Īstenībā jau viņš neizgaisa, bet saplūda ar apkārtni kā hameleons. Ja zinātu, ka zeņķis ir šeit, viņu pat varētu ieraudzīt.
Tikai Vaboles āda un pat apģērbs ieguva aizsargkrāsu atbilstoši tam, kas atradās aiz viņa, kā spogulis, kurš atspoguļo fonu. Rezultāts varēja būt patiešām pretīgs. Aizstājies priekšā kaktusam, Vabole izskatījās zaļš un adatains.
- Tu taču pazīsti Vaboli, teica Diāna. Viņš ieradīsies kā likts, lai tikai tiktu paglaudīts pa spalvai. Ja nu vienīgi šo pamanījis Sems vai kāds no viņa cilvēkiem.
Tajā brīdī atvērās un atkal aizvērās durvis. Šurpu virzījās kaut kas grūti saskatāms un grūti apjēdzams kā vilnis pār tapetēm.
- Lūk, arī Vabole, pavēstīja Diāna.
Keins pielēca viņam klāt. Ko tu redzēji?
Vabole pārstāja maskēties un kļuva skaidri saredzams: strups, brūnmatains, vasarraibumains puišelis ar greiziem zobiem. Daudz ko redzēju. Sems ir pilsētā, tieši pretī bērnudārzam. Neizskatījās gan, ka viņš grasītos kaut ko pasākt.
- Kā to saprast neizskatījās?
- Es gribēju teikt, ka viņš tur stāv un ēd kaut ko no Mikija D.
Keins neticīgi blenza puišelī. Ko?
- Viņš ēd. Kartupeļus. Laikam ir izsalcis.
- Vai viņš zina, ka Barvedis un Dreiks ir pie sīčiem?
Vabole paraustīja plecus. Droši vien.
- Un tik un tā mierīgi stāv un ēd?
- Ko tad tu gaidīji, lai viņš iesāktu? noprasīja Diāna.
- Sems zina, ka mazie ir mūsu rokās. Viņš gaida, kad mēs dosim ziņu, ko no viņa vēlamies.
Keins drudžaini grauza īkšķi. Semam kaut kas ir aiz ādas. Viņš droši vien ir nospriedis, ka mums ir kāds paņēmiens, kā viņu novērot. Tāpēc arī rūpējas, lai mēs viņu redzētu. Un vienlaikus kaut ko perina.
- Ko viņš var izdarīt? Dreiks un koijoti ir pie sīkajiem. Semam nav izvēles. Viņam nāksies darīt visu, ko tu no viņa prasīsi.
Keins nebija tik viegli pārliecināms. Viņš kaut ko perina.
Lana sakustējusies uzlūkoja Keinu, it kā tikai tagad būtu saklausījusi viņa teikto.
- Kas ir? jautāja Diāna.
- Nekas, atteica Lana, papliķēdama sava vienmēr klātesošā suņa skaustu. Itin nekas.
- Tagad man jāiet to izdarīt, sacīja Keins.
- Plānā bija paredzēts nogaidīt, līdz pavisam tuvu būs tavas dzimšanas stunda. Tad Sems jebkurā gadījumā paliks zaudētājos.
- Tu ko? Domā, ka viņš ir spējīgs mani uzveikt?
- Es domāju, ka viņa rīcībā bija dažas dienas, lai sagatavotos, teica Diāna. Turklāt viņam ir vairāk cilvēku. Un daži no viņa cilvēkiem, sevišķi Koutsas ķertie, vai zini, ļoti grib, lai tu būtu pagalam. Viņa piegāja pie Keina un ielūkojās tieši viņam sejā. Kein, tu visu laiku it kā uzklausi mani, bet dari tieši pretējo. Es teicu, lai tu laid vaļā ķertos, kuri negrib ar tevi sadarboties. Bet nē, tev vajadzēja klausīties Dreika paranoiskajos padomos. Es tev teicu: dodies uz Perdidoblču un noslēdz īslaicīgu līgumu par pārtiku. Nē, tev bija jācenšas par katru cenu sagrābt varu. Ari tagad tu taisies darīt sazin ko un beigās, iespējams, visu salaidīsi grīstē.
- Tava paļāvība uz mani ir vienkārši aizkustinoša, sacīja Keins.
- Tu esi gudrs. Tu esi pievilcīgs. Tev piemīt neparasts spēks. Bet tavs ego ir nekontrolējams.
Taiču Keins nevis sāka lamāties, bet gan tikai bezpalīdzīgi izpleta rokas. Kas tad man būtu bijis jādara? jāpaliek Koutsā? Vai tā? Kā tu vari neredzēt to, kādas iespējas te paveras? Mēs esam vesela jauna pasaule. Un es šajā jaunajā pasaulē esmu pats varenākais. Nav pieaugušo. Ne vecāku, ne skolotāju, ne poliču. Tas ir ideāli. Man tas ir ideāli. Viss, kas man jādara, ir jātiek galā ar Semu un vēl dažiem, un tad mana vara būs neierobežota. Noslēdzot šo skaļo frāzi, viņš sažņaudza rokas dūrēs.
- Nesapņo par neierobežotu varu, Kein. Tev tās nekad nebūs. Ši pasaule nemitīgi mainās. Dzīvnieki. Cilvēki. Kā lai zina, kas būs pēc tam? Mēs šo pasauli neradām. Mēs esam tikai nabagā muļķīši, kuri to apdzīvo.
- Nav taisnība. Es neesmu nekāds muļķis. Un tā būs mana pasaule, Keins piesita sev pie krūtīm. Es. Es valdīšu pār IBJZ, nevis IBJZ valdīs pār mani.
- Vēl nav par vēlu atgriezties.
Keins pasmīnēja drūma atskaņa no viņa kādreiz tik apburošā smaida. Tu kļūdies. Ir laiks uzvarēt. Ir laiks sūtīt pie Sema Vaboli ar maniem noteikumiem.
- Varbūt to varu izdarīt es, piedāvāja Diāna. Tas bija muļķīgi. Viņa zināja, ko par to sacīs Keins. Un saskatīja viņa acīs aizdomu atblāzmu.
- Vabole, tu zini, kas tev sakāms. Ej! Viņš pagrūda Vaboli, un hameleons saplūda ar apkārtni. Durvis atvērās un atkal aizvērās.
Keins saņēma Diānas roku. Meitenei gribējās to izraut, tomēr viņa to nedarīja. Visi ārā no šejienes! pavēlēja Keins.
Hovards smagi uzsvempās kājās. Lana viņam sekoja.
Kad Keins un Diāna bija palikuši divatā, viņš, neveikli apskāvis meiteni, pievilka to sev klāt.
- Ko tu dari? viņa stīvi noprasīja.
- Varbūt es šovakar miršu.
- Vai nav kaut kā pārlieku melodramatiski, ko? Vienā mirklī tu esi nesalaužams, bet jau nākamajā…
Keins viņu pārtrauca ar strauju, brāzmainu skūpstu. Dažas sekundes Diāna viņam ļāvās. Tad viņa puisi atgrūda, gan ne tik stipri, lai atbrīvotos no viņa apskāviena.
- Ko tas nozīmē? viņa noprasīja.
- Tas ir pats mazākais, ko tu man esi parādā, vai ne tā? teica Keins. Viņš izklausījās tik bērnišķīgs, tik ļoti izslāpis pēc maiguma.
- Es tev būtu parādā?
- Jā, tu man esi parādā. Turklāt es domāju, ka tu… Nu, tu jau zini. Keina pašpārliecinātību nomainījusī neiecietība tagad pamazām izšķīda mulsumā un kaunīgumā.
- īsti nepadodas, ko? Diāna zobojās.
- Kas man būtu jāsaka? Ka tu esi superīga, vai ne?
Diāna atgāza galvu un iesmējās. Esmu superīga? Vai
to tu man gribēji teikt? Vienu minūti tu esi IBJZ valdnieks, bet jau nākamajā nosiekalojies puišelis, kas snaikstās pēc pirmās bučas.
Keina seja satumsa, un Diāna tūdaļ saprata, ka ir aizgājusi par tālu. Viņa roka izplestiem pirkstiem parādījās tieši meitenei sejā. Viņa saspringa, gaidīdama enerģijas brāzmu.
Ilgu laiku abi stāvēja nekustēdamies. Diāna tikko uzdrošinājās elpot.
- Izrādās, ka tu no manis tomēr baidies, Diāna, Keins čukstus sacīja. Šī tava uzvedība un viss pārējais… Bet patiesībā tu esi nobijusies. Tas redzams tavās acīs.
Viņa neatbildēja. Šis puisis tomēr bija bīstams. No šāda attāluma Keins varētu viņu nogalināt tikai ar domu spēku vien.
- Labi, es negribu izskatīties pēc siekalaina puišeļa, kurš snaikstās pēc pirmās bučas, sacīja Keins. Tāpēc kā būtu, ja tu man dotu to, ko es vēlos? Kā būtu, ja no šī brīža tu vienkārši darītu visu, ko tev saku?
- Tu man draudi?
Keins pamāja ar galvu. Kā jau tu teici, Diāna, mēs neesam radījuši IBJZ, mēs to tikai apdzīvojam. Šeit, IBJZ, visu nosaka spēks. Man tas ir. Tev ne.
- Gan jau vēl redzēsim, vai tu esi tik stiprs, cik iedomājies, teica Diāna piesardzīgi, tomēr nepakļāvīgi. Gan jau vēl redzēsim, Kein.
ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA
2 STUNDAS, 22 MINŪTES