Manuela, aiz bailēm sastingusi, stāvēja kaktā, rokas aizšāvusi priekšā mutei.
Koijoti, satracināti un neganti, smilkstēja un lēkāja, un koda visiem, kas gadījās ceļā. Mazs zēns, vārdā Džeksons, kliedza uz koijotu: Pē vauva, pē vauva!
Dzīvnieks viņam iekampa, atstājot asiņainu skrāpējumu uz puisēna potītes.
Džeksons ieraudājās no sāpēm un bailēm.
- Marij! viņš sauca. Marij!
Tad ieņurdējās kāds vecāks un sevišķi noplucis koijots un dzīvnieki mazliet pierima. Bet bērni raudāja un vaimanāja, un Džons grīļojās, un Manuela, piekļāvusi sev divus mazuļus, centās izskatīties drosmīga.
Un tad telpā iesoļoja Dreiks.
-Tu! Marija plosījās. Kā tu uzdrošinies šādi baidīt bērnus!
Dreiks izšāva savu čūskveida roku. Tās gals atstāja sarkanu švīku uz Marijas vaiga.
- Piever žaunas, Marij!
Pātagas plīkšķis dažiem bērniem lika pieklust. Šausmu pilnā izbrīnā tie nolūkojās, kā meitene, kuru viņi bija uzskatījuši par savu aizbildni, pieskaras ievainotajam vaigam.
- Keinam tas nepatiks, Marija brīdināja. Viņš vienmēr teicis, ka jārūpējas par mazo bērnu drošību.
-Jūs neviens neaiztiks tik ilgi, teica Dreiks, kamēr turēsiet ciet purslas un darīsiet, ko jums likšu.
- Aizvāc no šejienes tos kustoņus, teica Marija. Tūlīt jau laiks doties pie miera. Doties pie miera it kā šiem suņiem vai tam briesmonim viņas priekšā tas kaut ko nozīmētu.
Šoreiz pātaga, tikko izšāvusies, aptinās Marijai cieši ap kaklu. Meitene juta galvā pulsējam asinis, viņa centās ievilkt elpu, taču tas neizdevās. Marija iecirta nagus pātagas zvīņainajā miesā, bet nespēja to pat pakustināt.
- Kuru no šiem vārdiem tu nesaprati? “Piever” vai “žaunas”? Dreiks pievilka viņu sev tuvāk. Tavs ģīmis jau kļuvis pavisam sarkans, Marij.
Meitene cīnījās pretī, taču bez panākumiem. Dzīvā pātaga bija spēcīgāka par pitonu.
- Tev nāksies šo to saprast, Marij. Šo suņu izpratnē visi tie tavi sīkie nav nekas cits kā lērums hamburgeru. Tie viņus apēdīs tāpat, kā apēd trušus.
To teicis, viņš atbrīvoja meitenes kaklu no sava taustekļa. Marija, kampdama gaisu, noslīga uz grīdas. Rīkle likās kļuvusi šaura kā salmiņš.
- Ko tu gribi? viņa izmocīja. Dreik, tev jādabū koijoti ārā no šejienes. Par ķllnieci tu vari izmantot mani. Bet bērni viņi taču nesaprot, kas notiek, un ir pārbijušies.
Dreiks Jauni iesmējās. Ei, Barvedi! Jūsējie taču neēdīs nost bērnus, ko?
Marijai par pārsteigumu, lielais, kašķainais koijots ierunājās. Barvedis ir ar mieru. Nenogalināt. Neēst.
- Līdz…
- Līdz Pātagroka atļaus.
Dreiks staroja. Pātagroka. Rau, kādu mīļvārdiņu tie man devuši.
Izabella, kura līdz šim tupēja, ierāvusies kaktā, panācās uz priekšu. Tas suns māk runāt, viņa teica un izstiepa rociņu, kā gribēdama noglaudīt Barvedi.
- Neej klāt! Marija viņai uzšņāca.
Bet Izabella nepaklausīja un uzlika roku Barvedim uz skausta. Koijots sacēla spalvu un izdeva klusu, rūcošu skaņu. Tomēr nekoda viņai.
Izabella noglāstīja dzīvnieka saraino apkakli. Labs sunītis, viņa teica.
- Tikai nelien par tuvu, salti noteica Dreiks. Labajam sunītim pēkšņi var pamosties ēstgriba.
- Viņš uzķērās uz ēsmas, ziņoja Panda. Viņam līdzi ir kaut kāda meitene. Viņai ir tāds traks spēks, tāds kā… es pat nezinu, kā to nosaukt. Viņa liek visam atrauties no zemes.
- Tā droši vien ir Deka, sacīja Diāna Ledrisa. Mēs jau paredzējām, ka ar viņu būs problēmas. Ar viņu un Braienu. Varbūt ari ar Teilori, ja viņa savas prasmes pilnveidos.
Viņi atradās mājā, kuras kādreizējos iemītniekus neviens no viņiem nepazina. Mājā, kas bija ērti izvietota šķērsielā kvartālu no skolas. Žalūzijas bija nolaistas, gaisma atstāta tikai tik, cik bija pirms viņu ierašanās. Neviens neienāca un neizgāja pa parādes durvīm.
- Šobrīd mans brālis steidzas uz bērnudārzu, sacīja Keins. Viņš tikko spēja apvaldīt savu līksmi. Viņš uzķērās. Iegrābās. Pilnīgi un galīgi. Un pats labākais ir tas, ka es jau to zināju. Es zināju, ka viņš gribēs tēlot varoni un nāks ar mani kauties.
- Tu esi nepārspējams, Diāna sausi noteica. Izcils visā, kam vien ķeries klāt.
- Pat tu mani nespēj nokaitināt. Tik laimīgs jūtos, Keins pasmīnēja.
- Kur palicis Džeks? apjautājās Diāna. Kad Keins saviebās, viņa sacīja: Redzi nu! Es tomēr zinu, kā uzkāpt tev uz varžacs.
Diāna zināja, ka Džeks nobraucis no šosejas un iestūrējis tuksnesī. Panda un Dreiks par to bija ziņojuši. Taču viņa nezināja, kas noticis pēc tam. Ja Keinam izdosies Datordžeku dabūt rokā, Diāna nešaubījās, ka sīkais tehnoloģiju ģēnijs viņu nodos. Un ko tad darīs Keins?
Pagaidām Diānai bija apdomīgi jāspēlē teātris, izliekoties, ka arī viņai Džeka bēgšana vai dezertēšana, vai kā to var nosaukt, dara raizes. Tas Keinam un Dreikam sajauks gaisu.
Ja vien viņi nenotvers Džeku.
Diāna cīnījās ar pēkšņo baiļu vilni un noslēpa to, ieliedama sev no virtuves krāna glāzi ūdens.
Bez Diānas un Keina drošajā namiņā atradās arī Hovards, Struņķis, Krikets un Panda. Panda vēl nebija īsti atguvies no saskriešanās ar Semu un Deku. Tas caurums sienā… viņš ik pa brīdim nomurmināja. Tur varēja būt mana galva.
Struņķis centās viņus izklaidēt ar Holivudas stāstiem, ko tie bija dzirdējuši jau miljons reižu. Keins piedraudēja, ka nodos viņu Dreika rīcībā, ja viņš neaizvērsies.
Gandrīz tikpat neciešams bija Hovards. Viņš sēdēja, vārīdamies un činkstēdams, ka jāiet meklēt Orku. Orks ir karotājs, veči. Ja viņš ir atgriezies, tad atrodas tajā mājā, kurā mēs apmetāmies. Tas nav necik tālu. Es varētu turp aizlavīties. Būtu taču labi, ja mums te būtu Orks.
- Orks ir dabūjis galu tuksnesi, Panda spalgi noķērcās.
- Tu taču zini, ka viņš krita par laupījumu koijotiem.
- Pieveries, Panda! Hovards viņam uzkliedza.
Mazajā namiņā līdz ar viņiem bija vēl kāds cilvēks. Lana. Kopš meitene bija nodemonstrējusi savas dziedināšanas spējas, Keins uzstāja, lai viņa visu laiku būtu tuvumā. Diānai šī meitene bija un palika tracinošs noslēpums. Viņas acis mūždien šķita pievērstas kaut kam tālumā. Jebkādi mēģinājumi sarunāties tika atraidīti. Ne dusmīgi, ne tā, it kā kāds būtu viņu apvainojis, bet Lana it kā atradās kaut kur citur, skatot sev vien redzamas ainas un domājot sev vien saprotamas domas.
Pār Lanu gūlās ēna. Viņas acīs bija tukšums.
Keins soļiem mēroja telpu, kātodams no atklātās virtuves zonas uz atpūtas istabu turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Viņš bija atgriezies pie sava stulbā ieraduma košļāt īkšķi. Piepeši Keins apstājās un pacēla rokas. Kur ir Vabole? viņš vērsās pie Diānas. Kur viņš ir?
Vabole bija viens no ķertajiem, kuri jau no paša sākuma bija pieslējušies Keinam. Tas notika vēl ilgi pirms IBJZ rašanās, kad Keins tikko bija atklājis savu spēku, mācījās to pārvaldīt un pazīt citus sev līdzīgos. Tajās dienās viss grozījās ap varas pārņemšanu skolā. Koutsa nekad nav bijusi mierīga vieta. Puse skolēnu bija kaušļi, huligāni vai citādi “sliktie”. Keins bija apņēmies kļūt par viņu visu virsvadoni, tādu, pār kuru nevienam citam nebūtu teikšanas.
Vabole Diānas acīs allaž bija sīks pielīdējs. Nespēdams pacelties līdz īsta huligāna līmenim, viņš drīzāk atgādināja Hovardu tāds pats roklaiža un iztapoņa. Viņam bija tikai desmit gadu, un viņš bija meistars deguna urbināšanā, citiem par riebumu. Bet kādā jaukā dienā arī viņam parādījās spēks. Frederiko piedraudēja viņam ar spērienu pa dibenu, un Vabole aiz bailēm izgaisa.