— Cik forša lieta!
Aurels atspiedās krēslā, apridams mani ar acīm. Šķiet, ka viņš manī ir iemīlējies! Tas ir sūdīgi!
— Klausies, Aurel, ja viņa nemelo, labāk neiesaisties. Mans tēvs neko nevar izdarīt pret Coolstone.
— Ko tu dari, Zonko? Vai es daru kaut ko sliktu? Man vienkārši patika meitene un gribu viņu uzaicināt. Interesanti skatīties uz viņu, kad viņa… — Viņš daiļrunīgi paskatījās uz mani augšā un lejā un pabeidza: — Ne darbā. Vai tev ir brīvas dienas, lapsa?
— Tās notiek. — es pamāju. — Bet man ir ar ko tās pavadīt. Atvainojiet, nier, es neesmu brīvs,” es mēģināju noteikt robežas.
— Es saprotu, bet es nelikšu tevi mierā. Tu mani pārāk daudz aizķēris, njera.
Gandrīz nosvilpoju, bet savaldījos. Kāpēc viņš mani sauc par Njoru? Vai esat nolēmis glaimot? Vai arī viņš domā, ka ar to pietiek, lai meitene izkustu?
— Ko tu runā, nier! Es neesmu nekāds ieguvums! Parasts arkls. Nevaino mani.
Es to pateicu tā, ka man nebija iespējams noticēt. Jā, es īpaši necentos.
— Nē nē! Jūs nevarat mani apmānīt! Es nekad neesmu saticis nevienu tādu kā jūs. Vienkārši klausieties, kā jūs runājat. Un tavas rokas! Vai tu esi redzējis savas rokas, lapsa? Varbūt vari padalīties, kāds ir tavs uzdevums?
"Tev ir," es viņu izlaboju.
— Tu! — brunete ar elpu atkārtoja, apdedzinot mani ar savu skatienu.
Blondīne tikai iesmējās.
— Ko, Zonko? Šī spēle mani ļoti aizrauj! Kā ar tevi, mīļā? — viņš pēkšņi pagriezās pret mani.
Tātad, ko man viņam atbildēt? Vai man jāsaka, ka viņa flirts man liek nelabi un raustīties?
— Kā tu vari, nier! Šī ir slepena misija. Viņi man par to neglaudīs pa galvu.
"Mēs nevienam neteiksim, vai ne, Zonko?"
Brunete atkal vērsās pie drauga pēc atbalsta. Blondīne labprāt iesaistījās spēlē, izliekoties, ka aizslēdz muti un izmet atslēgu.
Man abi bija pretīgi, bet vismaz pagaidām sazinājās diezgan cieņpilni. Tas ir, viņi neapvainoja un neapvainoja. Varbūt viņi vienkārši sēdēs un aizies? Bet cik ilgi viņi atstās viņu vienu? Ko darīt, ja viņiem rodas ieradums klīst ap mūsu krodziņu, mēģinot mani sasaukt uz randiņu? Es garīgi gaudoju.
Brunetes roka pēkšņi pārklāja manu plaukstu.
— Nu ko? Dalies ar savu noslēpumu, njera? Mums šausmīgi interesē!
Es noņēmu roku un, izliekoties, ka pārbaudu, vai aiz biroja durvīm kāds neklausās, es ziņoju, ko biju no viņiem uzzinājis dienas sākumā:
"Vai jūs dzirdējāt, ka draklordam ir nozagts kaut kas vērtīgs?"
"Es dzirdēju baumas," Zonko nedroši apstiprināja un tajā pašā laikā paskatījās uz savu draugu.
— Lūk! Tātad būtība ir šāda: mēs meklējam nirfu līdzdalībnieku un varbūt arī nirfu. Kad mēs to atradīsim, mēs noteikti sapratīsim. Vai tu saproti? Tāpēc nesaki nevienam ne vārda, un… Lūdzu, netraucē manam darbam, labi? — es burvīgi pasmaidīju tikai ar savām lūpām. Mans skatiens palika auksts. — Ak, izskatās, ka tava gaļa tur ir cepta. Man ir jāiet!
Es steidzos atkāpties no biroja. No turienes es devos tieši uz skapi virtuvē, atrodot tur Lanku.
— Konor, es būšu tikai minūti! Es salabošu pārsēju un došos uz sporta zāli! — viņa teica, nepagriezusies.
— Lanka, tas esmu es! — nomierināju draugu.
Un viņa piespiedās pie sienas, apskaudama negodu, kā radiniece. Saruna ar lielajiem man nebija tik viegla, kā es demonstrēju, un tagad es nedaudz trīcu.
— Kā tev iet? Vai viņi tevi aizvainoja? — Lanka pamanīja manu stāvokli.
— Nē. Viss ir kārtībā. Šķiet, ka ar viņiem atradu kopīgu valodu. Vismaz krodziņu šodien nenojauks un, cerams, tomēr samaksās.
— Slava Pūķa ciltstēvam! — Lanka pacēla acis pret griestiem. — Citādi Konors uzaicināja palīgu, lai varētu gatavot visiem, un viņam arī būs jāmaksā. Un te es lēnām kliboju pa zāli. Bet šķiet, ka tieku galā. Jūsu ziede darbojas labi.
— Sapratu. Tad tu sēdi, un es paskatīšos, vai kādam kaut kas nav vajadzīgs, kamēr tiek gatavots pasūtījums nieriem.
Man izdevās divas reizes iznest pasūtījumus pa istabu, aizstājot Lanku, un notīrīt trīs galdus, pirms bija pienācis laiks atgriezties birojā. Kad atnesu milzīgu kūpošas gaļas trauku, njēri mierīgi apsprieda situāciju Šarotē.
— Visas izejas no pilsētas ir apsardzes uzraudzībā. Pats Kūlstouns par to jautāja savam tēvam, sacīja Zonko.
"Dīvaini, ka viņi to nenoslēdza ar barjeru." Tas būtu saprātīgāk, kā man,” zinoši runāja Aurels.
— Varbūt viņi nevēlas viņus atbaidīt? Pretējā gadījumā bēglis ieraudzīs barjeru un gulēs līdz apakšai. Meklējiet viņu vēlāk…" atbildēja mēra dēls.
— Kā jūs domājat, kas ar viņu notiks, kad viņu pieķers? — jautāja brunete. — Vai arī tevi ieliks būrī?
— Būrī… Tēvam ļoti nepatīk šis bardaks laukumā. Šīs šūnas… Tās viņam krīt uz nerviem un sabojā skatu uz strūklaku. Un cilvēki… Šie nelieši, kad nāk skatīties, šausmīgi piegruž. Mētājas ar visādām blēņām… Vai zini, kā mans sencis ciena kārtību?
— Gribi teikt, ka būris laukumā bojā skatu? — brunete iesmējās.
— Ko es teicu smieklīgi, Aurel? — Zonko bija sašutis. — Vai varbūt tev viņa patīk?
"Zini, es mīlu sievietes, kas ir pie gultas daudz vairāk nekā tās, kas sēž būros," samiernieciski atbildēja brunete. "Un es labprātāk uzreiz sodītu tādus cilvēkus kā šī nelaimīgā sieviete." Tie, kam patīk šāds skats, nāktu to redzēt.
— Un tu ietu? — Zonko uzdeva provokatīvu jautājumu.
— Kāpēc ne? — viņa ļaunais draugs pēc pauzes iestarpināja.
"Tad labi izgulieties." Nāvessoda izpilde notiks rīt no rīta. Ko tu domā?
Viņa draugs neatbildēja, tā vietā atskanēja klusināta skaņa
Man kļuva pārāk grūti turēt paplāti, un mana stāvēšana netālu no biroja izskatījās aizdomīga. Apmeklētāji zālē var visu nesaprast pareizi.
Garīgi nopūšoties, es savācu apņēmību un devos iekšā.
— Jūsu pavēle, niers.
Duncis, kas izlīda no galda virsmas, neļāva viņam nolaist smago kravu uz galda. Acīs iekrita skaistais rokturis, kas izgatavots no balta, dzīslu akmens, kas inkrustēts ar koši kā asins lāsēm, rubīniem. Īsts mākslas darbs!
Bet es nevarēju viņu apbrīnot. Vēl nedaudz un notiks nelaime.
"Nolieciet ieročus, niers, pretējā gadījumā man būs jāpasūta jūsu pasūtījums tieši uz grīdas." Manas rokas ir nogurušas! — es bargi brīdināju.
Tas izdevās. Abi jaunieši nekavējoties metās ātri izvilkt dunci, un beidzās ar sadursmi. Bija apjukums. Un beidzot brunetei tas izdevās un izvilka dziļi iestrādāto asmeni.
Skatoties uz dziļo bedri, ko viņš atstāja, es noraidoši pakratīju galvu.
— Mēs atlīdzināsim zaudējumus! — Zonko uzreiz apsolīja.
Aurels tikai iesmējās un nocirta dunci no galda tieši pie manām kājām. Es tik tikko paspēju atturēties no atlēkšanas ar čīkstēšanu. Laikam tikai bailes nomest paplāti uz kājām un apdedzināties karstajos taukos, kas mani turēja pie vietas. Bet no malas izskatījās, ka man nemaz nav bail. Par laimi, duncis aizlidoja garām.
— Nīrs, esi uzmanīgs, rīkojoties ar ieročiem, citādi man tie būs jāatņem! — tādā pašā mierīgā tonī piedraudēju un beidzot tiku vaļā no nogurušās paplātes.
Es pat nedomāju paņemt dunci, bet, ejot garām, nevarēju pretoties un iespēru to tālākajā biroja stūrī, kur atradās kaut kāds sols, kas noklāts ar roku darinātu skrējēju. Ļaujiet viņiem locīties un rāpot četrrāpus. Viņiem tas ir noderīgi.