— Jau? …
Viras dzied. Gaitenis. Durvis. Baltas, līdz elkoņiem kailas rokas.
— Ak dievs! Ļaujiet es viņu noģērbšu.
— Tikai atnāciet. Es gaidu.
—- Ir jau vēls …
— Nē, nē … Negribu ne dzirdēt…
— Nu, labi.
Gaismas konusi. Tējkanna sāk sīkt. Augstāk daktis. Džeroms nav vajadzīgs — guļ uz grīdas. Petrolejas plītiņas vizlas lodziņā — maza, jautra ellīte. Es naktīs dziedāšu psalmu. Kaut kā izkulsimies. Jā, es esmu vientuļš. Psalms ir skumīgs. Es neprotu dzīvot. Vismokošākais pasaulē ir pogas. Tās trūkst nost, kā pūtin nopūst. Vakar viena notrūka vestei. Šodien viena svārkiem un viena bikšu mugurpusē. Es nemāku apieties ar pogām, bet es visu redzu un visu saprotu. Viņš neatbrauks. Viņš mani nenošaus. Toreiz gaitenī viņa Nataškai teica: «Drīz atgriezīsies vīrs, un mēs brauksim uz Pēterburgu.» Neatgriezīsies. Viņš neatgriezīsies, varat man ticēt. Septiņus mēnešus viņa nav, un trīs reizes esmu nejauši redzējis, ka viņa raud. Asaras, redziet, nevar noslēpt. Taču viņš ļoti daudz ko ir zaudējis, pamezdams šīs baltās, siltās rokas. Lai nu būtu kā būdams, bet es nesaprotu, kā viņš varējis aizmirst Slavku.
Cik līksmi nodziedāja'viras …
Gaismas konusu nav. Vizlas lodziņā — melna tumsa. Tējkanna jau sen apklususi.
Lampas gaisma ar tūkstoš mazām actiņām raugās caur pareto satinē audumu.
— Jums ir brīnišķīgi pirksti. Jums vajadzētu būt pia- nistei.
— Kad aizbraukšu uz Pēterburgu, sākšu atkal spēlēt.
— Jūs neaizbrauksiet uz Pēterburgu… Slavkam uz kakla ir tādas pašas sprogas kā jums … Bet marti, vai zināt, māc grūtsirdība. Ir tik skumji, tik neizsakāmi skumji. Nav spēka dzīvot. Visur pogas, pogas, po…
— Neskūpstiet mani… neskūpstiet… man jāiet… Ir vēls…
— Jūs neaiziesiet. Tur jūs sāksiet raudāt. Jums ir tāds paradums.
— Nav tiesa. Es neraudu. Kas jums to teica?
— Es pats zinu. Pats redzu. Jūs raudāsiet, bet man ir tik skumji… tik skumji…
— Ko es daru … ko jūs darāt…
Konusu nav. Lampas gaisma nespīd caur pareto satinē audumu. Tumsa. Tumsa.
Pogu nav. Es nopirkšu Slavkam velosipēdu. Nepirkšu sev kurpes pie frakas, naktīs nedziedāšu psalmu. Nekas, gan izkulsimies kaut kā.
1923