— Njā, Līna? — no kaut kurienes lejas atskanēja klusa balss.
Tā bija blonda meitene ar zilām, zilām acīm kā lellei.
— Sveika, mazulīt! Kā tev iet
Es neviļus pastiepu roku, lai noglāstītu meitenes zīdainos matus.
"Es esmu noomāls, bet Isanna baidās no kazas," viņa man iedeva vecās sievietes meitu. "Pele šodien atkal mēģināja viņu sagraut."
Meitene, kas man tik ļoti atgādināja manu vakardienas Zlatu, pilnībā izpārdeva rudmataino apaļīgo, un darīja to ar tik brašu skatienu, ka es gandrīz nevarēju atturēties no smiekliem.
— Atkal? — es ķēros pie skaidrojuma, cenšoties neļaut manai sejai izplesties smaidā.
— Jā! Kaza nevar viņu paņemt un sasit, un kaza Isanna arī!
— Vai tā arī ir spiešana?
— Nē, viņš to ienīst! Iska domāja, ka viņai izdevās no viņas atbrīvoties, bet tagad viņa tiks no viņas vaļā!
— Vai tiešām? Es tikšu galā. Nu vai tev nav bail no kazas? — es bargi jautāju un, nespēdama pretoties, vēlreiz noglāstīju meitenei pa galvu.
"Es nebaidos," meitene pakratīja savas blondās cirtas. — Es ne no kā nebaidos! Tikai azbojņikovs.
— Tas ir skaidrs. Nu labi, mums pilī nav no kā baidīties. Pastāsti man, kā tevi sauc?
"Jā," meitene atbildēja.
"Prieks iepazīties," es paspiedu viņas roku ar visu nopietnību. "Sakiet man, Aija, vai jūs nejauši esat redzējusi kādus zēnus?" — es bažīgi paskatījos apkārt
– Šnijs un Dilda devās pie manējās. Akoviņi pulcējas vakariņās, un Asija tās garšīgi pagatavo,” meitene sazvērnieciski pieliecās pie manis. "Nanka viņiem sekoja, bet viņi negribēja viņu piekaut." Tikai Nanka bija piedzēries, un viņš vienkārši aizgāja.
— Kāpēc tu negribēji to ņemt? — Es biju piesardzīgs.
Labam vadītājam jāzina, kāda attieksme un noskaņojums valda starp viņa padotajiem.
"Tātad Iisanna viņiem dos ausis."
"Uh-huh, es redzu," es iesmējos.
Priekšnieka dēls nelīdzinās pusielas bērniem. Protams, arī šeit Risanna stingri uzrauga sava brāļa sociālo loku.
Aiju pasauca draudzene, viņa pacēlās un aizbēga, bezrūpīgi kā spāre, un es, atbildējusi uz puišu atturīgo sveicienu, kuri bija nopļāvuši ievērojamu pagalma daļu, devos tālāk. Es jau gandrīz biju sasniegusi ieeju pagrabā, kad man aiz muguras kāds sāka klausīties.
— Ak, ak! Jā! Jūra! Nanka vaimanāja.
Puisis, aizelpas un pietvīcis, izlauzās pa vārtiem, aiz kaut kā paklupa un apmeta galvu uz tikko pļautā papēža. Pirs piegāja pie viņa un sāka kaut ko jautāt, tad Gans piegāja pie viņiem, un tad viņam pievienojās bērni, bet jo vairāk Nanija tika krustā, jo skaļāk pārējie smējās.
— Kāds izgudrotājs! Jā!
— Jā, es saku patiesību! Tas atkāpās!
Tad no aizmugures parādījās īsā Risanna. Viņa satvēra brāli aiz auss un veda prom, klusi kaut ko murminot. Es dzirdēju tikai: "Bet… Jā, es!.. Ak!" — cirtainā galva satricināja no pakausi.
Šķiet, ka mana māsa nedeva zēnam iespēju, bet kaut kas viņa uzvedībā mani satrauca.
— Neaiztiec! — es iebļāvos tik skaļi, ka gandrīz noklikšķināju papēžos. — Kas šeit notiek?
Kā jau bija gaidāms, visi atkal sāka kliegt reizē, un Nanka saņēma vēl vienu pļauku pa galvu no māsas par mēģinājumu atbildēt.
— Risanna! Beidz sist bērnam.
— Kas viņš par bērnu, nyera? — meitene noplātīja rokas.
— Klusi! Naniy, nāc pie manis un pastāsti man, kas tieši notika? — es pastiepu roku. Cilvēki šķīrās, lai izlaistu puisi cauri. Viņa māsa neapmierināti sarauca pieri. — Pārējiem turpiniet strādāt!
Es nebiju pieradis būt atbildīgajam. Tas ir pat neērti, bet es jutu, ka tas ir vienīgais veids, kā es varu nopelnīt autoritāti no šiem cilvēkiem. Es atrāvu ne pārāk labprātīgi staigājošo Nanku aiz rokas prom no pārējiem. Intuīcija lika domāt, ka lieta varētu izrādīties svarīga.
"Nyera, tas ir muļķības…" zēns vilcinājās, kad es viņam lūdzu atkārtot to, ko viņš teica citiem.
— Kādas muļķības? Tu neizskaties stulba, Nanij. Nedomāju, ka tu tā kliegtu par sīkumiem.
— Es negribētu! — zēns kļuva cienīgs.
— Tad pasaki, un tiešām runā!
Detalizētā stāsta pirmā daļa bija par to, kā viņš strīdējās ar zēniem, kā viņi atteicās viņu ņemt līdzi, kas neatšķīrās no Aijas stāsta, bet, kad viņš beidza, es iesaucos:
— Kas?!
"Jā, es teicu, tas ir muļķības…" Nanka atkal vilcinājās.
"Vai es pareizi sapratu, ka jūra ir atkāpusies tālu no krasta, atsedzot dibenu, un tagad šie divi nelieši tur klīst, vācot gliemežvākus?"
— Nu jā…
Es tik tikko atturējos no skaļas lamāšanās. Cik sen tas bija? Vai Nanka gāja vai skrēja? Nebija laika domāt un es sāku skriet, nepievēršot uzmanību kliedzieniem aiz muguras.
Reginhards Berlians, pūķu kungs Drakendorta.
Drakendort Reach, Dragon Peak, Diamond Cave.
Es pamodos ar rāvienu un piecēlos sēdus, mirkšķinot un skatoties apkārt. Kāds patīkams sapnis mani pamodināja, bet tā atbalsis ātri izklīda, atstājot tikai melanholisku pēcgaršu.
— Reg! Beidzot esi pamodies! — teica balss manā galvā.
Tas bija neparasti un pārāk skaļi, es pat ievilku galvu plecos un pārsteigumā aizvēru acis.
— Bēr, kāpēc tu tā bļauj? — mana balss šķita aizsmakusi, kā slikti ieeļļota režģa čīkstēšana uz pils vārtiem.
Pagriežoties, es redzēju kristāla kalnu kustamies, palielinoties izmēram. Notika avārija un nokrita dimanta drupatas…
"Berlian," es izdvesu, pieceļoties un ejot pretī pūķim. — Par ko?
— Kas? Es domāju, ka tu nomiri! Es nevarēju tevi pamodināt. Un… Un es… Nolēmu, ka man labāk saplūst ar akmeni un gulēt, kamēr tiks atrasts cits vienotības cienīgs kandidāts. Es esmu tik nepieradusi būt vienam, Reg! Iepriekš tu vienmēr dzīvoji kaut kur manī, bet tagad tas ir kļuvis tik tukšs!
"Mēs tik ilgi neesam bijuši kopā." Pirms manis bija…
Pūķa dzintara acīs uzplaiksnīja tāda melanholija un aizvainojums, ka es apklusu teikuma vidū un, ļāvusies impulsam, piegāju tuvāk, apskaujot pūķi par… Pēc kā es sniedzos.
Berliāns vairākus mirkļus nepakustējās.
"Tu esi tik mazs…" viņš domīgi novilka un pavisam citā balsī.
— Agrāk viss izskatījās savādāk, vai ne? — es pasmīnēju.
"Varbūt," manā galvā pazibēja smaga nopūta. — Un… Tu varētu noderēt drēbes. Un šī apkakle liek jums izskatīties pēc bēguļojoša verga! — pūķis mani negaidīti piemānīja.
Instinktīvi pieskāros savai rīklei un nolādēju — Nirfeat atkritumi joprojām palika man uz kakla, bet jahnes nebija, kā biju plānojis. Interesanti…
Es tiešām biju pilnīgi kaila. Un kāpēc man iepriekš neienāca prātā šajā alā glabāt minimāli nepieciešamo lietu krājumus? Un viņš uzreiz sev atbildēja — man tas vienkārši agrāk nebija vajadzīgs, un manā cilvēka formā es vienmēr varēju paslēpties aiz dimanta bruņām, pateicoties Beram.
It kā viņš būtu dzirdējis manas domas, pūķis jautāja:
— Kā tu jūties, Reg? Kā klājas ar maģiju?
"Tas ir mazliet dīvaini bez tevis manā galvā, bet kopumā nav slikti." Es vienkārši gribu ēst kā traka. Un dzert…
“Tagad, kad esmu šķirts no sava pūķa, man, tāpat kā jebkuram parastam cilvēkam, ir vajadzīgs ēdiens un ūdens.
"Tā varētu būt liela problēma, ja jūs nevarat izkļūt no alas." Kaut kas man saka, ka mēs nevarēsim veikt apgriezto rituālu un atkal apvienoties,” pūķis demonstratīvi kustināja priekšējās ķepas.
Es uzmetu īpašu skatienu, un šķita, ka melni raksti uz tiem parādījās negribīgi — Yakhne rokassprādzes bija mērķētas tieši uz pūķu maģiju. Uz pūķa tie izskatījās kā maģija, runa bija par īpašu metālu un rūnām — nevis Nirfeats, bet gan prasmīgāko Kirfarongas amatnieku darbs…