– Žeņa, es esmu nogurusi. Parādi man, lūdzu, manu istabu,” es jautāju.
Man pat nevajadzēja izlikties par nogurumu, smakas padarīja manu galvu smagu un duļķainu un patiešām lika man aizmigt.
— Protams, Marišik. Ejam, istaba ir gatava, — viņš jautājoši paskatījās uz kluso sievieti, kurai bija ap četrdesmit gadiem un kura mums pasniedza vakariņas, un viņa piekrītoši pamāja ar galvu.
Mēs uzkāpām uz otro stāvu un pagriezāmies pa kreisi. Cvetkovs apstājās pie priekšpēdējām durvīm koridorā.
— Ienāc, iekārtojies. Viss, kas šeit ir, ir tavs.
— Paldies, man neko nevajag.
— Ak, beidz. Vai man žēl čības un halāta savai topošajai sievai,” turpināja uzmācīgais puisis.
Viņa gods jāsaka, ka visu vakaru viņš vairs nemēģināja mani skūpstīt vai taustīt, bet nez kāpēc tas mani satrauca tikai vēl vairāk.
— Mana istaba ir blakus. Ja jums ko vajag, pieklauvē — nekautrējies. Saldus sapņus!
Pamirkšķinājis man, Žeņa Cvetkovs pat nepūlējās iet iekšā un apgriezās un devās uz savu istabu, kas viņam izpelnījās zināmu cieņu. Varbūt es no viņa baidījos velti?
Kā izrādījās, ne velti…
Aizcirtu durvis, klusi aiztaisīju slēdzeni un, padomājusi, noliku krēslu zem roktura. Tā nav tāda barjera, bet, ja kāds te gribēs ielauzties, es pamodīšos no rēkšanas. Par laimi, maku neatņēma, un bez diktofona bija vēl kas noderīgs, tajā skaitā piparu gāze.
Es jutos neticami miegains, tik ļoti, ka dvēsele šķīrās no ķermeņa, un viss izplūda acu priekšā. Man kaut kā izdevās nomazgāt kosmētiku, bet neiegāju dušā — baidījos pat nevis no tā, ka kāds manī ielauzīsies, bet gan no tā, ka nokritīšu un salauzīšu galvu.
Manas rokas un kājas slikti paklausīja, kaut kas nebija kārtībā ar kustību koordināciju, un tas mani brīdināja. Iepriekš esmu bijis ļoti noguris, bet ne tik ļoti! Ko un kad viņi man paspēja iedot?
Vakariņās mēģināju aprobežoties ar salātiem ar garnelēm un glāzi dzirkstošā minerālūdens. Salātiem bija visparastākā garša, kas nozīmē…
Kauss!
Tāpēc minerālūdens man šķita dīvains, bet zīmols bija svešs, un vietējie aromāti man lika slāpt, un es nevarēju pretoties…
Ūdeni no aizvērtas pudeles izlēju savām rokām, neapšaubot stikla trauku tīrību — matēta stikla glāzi ar greznu ziedu rakstu un apsudrabotu malu.
Atzinusi kādas svešas vielas klātbūtni savā ķermenī, nolamājos.
— Nu, Cvetkov, tu kuce!
Mana intuīcija man teica, ka man nav palicis daudz laika. Nebija cerību, ka krēsls pie durvīm apturēs lielos vīrus, ja saimnieks liks durvis gāzt.
Es sniedzos savā makā, sameklēju piparu gāzi un iebāzu to zem spilvena. Tālāk es izvilku portatīvo videokameru, kas spēj nosūtīt attēlu tieši uz serveri — balss ierakstītāja un šīs puslegālās lietas dēļ šorīt nogalināju vairākas stundas. Kā izrādījās, ne velti.
Viņa paskatījās apkārt, meklēdama, kur to novietot. Ja man izrādīsies taisnība, un mājas īpašnieks ir pilnīgs nelieši, pierādījumi nebūs lieki. Nav brīnums, ka man jācieš…
Istaba, atšķirībā no pārējās mājas, bija diezgan meitenīga un piepildīta ar mežģīnēm, volāniem un citiem tekstilizstrādājumiem. Droši vien Cvetkovs bez vilcināšanās pabāza pirmo žurnāla bildi, kurā atradās buduāra skati, un dizaineri darīja visu iespējamo, lai no pasūtītāja noplēstu vairāk naudas.
Tieši pretī gultai pie sienas karājās lielformāta plazma, kas bija maskēta kā divu balerīnu glezna. Šeit nebija nekādas kameras slēpšanas. Ilgi skatījos uz bagātīgo karnīzi ar aizkariem — no augšas varētu iemūžināt gandrīz visu telpu objektīvā, bet manā pašreizējā stāvoklī uz palodzes uzkāpt nevarētu.
Nedaudz izdomas, un es beidzot pieliku kameru pie tualetes galdiņa, paslēpjot to izsmalcinātā žāvētu ziedu pušķī. Tas, kas man bija vajadzīgs, lai to iestatītu, izmantojot mobilo tālruni un pārbaudītu, kā norit ierakstīšana, ir cits stāsts.
Uzreiz pēc spēka viņi mani pameta. Es noģību uz gultas pārklāja, nokrītot ar seju uz leju.
— Nāc, mosties! — Mani atjēdza viegla pļauka un ūdens šļakatas.
— Kas tas ir? Kas notiek?
Viss peldēja manu acu priekšā, es joprojām nevarēju pareizi fokusēties, un manas ekstremitātes jutās kā kāda cita — smagas un vājas.
Mēle mutē tik tikko kustējās un savijās.
— Kāpēc tu esi tik piedzēries, mīļā? — viņi uzdeva jautājumu Cvetkova ļaunajā balsī.
– Šis… Tu mani saindēji… Kaza…
"Varbūt, bet mēs nevienam par to nestāstīsim, vai ne?" Jā, Lina? Visiem tu vienkārši sevi izdrāzēji.
Es neatbildēju, tikai sakostu zobus ciešāk. Iespējams, bailes mani pat ieveda asumā, un beidzot varēju ieraudzīt pār mani noliecamies mājas saimnieka seju.
"Vai jūs domājāt, ka varat mani apmānīt?" — viņš iesmējās, un es mēģināju zem spilvena dabūt piparu gāzi. — Tur nekā nav. "Es atradu visas jūsu rotaļlietas," Cvetkova plauksta bez ceremonijām uzlika man uz augšstilba un rāpoja augstāk. "Un tagad es plānoju parādīt savu." Jums tas patiks, es apsolu.
Iekšā kļuva auksti.
— Beidz! — Mēģināju pretoties, bet neesmu pārliecināta, vai tagad tikšu galā pat ar tikko dzimušu kaķēnu, nemaz nerunājot par to, ka vīrietis apmeklē sporta zāli. "Jūs to nožēlosit, ja pieskarsities mums!"
Cvetkovs iztaisnojās un dziļi ievilka elpu.
— Kādas jūs esat stulbas sievietes! — Viņš pamāja ar galvu. — Vai zini, kā es sapratu, ka tu neesi Marina? Viņa nekad mani neuzrunāja kā jūs. Tikai Jevgeņijs Vitāljevičs, jūs saprotat? Jums būs jāsaņem sods par šo maldināšanu. jūs abi.
— Nē! Lūdzu! es negribu! — nočukstēju, kad gribējās kliegt.
Un tad sākās murgs.
Nē, Cvetkovs nebija īpašs perverss. Tas viss sākās un beidzās diezgan ātri, un, pateicoties narkotikām, kuras viņš mani iesūknēja, es nejutu gandrīz neko. Izvarotājs nekad nespēja piespiest mani aktīvi piedalīties notiekošajā. Daudz briesmīgāki bija vārdi, ko viņš čukstēja man ausī. Un tas liktenis, ko viņš sagatavoja man un Marinkai…
– Šķiet, ka es nepareizi aprēķināju devu. Nav jautri. Pagaidīsim vēl stundu vai divas un turpināsim. Pagaidām es došos prom, un tu rūpīgi padomā un esi laba meitene, pretējā gadījumā tev būs jāzvana maniem puišiem, lai tevi uzbudinātu. Viņi arī neiebilst draiskoties. Ar jums abiem.
— Marina arī ir šeit? — ar visām acīm skatījos uz mocīti.
"Nē, bet drīz jūs abi pārvāksimies pie manis," viņš apsolīja.
Šķiet, ka tas bija tikai murga sākums…
— Radījums! — es iespļāvu durvīs, kas aizvērās aiz Cvetkova.
Un nē, tas nebija izsists, un krēsls glīti stāvēja malā.
Es gribēju nomirt no pazemojuma, bet nebija laika apgulties un ļauties ciešanām. Ar neticamu gribas piepūli viņa piespieda sevi piecelties un apsēsties. Zāļu iedarbība faktiski pamazām vājinājās, un manas kustības kļuva arvien pārliecinātākas.
Labi, ka tas nenotika agrāk, es biju priecīgs. Kaut kas man teica, ka tad man nebūs tik viegli tikt vaļā no Cvetkova. Velti pārvilkusi halāta lūžņus pār kailo ķermeni, es vilkos uz vannas istabu. Pirmā vēlme bija kārtīgi nomazgāties, bet piespiedu sevi apstāties un padomāt.
Viņš teica, ka atradis visas manas rotaļlietas. Bet vai tā ir?
Cik ātri vien tagad varēju — tas ir, nedaudz ātrāk par gliemezi — es steidzos pie tualetes galdiņa. Kamera joprojām bija tur, un tas nozīmēja tikai vienu — šeit nebija vietējo kameru.