- Pakusties tikai, un no tavas galvas paliks nodegulis, piedraudēja Sems.
Zēns kļuva slābs.
- Prātīgs lēmums, teica Sems. Deka, paņem viņa milnu. Un sameklē kādu striķi. Zēnam viņš jautāja: Kas tu esi? Un kur ir Keins?
- Es esmu Frederiko. Nededzini mani!
- Kur ir Keins?
- Viņa šeit nav. Tikko atbraukuši, visi aizgāja. Atstāja tikai mani un Pandu.
Semam pamira sirds. Viņi aizgāja?
Frederiko pamanīja Sema acis izbailes. Tev neizdosies uzvarēt Keinu. Viņi abi ar Dreiku ir visu smalki izplānojuši.
- Es atradu auklu, pavēstīja Deka. Vai man viņu sasiet?
- Tā ir uzmanības novēršana. Sems iekrāva Frederiko pa degunu pietiekami stipri, lai viņu apstulbinātu. Frederiko sāpēs ieaurojās.
- Tagad sasien viņu! Žigli! Sems ieslēdza rāciju. Astrid!
Meitenes balss bija tikko saklausāma. Sem! Ak Dievs!
- Kas notiek?
Balss rācijā bija pārāk izkropļota, lai Astrīdas atbilde būtu saprotama. Bet cauri statikas sprakšķiem Sems saklausīja bailes.
- Esmu visu sagandējis, sacīja Sems. Tā bija viltība.
ČETRDESMIT OTRĀ NODAĻA
2 STUNDAS, 23 MINŪTES
- Kvinn, Kvinn!
- Vai kāds mani sauca? brīnījās Kvinns.
Braiena norādīja uz torni. Kvinns piemiedza acis un ieraudzīja Astrīdas tumšo siluetu. Meitene vicinājās ar rokām kā neprātīga rādīdama, žestikulēdama, kaut ko kliegdama.
- Iešu apskatīties, ko viņa grib, pieteicās Braiena. Viņas stāvs aizmiglojās, bet, tikko sasniegusi kāpņu augšgalu, meitene pēkšņi apstājās. Ak mans Dievs, paskaties!
No dienvidu puses pa ielu šurp lēkšoja iedzeltenu, mežonīgu suņveidīgo bars. Tie spraucās gar stāvošajiem auto, lēca pāri ugunsdzēsēju hidrantiem, ik pa brīdim apstājās, lai apošņātu atkritumus, bet tik un tā tuvojās šausminošā ātrumā.
Dzīvnieki iegriezās sānieliņā un virzījās tieši uz bērnudārzu.
Braiena sāka vilkt uz augšu pieslienamās kāpnes. Kvinns pielēca klāt, lai viņai palīdzētu. Viņi tās uzcēla brīdī, kad garām pagāja pirmais koijots.
- Ko man darīt? sauca Kvinns.
- Šauj viņus nost, sacīja Braiena.
- Koijotus? Šaut koijotus?
- Viņi šeit nav nejauši, Braiena kliedza pretī.
Viens no koijotiem, izdzirdis viņu balsis, palūkojās augšup.
- Klusu! nošņācās Kvinns. Viņš pieplaka pie sienas un piespieda pie krūtīm mašīnpistoli.
- Kvinn, viņi iet pie mazajiem, teica Braiena.
- Es nezinu, ko iesākt.
- Zini gan.
Kvinns sparīgi papurināja galvu. Nē. Neviens man nav licis šaut uz koijotiem.
Braiena pārliecās pār malu un atsprāga kā zibens ķerta.
- Tas ir viņš. Dreiks. Un viņš… Ar viņu kaut kas nav kārtībā.
Kvinns negribēja skatīties, nepavisam negribēja, bet Braienas pēkšņi nobālējusī seja mudināja viņu to tomēr darīt. Viņš piecēlās tikai tik daudz, lai redzētu sānieliņu.
Aiz koijotiem lepnā gaitā slāja Dreiks Mervins.
Viņam bija gara, resna, sarkana pātaga.
Tikai viņš to neturēja rokā. Šī pātaga bija viņa roka.
- Nošauj viņu! mudināja Braiena. Izdari taču to!
Kvinns nofiksēja ieroci. Novietojis īso stobru uz spāņu
flīzēm, viņš nomērķēja. Dreiks neskrēja, viņš ari neslapstījās. Viņš soļoja pa pašu ielas vidu un bija labi saskatāms.
- Es nevaru uz viņu pienācīgi nomērķēt, teica Kvinns.
- Melo! Braiena meta viņam sejā.
Kvinns aplaizīja lūpas. Nomērķēja. No Dreika viņu šķīra ne vairāk kā trīsdesmit pēdas. Kvinns bija trenējies šaušanā ar mašīnpistoli. Viņš bija šāvis koka stumbrā un redzējis, kā lode iegraužas mizā.
Nospied mēlīti, un lode tāpat iegrauzīsies Dreika galvā.
Nospied mēlīti. Dreiks gāja tieši zem viņiem.
- Viņš ir prom, Kvinns nočukstēja. Es nespēju…
No bērnudārza viņiem zem kājām atskanēja pārbiedēto bērnu kliedzieni.
Marijai Terafino šī diena bija pagājusi ļoti nelādzīgi. No rīta viņai bija piemetusies šaušalīga rijības lēkme īsta badakāsība, kā viņa to dēvēja. Atradusi kartona kasti ar uzkodu lieluma Doritos čipsu paciņām, Marija sēdēja un plēsa tās vaļā, līdz bija nolocījusi visas divdesmit četras.
Pēc tam viņa to visu izvēma. Bet, tā kā ar to nelikās pietiekami, lai iztīrītu sevi no apkaunojošās ēdmaņas, viņa iedzēra spēcīgu caurejas līdzekli. Caurejas zāles lika Marijai cauru dienu skraidīt uz tualeti.
Tagad viņai sāpēja vēders tas šķita izgriezts uz āru -, turklāt mocīja kauns un dusmas uz sevi.
Parasti Marija no rīta ieņēma savas tabletes prozaku un vitamīnus. Bet, dienai velkoties, viņa jutās tik pagurusi, ka iedzēra ari diazepamu, ko bija atradusi mātes zāļu skapītī. Diazepams pārplūdināja prātu ar sīrupaini maigu reibumu. Zāļu iespaidā viss bija tapis lēns, miglains un izplūdis. Lai panāktu pretdarbību diazepamam, viņa ielēja sev kafiju, izmaisīja cukuru un, nodrošinājusi krūzīti ar vāciņu, paņēma to sev līdzi uz klases telpu.
Tieši tad ieradās Kvinns ar mašīnpistoli. Bērnus viņa no šī skata bija pasargājusi, taču ieraudzīt mašīnpistoli reālajā pasaulē nevis televīzijā vai videospēlē, bet tieši te, savā acu priekšā, bija kaut kas līdz sirds dziļumiem satricinošs.
Tagad Marija sēdēja sakrustotām kājām un vadīja grupas nodarbību. Kāds desmits bērnu pievērsa lielāku vai mazāku uzmanību, viņai lasot “Kaķenītes bērnus” un “Bizonu vētru”. Visas šeit atrodamās grāmatas viņa bija izlasījusi tik daudz reižu, ka zināja tās no galvas.
Citi bērni bija izklīduši pa kaktiem, zīmēdami, būvēdami klucīšu mājas vai spēlēdami pārģērbšanos.
Marijas brālītis Džons pārbaudīja autiņus “krikšiem”, kā viņi tagad dēvēja mazuļus, kuriem vēl bija vajadzīgi autiņi.
Viena no Marijas palīdzēm, meitene, vārdā Manuela, šūpodama uz ceļa mazu puisīti, pie viena centās iztīrīt sev no blūzes flomāstera tintes traipu. Darbodamās viņa kaut ko pusbalsī murmināja.
Izabella, kura kopš atvešanas uz bērnudārzu bija kļuvusi par Marijas ēnu, sēdēja sakrustotām kājām un lūkojās viņai pār plecu. Marija vilka ar pirkstu pa rindiņām vārdu pēc vārda domādama, ka šādi varbūt mazliet iemācīs Izabellai lasīt, un tas viņai sniedza tādu kā neskaidru gandarījumu.
Marija izdzirda atveramies durvis. Varbūt tas bija Kvinns.
Kliedziens.
Marija apsviedās apkārt.
Kliedzieni, un telpā iebruka vesels bars iedzeltenu radījumu.
Kliedzieni, koijotiem grūstot bērnus, notriecot viņus no kājām, gāžot krēslus un molbertus.
Mazās mutes kliedza, acis lūdzās, sīkajās sejiņās parādījās neizsakāmas šausmas.
Izabella, panikas pārņemta, pielēca kājās. Un koijots tūdaļ bija klāt. Tas notrieca viņu pie zemes un rūkdams nostājās virs viņas gulošā augumiņa. Slienainais purns ar atieztiem zobiem rēgojās kādas sešas collas no meitenītes kakla.
Marija ne kliedza, ne raudāja. Viņa ierēcās. Pielēkusi kājās un aurodama vārdu, no kura citkārt būtu centusies mazuļu ausis pasargāt, viņa ar dūrēm dauzīja koijota muguru.
- Prom no šejienes! Marija kliedza. Vācies nost no viņas, tu, netīrais kustoni!
Džons jau grasījās skriet māsai palīgā, taču piepeši izdeva aizturētu kliedzienu. Kāds koijots, ar zobiem ieķēries viņa džempera kapucē, pluinīja un purināja to kā azarta pārņemts suns savu košļājamo rotaļlietu, ar katru rāvienu ciešāk aizžņaugdams Džonam kaklu.