna rokas. Lai Dievs tevi svētī!
- Aha. Cerēsim uz to labāko, vai ne? Viņam gribējās pakavēties un patērzēt ar meiteni. Darīt jebko, lai tikai novilcinātu brīdi, kad ar mašīnpistoli rokā jākāpj uz jumta. Bet Marijai bija savi pienākumi un viņam savējie. Puisi pārņēma kauns, apjēdzot, ka vairāk par visu viņš ilgojas iesprukt bērnudārzā un paslēpties pie Marijas.
Kvinns izgāja cauri bērnudārzam un nokļuva ēkas aizmugurē, gar kuru stiepās šaura ieliņa. Uzmanīgi pakāris kaklā ieroci, viņš devās augšup pa ļodzīgajām alumīnija kāpnītēm.
Bērnudārzam un saimniecības preču veikalam bija kopīgs jumts. Tas bija plakans un darvots, un tā līdzeno vienmuļību pārtrauca tikai dažas vertikālas caurules un divi vecmodīgi gaisa kondicionēšanas agregāti. Jumtu iejoza barjera trīs pēdas augsta sieniņa, kuras virsu klāja saplaisājušas spāņu flīzes.