"Un jūs nevarēsit atstāt alu, kamēr valkāsit šīs lietas." Tātad, ir pienācis laiks man…” pamāju pūķim, es devos uz alas izeju.
— Reg! Tu joprojām neesi atbildējis, kas noticis ar tavu maģiju? — Berliāns uzdeva nodevīgu jautājumu.
"Ak, labi," es viņam pamāju. "Es esmu vājāks nekā iepriekš, bet ar laiku viss atgūsies." Diena vai divas, un es būšu kā iepriekš. Līdz mūsu vienotībai tas ir beidzies.
Taču pūķis nenomierinājās, it kā negribētu būt viens.
"Es tā ceru," no viņa bija skepsi, kas nozīmē, ka man neizdevās viņu maldināt. — Starp citu, vai tu zini, kas tevi lika pie prāta? "viņš pēkšņi piezīmēja, liekot man apstāties un spert dažus soļus atpakaļ.
— Kas?
— Tava ēna. Viņa izdarīja to, ko es nevarēju. Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē?
Es sapratu lieliski. Mūsu saikne ar Ēnu nostiprinājās, bet man riebās atzīt to par viņas nopelnu.
— Vai jūs domājat, ka tas ir arī daļa no mānīgā Nirfeat plāna? Ko viņa varētu darīt?
— Kāpēc tu tā domā? Es redzu jūsu maģisko saikni tikai tādā pašā veidā, kā jūs redzat jahni uz mani.
Es pamāju, bet nespēju pretoties un jautāju:
— Un kā tas izskatās?
— Uz ķēdēm, kas kļūst stiprākas mūsu acu priekšā. Un zini ko, Reg? Nelauz tos, tas neko labu nedos.
— Es tevi sapratu. Labi, neesiet garlaicīgi, es centīšos visu izdarīt ātri," es uzsitu pūķim tā gludo dimanta pusi.
— Gaidīšu. Esi uzmanīgs, Reg. Tu… esi tik vājš šajā čaulā…
Es pasmējos, neatbildēju un devos atpakaļ uz izeju. Atklāti sakot, es šausmīgi baidījos, ka barjera mani neizlaidīs, un tad alā mani sagaidīja sāpīgs bads, ja vien Bērs nepiekrita mani vispirms piebeigt.
Manas bailes izrādījās veltas. Solis, un es šķielēju no apžilbinoši spilgtās gaismas, kas skāra manas acis — Pūķis un Ēna centās visu iespējamo.
Un nākamajā mirklī es sarāvos no neciešamā aukstuma. Sals, nikns, nepanesams, uzbruka manam ķermenim kā izsalcis plēsējs. Viņš iekoda miesā, ko neaizsargāja apģērbs vai dimanta bruņas…
Cik pareizi Bēram bija runa par “vājo čaulu”! Man šķita, ka tikai nedaudz vairāk, un es saplaisāšu vai iekodīšu mēli no trīsas, kas acumirklī satricināja visu manu ķermeni.
Glābjot savu dzīvību, es sniedzos pēc maģijas avota savā sirdī. Lietas bija daudz sliktākas, nekā es mēģināju Berliānam pateikt. Tagad jebkurš ciema dziednieks bija lielāks burvis par mani.
Koncentrējoties, mēģināju abstrahēties no ārējām neērtībām un centos uzpūst tur tik tikko kūpošo ogli. Tas izrādījās ārkārtīgi slikti. Es tagad nevarētu aizdedzināt sausus zarus, vēl jo mazāk palielināt izturību pret aukstumu. Vai arī nē, šī burvestība ir piemērota kaujai, bet es labāk gribētu siltuma priekškaru, vismaz vāju, lai paliek nedaudz siltāks un es varu vienkārši kustēties.
Es ievilku dziļu elpu plaušās un uzreiz pārstāju elpot. Atgriezis rīkli, viņš centās būt uzmanīgāks. Atkal ievilku elpu, šoreiz lēnām, no aukstuma sāka sāpēt pat deguns, bet es, cenšoties tam nepievērst uzmanību, un trīcei, kas arī mani satricināja, izplešu rokas un pacēlu seju pret gaismekļiem.
— Dionhar, anabe, tajore! — Man tas izdevās, tievs zelta pavediens no manas sirds stiepās līdz tālai zvaigznei. — Endian, estarro, riaš! — pa pavedienu plūda tieva burvju straume, un es jutu, kā mans iekšējais avots lēnām mostas un piepildās.
Es gandrīz izplūdu smieklos no nepārvaramās laimes, bet man bija jāsakoncentrējas. Pārāk daudz uzņemt ir bīstami.
— Mare toit! — Apturēju plūsmu pēc kādām piecpadsmit minūtēm, domādams, ka iesākumam ar to pietiks. — Hintarego! — izdvesu, atviegloti jūtot, kā man apkārt kļuvis manāmi siltāks.
Manas kājas gandrīz neko nejutu, kad paskatījos apkārt un devos uz nogāzi. Ceļš acīmredzamu iemeslu dēļ nesasniedza šeit, tāpēc nolaišanās nebija viegla. Taču es to jau esmu darījis ne reizi vien, pirms akceptēju draklora kroni, tikai tagad viss būs sarežģītāk.
Sasniedzis klints malu, viņš pārstāja apbrīnot skatu uz saviem dzimtajiem plašumiem. Skatiens atzīmēja un fiksēja detaļas: pils aizsardzība bija novājināta, bet neskarta. Meži ir zaļi, lauki ir apstrādāti. Nav redzamu ugunsgrēku vai melni izdegušas zemes. Ar katru šādu detaļu mana dvēsele kļuva nedaudz vieglāka. Ceru, ka nekļūdos.
Es tikai grasījos sākt nokāpt, kad kaut kas piesaistīja manu uzmanību.
Jūra! Tas atkāpās kā plēsējs, kas gatavojās uzbrukt. Nekad neko tādu nebiju redzējis, bet sapratu, ko tas varētu nozīmēt.
— Sākās…
Patērējis nedaudz vairāk maģijas, viņš uzaudzēja dimanta nagus uz rokām un kājām un, sācis skriet, nolēca no klints, imitējot kalnu lādiņu.
Pirmās grāmatas beigas