Un patiešām, uz salauztu krēslu kājām, uz kamīna karnīzēm un flīzēm ir izgrebti pūķi. Visur, kur skatāties, zvīņainās ķirzakas harmoniski iekļaujas interjerā.
Zobena asmens bija izgatavots no blāvi zila metāla. Plāns, bet, kā izrādījās, pietiekami stiprs, lai aukstumā izmantotu kā kruķi, nelūstot. Zobens nebija tāds, kādu redzēju muzejā, un likās kaut kā mākslīgs, bet tajā pašā laikā īsts. Lai gan es nevarēju sev izskaidrot šo dīvaino sajūtu.
Kā man izdevās to sajaukt ar dzelzs gabalu?
Bet kāpēc es esmu? Es pat iztēlojos pūķi cilvēka vietā, tāpēc tas nav pārsteidzoši.
Viņa pieskārās malai, un tajā pašā brīdī akmens rokturī kvēloja koši.
— Mēness!
Zobens izrādījās necerēti ass, un es iegriezu sev līdz asiņošanai. Viņa acis mirdzēja no sāpēm. Un arī…
Es vēlreiz paskatījos uz portretu, izceļot detaļu, kurai iepriekš nebiju piešķīrusi nozīmi. Svešinieka klēpī nejauši gulēja zobens ar pamanāmu rokturi. Vai šis nav tas pats?
Viņa cieši apvija ādu sev apkārt un uzmanīgi, lai ar basu kāju neuzkāptu uz šķembām, piegāja pie kamīna. Tuvumā tronī sēdošais vīrietis atstāja daudz spēcīgāku iespaidu, un nez kāpēc bija grūti sastapt viņa skatienu. Mana elpošana nedaudz paātrinājās, un atmiņa par trako skūpstu alā kā karsts vilnis pārņēma manu ķermeni.
Cik dzīvs! Lielisks darbs.
Viņa pieskārās audeklam ar pirkstiem. Es nezināju daudz par glezniecību, bet es varēju noteikt, ka portrets patiešām ir veidots ar krāsām. Drošinātājs pagāja, un es zināju, ka nevarēšu iznīcināt šo šedevru. Es neesmu vandalis.
Portreta apakšā bija planšete ar uzrakstu tādā pašā valodā kā izkaisītajos papīros.
Eh, būtu lieliski viņu iepazīt. Varbūt šie dokumenti man palīdzētu saprast, kur tieši es nokļuvu un kurā vēstniecībā vērsties pēc palīdzības…
Un pēkšņi mana redze aizmiglojās, un tad nezināmo simbolu nozīme pēkšņi pārvērtās saprotamos vārdos: "Reginhards Berlians, piecu stieņu draklords, dimanta pūķis."
— Lieliski. "Tātad mēs satikāmies," viņa uzmanīgi atkāpās, mirkšķinot un mēģinot saprast, kā tas notika.
Viņa paņēma pirmo papīra lapu, kas viņai nāca pretī, un gandrīz nometa zobenu un ādu, kas bija noslīdējusi no pleciem, pirksti tik ļoti trīcēja. Veselais saprāts mēģināja visu izskaidrot ar hologrammu, vai kaut kādu tehnoloģiju, bet es skaidri zināju, ka uzraksts ir īsts!
Piekāpās arī teksts uz lapas. Tagad es sapratu katru vārdu un pat varēju to pareizi izrunāt. Paņēmu vēl vienu, tad trešo…
Tie bija kaut kādi dokumenti, noteikti biznesa dokumenti. Par lopbarību, zemi, robežām… Dīvaini vārdi, nezināmi vārdi. Paķēru vienu pēc otra un ātri paskatījos cauri. Tad viņa piespieda sevi apstāties un dziļi elpot.
Mana galva nedaudz reiba, un man bija metāla garša manā mutē. Spļāvusi uz ādas, kas tikai traucēja, viņa paņēma zobenu un devās uz portretu.
— Tātad jums šeit ir slēptā kamera, vai ne? Nu pagaidi!
Riskējot nomest smago rāmi uz sava mīļotā mazā pirkstiņa, viņa to noņēma no sienas un apgrieza otrādi — tagad ļaujiet tam raudzīties sienā. Izpētīju vietu zem gleznas un tās apakšpusi. Nekas. Nav vadu, nav raksturīgu skata caurumu. Ne miņas no tehnoloģiskā progresa.
— Darbojas…
Visu laiku, kamēr es šeit biju, neviens neparādījās, bet pēkšņi parādījās izsalkuma sajūta, tik asa kā šis sasodīts zobens. Tas ir patiesi sirdi plosoši. Es neatceros, kad pēdējo reizi ēdu un ko tieši. Un mana intuīcija man arī teica, ka viņi mani šeit nebaros.
Ir pienācis laiks atstāt istabu, bet apģērba jautājums ir kļuvis akūts. Esmu kā velni noguris no staigāšanas kailai, un āda… Jā, ir silti, bet tik apjomīga! Vajadzētu lomai kaut ko izvēlēties, ja ne apakšveļu, tad apakšveļu.
Varēja apskatīties arī citās telpās, bet es nemaz negribēju pili izpētīt nesagatavota. Tomēr mūsdienu cilvēks drēbēs jūtas daudz pārliecinātāks.
No visiem tekstilizstrādājumiem, kas tika atrasti dzīvojamā istabā, apģērbam bija piemēroti tikai aizkari. Es izdomāju, ka varu ietīt lielu auduma gabalu kā pareo. Lai gan nekad neesmu bijusi pie jūras, noteikti zinu vairākus veidus.
Dziļi tumši zilais audums uz tausti šķita mīksts un līdzīgs plīšam. Viņa ar zobenu nogrieza daļu no tā, kas joprojām karājās, un nekaunīgi nošķaudīja.
Bija pretīgi pielikt tādus putekļus pret ķermeni. Es izliecos pa tuvāko logu, lai kārtīgi izsistu aizkaru. Uz loga nebija stikla, tas bija izsists jau sen, un, iespējams, lejā zālē gulēja tūkstoš asu šķembu kā mānīgs lamatas.
Ārpusē ir savvaļas pagalma dārzs. Takas bija pilnībā aizaugušas ar apstādījumiem, bet par to esamību liecināja ar ievu klātie laternu stabi. Centrā bija redzamas strūklakas paliekas, ap kuru bija redzami kaltas dzelzs soliņi.
Un no cietās zaļās jūras šur tur parādījās statujas, kā jūs domājāt? Nu, protams, pūķi! Sapinušies efeju tīklos, šķita, ka viņi veltīgi mēģināja lidot, bet nespēja.
Lieliska vieta fotosesijai. Ļoti svīta un atmosfēra. Vai tādam nav jābūt labai izrādei?
Saule sildīja, un daži lieli gaiši dzelteni ziedi, līdzīgi koku peonijai, pagrieza savas cirtainās galvas pret gaismu. Virs tiem lidinājās lieli kukaiņi, līdzīgi spārēm vai naktstauriņiem. Es to nevarēju redzēt no attāluma.
Dzīve. Daba. Miers…
Es tik ļoti skatījos uz šo mežonīgo skaistumu, ka zaudēju līdzsvaru un, absurdi vicinot rokas ar aizkaru tajās, izkritu pa logu. Viņa un leknā veģetācija lejā mīkstināja kritienu. Sasitumu un nobrāzumu nebija, bet man bija diezgan bail. Tomēr tas nolidoja gandrīz pusotru stāvu vai pat divus!
“Šķiet, ka es vienkārši zaudēju reitinga punktus neredzamu skatītāju priekšā. Viņiem noteikti nepatiks tik apkaunojošs kritiens,” viņa ar ironiju domāja.
Viņa pacēla galvu, lai meklētu slēptās kameras vai novērotājus, un bija apmulsusi…
Divas saules!
No debesīm uzreiz spīdēja divas saules! Viens liels un spilgts, gandrīz kā parasti, nedaudz aiz tā ir otrais, šķietami tumši oranžais!
Nav brīnums, ka sākās panika tika apspiesta. Ja cilvēku apskaužamu biežumu piebāzīs ar visādām nejaukām lietām, tad sanāks kas cits.
Cik es esmu noguris no šī visa!
Viņa apgūlās tieši uz saburzītā aizkara un, pagriezusies uz sāniem, pievilka ceļgalus pie krūtīm un aizvēra acis. Gulēt saulē būtu bijis patīkami un mierīgi, ja vien izsalkums nebūtu tik brutāli mocījis…
Kā izrādījās, izsalkums nebija vienīgais, kas mani mocīja, jo nākamajā brīdī kreisās rokas rādītājpirksts dega no sāpēm. Kāds man iekoda!
— Ak! — Es pielēcu un ieraudzīju tos pašus kukaiņus plīvojam prom no manis.
Nē, ne kukaiņi!
Mazu krāsainu pūķu bars, vicinādams spārnus kā kolibri, lidinājās gaisā no attāluma. Viņi skatījās uz mani ar ziņkāri, jocīgi, putnam līdzīgi noliecot galvas dažādos virzienos. Es saskaitīju gandrīz divdesmit cilvēkus. Mīksti rozā ar lielām izspiedušām acīm, dzeltens ar plānu šauru purnu, līdzīgs čūskai. Zaļi, oranži un tumši brūni “krokodili”. Starp tiem visiem izcēlās viens — spilgti zils ar dzeltenām acīm un negaidīti pūkains krēpes, kas skaisti karājās vienā pusē. Spriežot pēc tā, kā viņš laizīja lūpas un apmierināti samiedza acis, tas bija viņš, kurš mani iekoda.
Patiešām, uz rādītājpirksta parādījās asins pilieni, kur mazi asi zobi iedūra ādu.
— Tu to izdarīji, vai ne?
"Nu, es…" mazais pūķis gandrīz aizvainots nomurmināja, atbildot.