Kvinns piegāja pie stūra, kas bija uz baznīcas un rātsnama pusi. Viņš ieraudzīja plecu pie pleca ejam Semu un Deku.
- Neizgāzies šodien, Kvinns sev teica. Lūdzu, tikai neizgāzies.
Kāpnītes nograbēja, un uz jumta iznira miglains apveids. Kvinns steigšus pagrieza pret to ieroci. Miglas tēls konkretizējās un kļuva par Braienu.
- Tev vajadzētu mest to pie malas, Braiena, sacīja Kvinns.
Braiena pasmaidījusi izlaboja: Brīze. Mans vārds ir Brīze.
- Tas nu ir par traku, norūca Kvinns. Cik tad tev gadu desmit?
- Vienpadsmit. Pēc mēneša būs jau divpadsmit. Braiena izvilka no jostas kurpnieka āmuriņu un draudīgi pavicināja to gaisā. Keins un Dreiks iebetonēja man rokas un gandrīz nomērdēja mani badā. Tam, ka mani galē nost, es par jaunu nebiju.
- Aha. Kvinnam gribējās, lai viņa iet prom un liek viņu mierā, bet tas jau bija viņas uzdevums kursēt starp Kvinnu, Edīlio, Semu un visiem pārējiem, piegādājot ziņas. Nu, cik ātri tad tu vari paskriet, Braiena?
- Nezinu. Pietiekami ātri, lai mani gandrīz nevarētu ieraudzīt.
- Vai tevi tas nenogurdina?
- Nepavisam. Tikai plēš kurpes. Viņa pacēla kāju, lai parādītu Kvinnam savas krosa kurpes nodeldēto zoli. Un mati jāpin bizēs, citādi tie plivinās pa gaisu un trāpa acīs. Viņa paraustīja cieši sapīto biželi.
- Tas noteikti ir dīvaini. Kad piemīt spēks.
- Tev pašam tā nav?
Kvinns papurināja galvu. Nē. Nepavisam. Esmu tikai… es pats.
- Tu taču labi pazīsti Semu, vai ne?
Kvinns pamāja ar galvu. Šo jautājumu viņam bija uzdevuši daudzi Koutsas bērni.
- Kā tu domā vai viņš uzvarēs? jautāja Braiena.
- Labāk jau nu cerēsim, ka jā, vai ne?
Braiena palūkojās uz savām rokām. Rokām, kuras kādreiz bija iesprostotas betonā. Tāpēc jau ari nav svarīgi, ka man ir tikai vienpadsmit. Mums jāuzvar.
Sems, kopā ar Deku iedams uz skolu, cīnījās ar nolemtības izjūtu. No ievainojumiem viņš tikpat kā nebaidījās, apzinoties, ka dienas beigās tik un tā būs jāizgaist, un tad jau… Nu, tālāk nekas nebija zināms.
Bailes, kas Semu māca, tās bija bailes no neizdošanās. Lai ari kas notiktu ar viņu pašu, viņam bija Astrīda, par kuru jādomā. Un Mazais Pīts, jo Astrīda būtu satriekta, ja viņas brālītim kas notiktu. Nemaz nerunājot par to, ka varbūt Mazais Pīts bija vienīgais visā pasaulē, kurš varētu pielikt punktu IBJZ.
Astrīdas dēļ viņam jāuzveic Keins. Un arī visu pārējo, visu šejienes bērnu dēļ. Un Semu tas nospieda tā, it kā viņš stieptu uz muguras ziloni.
Viņam jāuzvar. Jāpanāk, lai Astrīda būtu drošībā. Tad viņš varētu arī izgaist ja jau reiz tam tā jānotiek.
Bet, jo tuvāk nāca izšķirošais brīdis, jo vairāk Sems apšaubīja savu lēmumu. Viņš bija novirzījies no plāna, un tas nozīmēja, ka neviens vairs īsti nezina, kāda loma jāspēlē. Keins, dodoties uz skolu, bija visu izjaucis.
Viņi apstājās kvartālu no skolas teritorijas. Sems ieslēdza rāciju.
- Vai ir kādas pārmaiņas?
- Nē, atbildēja Astrīda. Automašīnas novietotas. Panda stāv pie parādes durvīm. Strauji satumst, tāpēc es vairs nevaru būt pilnīgi pārliecināta. Sem?
-Jā?
- Man izskatās, ka Pandam ir ierocis.
- Skaidrs.
- Esi piesardzīgs.
- Uhu. Sems izslēdza rāciju. Viņam būtu gribējies vēlreiz pateikt meitenei, ka mīl viņu, bet tas likās gandrīz kā izaicināt likteni. Viņš jau tā pārāk daudz domāja par Astrīdu un pārāk maz par Keinu.
- Nu tā, Deka, pielavīties nav iespējams. Mani pamanīs, pirms es pagūšu tikt galā ar Pandu.
Deka pamāja ar galvu. Meitenes lūpas bija tik cieši sakniebtas, it kā viņa nespētu tās pavērt. Viņa elpoja smagi un saspringti. Viņu māca bailes.
- Es skaitīšu līdz trīs. Pie “trīs” mēs dodamies uz priekšu. No visa spēka. Tiklīdz būs iespējams, centīšos saņemt ciet Pandu. Kad nokļūsim pie durvīm, tu darīsi savu darbu. Gatava?
Deka neatbildēja. Minūti, kas likās ļoti gara, meitene vienkārši blenza tukšumā. Beidzot viņa izkrekšķēja: Esmu gatava.
- Viens. Divi. Trīs.
Viņi izšāvās no aizsega un traucās uz priekšu, ko kājas nes. Tikuši līdz skolas teritorijai, abi metās pāri velēnām. Tajā brīdī Panda, viņus pamanījis, sāka spiegt.
- Nedari to, Panda! Sems mēģināja kliegt, cik nu skaļi tas bija iespējams skrienot.
Panda vilcinājās, svārstīdams rokās ieroci, tomēr necēla to, lai šautu.
- Es negribu tevi savainot, sauca Sems.
Palikušas kādas piecdesmit pēdas.
Panda nomērķēja un izšāva.
Lode aizlidoja garām. Panda blenza uz ieroci tā, it kā redzētu to pirmo reizi.
- Nē! kliedza Sems.
Trīsdesmit pēdas.
Panda atkal pacēla ieroci. Viņa seja bija kļuvusi par stingu baiļu un neizlēmības masku.
Brīdī, kad Panda izšāva atkal, Sems metās zemē, apvēlās un uzrausās tupus.
Tad viņš izstiepa roku izplestiem pirkstiem. Zalibalta gaisma, pašāvusies garām Pandam, izdedzināja ķieģeļu sienā pavisam tuvu viņa galvai caurumu.
Panda, nometis šaujamo, pagriezās un metās bēgt.
Desmit pēdas.
- Deka, durvis!
Deka augstu pacēla rokas, un gravitācija zem durvīm izzuda. Visa siena, ieskaitot durvju aplodu, pēkšņi sasvērās, it kā tajā no otras puses būtu ietriecies kravas auto. Durvis lēnām pavērās. Gaisā uzšāvās dubļi un kaļķu java.
Deka nolaida rokas, un dubļi sabira zemē, ķieģeļi gāzās un drupa, durvju aploda ieliecās un saplaisāja.
Sems metās pa atvērtajām durvīm tieši tumšajās iekštelpās. Deka viņam sekoja. Izšāvušies cauri vestibilam, viņi atdūrās pret galasienu. Abi elsoja, abi bija gatavi. Papīra norādes un kādreiz spilgtie plakāti pie sienām no Sema triecieniem aizdegās un sačervelējās.
Nedzirdēja ne skaņas.
Sems uzlūkoja Deku. Viņš jutās nobijies. Meitene tāda izskatījās.
Viņi devās uz priekšu pa gaiteni; nervi bija saspringti kā stīgas, un acis nopētīja katras durvis.
Labajā pusē pletās stikla siena, aiz kuras atradās kanceleja. Sems pielavījās tuvāk. Ielūkojās iekšā. Nekā. Gaisma te acīmredzot dega kopš IBJZ uzrašanās.
Vai viņam vajadzētu virzīties tālāk vai vispirms rūpīgi izlūkot kanceleju? Ja tur bija paslēpies kāds no Keina cilvēkiem, Sems un Deka varēja nonākt ielenkumā. Sems ar žestu vedināja Deku iet iekšā.
Deka sparīgi papurināja galvu.
- Labi, teica Sems. Nu tad iešu pats.
Viņš šķērsoja gaiteni un atvēra durvis. Virsū gāzās kaut kas liels, un Sems, lai arī instinktīvi pieliecās, tomēr saņēma belzienu zibenīgu zvēlienu, kas apmeta viņu apkārt.
Uz skolas lietvedes rakstāmgalda bija uzrāpies tumšmatains zēns. Rokā tam bija īsa un resna koka milna. Zēns smīnēja. Tad viņš lēca atkal, aši kā džungļu kaķis.
Sems nebija tam sagatavojies. Viņš krita, smagi atsitoties ar pakausi pret grīdu. Gar acīm nozibēja zvaigznītes.
Sems apvēlās uz vēdera, taču pārāk gausi. Zēns bija aizlēcis atpakaļ drošībā un gatavojās nākamajam uzbrukumam.
Pēkšņi gan svešais zēns, gan papīri un suvenīri, kas atradās uz galda, gan arī pats galds atrāvās no grīdas, uzlidoja stāvus gaisā un ietriecās zemajos griestos.
Zēns vēl paguva sajust sāpes un pārsteigumu; tad Deka atjaunoja gravitāciju, un viņš nokrita zemē kā akmens. Pirms viņš atguvās, Sems jau bija klāt. Nometies zemē un uzlicis ceļgalu uzbrucējam uz krūtīm, viņš spieda to pie grīdas, vienlaikus ar abām rokām turot zēna galvu.