— Tev nevajag nekādus ratus. Un jums nekur nav jāiet. Jūs visi iederēsities Dort Hall pilī.
— Dimanta pūķa pilī? — Brans sarauca pieri un uzreiz saviebās no sāpēm.
Puisim pēc iespējas ātrāk bija nepieciešama mediķu palīdzība. Viņš nepārprotami palika kājās no tīras spītības, jo palika viens starp bērniem un meitenēm.
— Kas tev traucē? — es viņam uzsmaidīju. "Vai arī jums ir iemesls nepaklausīt Ēnu pūķim?"
Es nekad negaidīju, kas notiks pēc maniem vārdiem. Pēkšņi visi zemnieki, arī bērni, paklanījās no jostasvietas. Ar brīdi vilcinoties, to paveica pat Maķedonija un Silāns.
— Līna, vai atceries, par ko mēs runājām pirms mūsu dueļa ar Skrūvlenti? Tici sev! — Sonics klusi nočīkstēja man uz pleca. Un es nolēmu nezaudēt iniciatīvu. Lai viņi paklanās līdz viduklim, nevis izaicina manas tiesības pavēlēt. — Pils ir liela, bet sabrukusi. Man vajag uzticīgus cilvēkus. Kalpotāji, apsardze un strādnieki. Ir arī vieta bērniem. Domāju, ka nekas slikts nenotiks, ja viņi varēs apciemot radus, kad vien vēlas. Un tas… — Es nezināju, kā pareizi pateikt cilvēkiem, lai viņi beidzot iztaisnotu muguru. Šausmīgi neveikla sajūta! — Ejam, mums ir daudz darāmā. Jāatvēl laiks iekārtoties un pagatavot ēdienu.
Kad mani jaunie lādiņi beidzot pārstāja klanīties, vairāk nekā divdesmit acu pāri cerīgi paskatījās uz mani.
"Lieliski," es nomurmināju, vairāk nomierinot sevi. — Vienīgais… Man neiet labi ar pārtiku, man būs kaut kas jāizdomā.
"Pirmo reizi ir pietiekami daudz pārtikas, un mēs paņēmām visu vērtīgo." Un tad mēs apmeklēsim ciematu, mēs dabūsim to, kas trūkst,” Silans atbildēja pilnīgi pieaugušā veidā, norādot ar roku uz kalna pusi.
Tur meža ēnā bija sakrautas dažas ķīpas un kastes. Tāda pieklājīga kaudze, bet kā to visu nogādāt pilī? Pat no šejienes ir skaidrs, ka ir vajadzīgs viss piedāvājums.
"Rabari bija pamatīgi sakrājuši krājumus, mums bija jākuģo gandrīz nedēļu," zēns saprātīgi atzīmēja.
Tas pats, kuru sauca Nanka. Viņš kaut kā nemanot parādījās tuvumā un tagad ar nopietnu skatienu mēģināja pietuvoties. Maks greizsirdīgi paskatījās uz viņu, nepārprotami nevēlēdamies dalīt savu priviliģēto vietu blakus Pūķa ēnai.
— Rabari? — es vēlreiz jautāju.
— Nu jā, tie deģenerāti, kurus tu nogalināji. Viņi tirgojas ar vergiem — vergiem, tas ir.
— Rabari, hmm. Piemērots vārds, īss un skaidrs,” uzslavēju puisi.
— Muļķis! — Makedons nošņāca, slepus rādot Nankai dūri.
— Labi, pasteidzamies. Ņemsim nepieciešamākās lietas, un par pārējo būs vēl daži braucieni,” novērtējot preču apjomu, sāku kāpt no krasta atpakaļ kalnā, un, kad piecēlos, manas acis iepletās. pārsteigumā. — Ko viņš te dara?!
Tas pats Nazis, bandītu vadonis, bija droši piesiets pie viena no pelēkajiem stumbriem.
Ieraudzījis mani, viņš pasmaidīja ar savām asiņainajām lūpām. Šķiet, ka puiši nestāvēja uz ceremoniju kopā ar viņu un pilnībā atmaksāja viņam par sitieniem. Godīgi sakot, es, iespējams, nemaz neesmu humānists, bet būtu labāk, ja vilks viņu apēstu!
"Njera Ēno, šis ir bandas vadonis, un tikai jūs varat izlemt viņa likteni," Brens klusi pamudināja.
— Un ko man ar viņu darīt? — Es neizpratnē paskatījos apkārt uz saviem jaunajiem apsūdzībām.
— Izpildīt, protams! — tā pati meitene, kas tika uzmesta uz klāja, neizpratnē pasmaidīja.
— Izpildīt? — es vēlreiz jautāju. Negaidot šādu priekšlikumu, es pat biju neizpratnē: — Kā izpildīt?
— Kā kā! Piemēram, noslīcināt? — tā pati meitene jautri ierosināja.
— Jā! — pārējie viņu atbalstīja.
— Nospiediet viņu!
— Dedzini dzīvs!
— Akmens uz kakla un upē!
Priekšlikumi izbira kā zirņi no caura maisa, viens par otru “skaistāks”. Skumjākais ir tas, ka es līdz galam nesapratu, vai tiešām man tiek lūgts organizēt piesieta cilvēka slepkavību, vai arī to varētu kaut kā mierīgā ceļā atrisināt?
Šķita, ka nazim nerūp savs liktenis. Viņš skatījās tikai uz mani un smaidīja arvien platāk.
"Būtu labāk, ja vilks tevi apēstu," es nomurmināju, pieejot ieslodzītajam tuvāk.
Tas ir pārsteidzoši, kā viņam cīņā izdevās saglabāt zobus neskartus?
"Nu, es to neēdu, un tagad man sāp galva, nyera Lindara," es dzirdēju un vēl apmierinātāk pasmaidīju.
— Varbūt man tevi tiešām vajadzētu noslīcināt? — ES domāju.
Bet savā sirdī es jau zināju, ka nevaru. Tas nozīmē, ka viņš būs jāvelk uz pili, pretējā gadījumā viņš atgriezīsies un visu pastāstīs savam saimniekam. Muļķības!
"Tev būs mani jānogalina vai jāņem līdzi," likās, ka bandas vadītājs lasīja manas domas.
Es saprotu, nelietis, ka es neesmu spējīgs uz aukstasinīgu slepkavību. Tas, kas notika ar Nirfeat dunci, man nebija ne jausmas, kā tas beigsies. Šoreiz es nevarēju atturēties no netīrības zem deguna. Ieradums savaldīt emocijas izveidojās Zlatas dzimšanas brīdī. Bet manas meitas nebija blakus, un pārējie bērni bija aizņemti ar kaut kādu ķīpu nešanu uz pili — Silans un Maķedonija tās ātri noorganizēja.
"Nyera Lina," Maks bija turpat, tiklīdz es par viņu iedomājos. "Mēs nosūtījām Nanku uz ciemu, viņš atvedīs ratus, lai to visu un Branu aizvestu." Viņš pats tur nenokļūs.
— Paldies, Maķedonija. Tu esi lielisks! — sirsnīgi uzslavēju puisi un noglāstīju viņa sprogaino galvu, kas bija atkal laiks mazgāties. -Kur ir Bran?
Bija pienācis laiks sniegt puisim vismaz kādu palīdzību. Redzēju, ka viņš ir smagi piekauts, bet nesapratu, ka viņš nevar nostāties uz kājām. Kad es piegāju klāt, Brans sēdēja malā, atspiedies pret koku muguru, un Aisana, Silana māsa, pieskatīja viņu.
– Čau, Ēna? — Nazis mani sauca.
— Ko tu gribi? — es negribīgi paskatījos apkārt.
"Es arī viens pats līdz pilij netikšu," ieslodzītais vainīgi grimasē. "Šķiet, ka šie trīs ir salauzuši manas ribas un kāju."
— Kāda man nozīme? — atcirtu, bet savā sirdī, kā jau jebkurš civilizēts cilvēks, nevaru atstāt cilvēku bez palīdzības.
"Vai tu izņemsi savu dunci un pārgriezīsi man rīkli?" — Viņš mani nepārprotami provocēja.
Es viņam neatbildēju. Tieši tā, puiši! Viņi lauzīs viens otram kaulus, vēlāk saplosīs!
Patiesībā es biju šausmīgi dusmīga, jo maz ko varēju palīdzēt šeit. Ne nazis, ne klijas. Man nebija parastās pirmās palīdzības aptieciņas ar medikamentu sarakstu, ko pazīst katrs salīdzinoši vesels lajs, un es zināju tikai, kā ārstēt bērnu saaukstēšanos un skrāpējumus. Un es varu diagnosticēt lūzumu tikai tad, ja kauli izliecas tā, kā daba nav paredzējusi, vai pat izstājas.
— Cik tas ir slikti? — es jautāju Asijai, kura puiša zilumos aplika zaļu sakošļāto mīkstumu.
Viņš jau bija bez krekla un demonstrēja sievietes acij tīkamo, labi attīstīto vīrieša figūru, kurš nevairījās no smaga darba saulē.
"Varēja būt sliktāk," Brens uzmundrināja.
Šķiet, ka viņam patika tas, ko Asija ar viņu darīja. Šeit ir kļūda!
— Vajag stingru pārsēju un dzīvu ēsmu. Varu pagatavot pilī.
Viņa pēkšņi aizvēra acis un sāka kustināt rokas pāri sāpošajai vietai. Brans arī aizvēra acis, un viņa seja atslāba, it kā sāpes būtu pārgājušas.
— Kas notiek? — es sāku interesēties.
"Es esmu dziednieks, es varu darīt dažas lietas, es zinu ārstniecības augus." Ja es varu dabūt tos, kas man nepieciešami, es viņu celšu kājās pēc trim dienām. Šķiet, ka tajā nav plaisu vai lūzumu.
— Kā tu to saprati? Maģija?