— Skaidrs. Kas te nav skaidrs? — Es pat nedaudz apvainojos, bet turpināju spēlēt lomu. "Bet dralorda gulta mani nemaz neinteresē." Man ir svarīgi zināt, cik viņa pilī maksā kalpotāji, kā tur izturas pret cilvēkiem. Vai notiek kādas zvērības vai izvirtība, pretējā gadījumā es esmu pieklājīga meitene. Es neciešu nekādu nelietību! — Es pagriezu savu viedokli, pieņemot aizvainota taisnā cilvēka izskatu.
Šķiet, ka paspēju tantēm nokaunināt.
— Man tur ir otrā māsīca par sargu un divi… Nē, dienē trīs attāli radinieki. Esam apmierināti gan ar nopelnīto, gan ārstēšanos,” dalās pilsētnieks, kuram radu, šķiet, ir daudz.
Tirgotāja bija apjucis izlaist preces, tāpēc viņa novēloti piebilda:
— Nežēlības? Nu tu esi izgudrotājs! "Viņa iesmējās, bet uzreiz kļuva nopietna. "Mūsu draklords tevi neizlutinās." Viņš uztur kārtību ar dzelzs dūri. Pasaule nekad nav redzējusi godīgāku cilvēku par Finbar Frost.
Abas sievietes, kas sacenšas viena ar otru, sāka slavēt draklordu, un es ievēroju, ka viņas runā bez jebkādas ironijas. Nešķiet, ka viņi slēpa valdnieka trūkumus, slēpjot tos aiz glaimojošiem vārdiem. Interesanti…
"Tad kāpēc viņš neatjauno kārtību Šarotē?" — Es izmetu makšķeri.
— Par ko tu runā, meitiņ? — sieviete sarauca pieri.
— Es runāju par mēra dēlu un viņa draugu. — Nolaidusi balsi, es konfidenciāli sūdzējos: — Kādu dienu viņi man pieķērās tieši uz ielas, tagad es baidos iet ārā vienai…
Abi mani sarunu biedri sarauca pieri, un viņu sejas pauda līdzjūtību un sapratni.
— Kāds saplēsts skums! — tirgotāja caur zobiem zvērēja. "Mērs sedz savu deģenerātu neatkarīgi no tā, ko viņš dara, taču neviens neriskē par viņu sūdzēties."
"Un tie, kas riskēja, vairs nesūdzēsies…" piebilda runīgā pilsētniece. "Viņam visur ir savi cilvēki." Ja kāds pulcēsies, lai paklanītos dralorda priekšā, Himaras mērs par to uzzinās pirmais.
— Jā. Un vai nu sūdzības iesniedzēja māja nodegs, vai arī ar viņu kaut kas notiks. Un varas iestādes saka, ka tas bija negadījums. Kas tas par lietu? Kāds noziegums! — tirgotājs bija sašutis.
— Klusi, Zura! Jums paliks garlaicīgi! — pilsētniece viņu noklusināja un steidzās mājās.
Es arī nepaliku. Pateicoties par sarunu, viņa, atvadoties no dāmām, pamāja ar galvu un devās pavisam citā virzienā.
Hmm, saruna izvērtās informatīva. Ja tā sieviete, kuras vārdu es nekad neesmu dzirdējusi, neko neizdomā, tad zagli var identificēt tikai dralors. Līdzīgas baumas klīda krodziņā. Izrādās, ka tās meitenes neviens nespīdz un viņām neko sliktu nedara. Bet tas, ka viņi meklē aizdomās turamo pēc viņas acīm, ir jaunums. Kā arī tas, ka man der… Uh-uh… Nu, lai tas ir identikit. Skaidrs ir viens, es nedrīkstu pieķert apsargiem.
It kā pēc pasūtījuma no kaut kurienes parādījās patruļa un uzreiz apturēja dažas meitenes. No malas varētu šķist, ka apsargi ar viņiem flirtē, bet es jau zināju, uz ko skatās viņu acis. Nolēmis likteni nekārdināt, es steidzos iekšā krodziņā un tik tikko paspēju ieiet, kad niknais Konors izlēca man pretī.
— Beidzot! Vismaz viens piekrita parādīties! — pavārs indīgi izdvesa. — Kas es esmu, oficiants, vai kas?
Pavārs pamāja ar galvu uz aizņemtajiem galdiņiem, uz kuriem gaidīja klienti.
— Tagad, tagad es vienkārši pārģērbšos! — Mierināju darba devēju un ejot jautāju: “Vai Lanka ir atgriezusies?”
— Tava Lanka kaut kur klīst! — Konors nomurmināja un piebilda kaut ko neizteiksmīgu un, šķiet, pat nepiedienīgu slimajai viesmīlei.
Es steidzos augšā. Es paskatījos Lankā, pārliecinoties, ka viņa tiešām nav istabā un vai viņa negaidīti nenāks pie manis. Tad viņa īpašā veidā pieklauvēja pie savas istabas durvīm. Mēs jau iepriekš vienojāmies par signālu, un Ilsana zināja, ka tā esmu es, un nav vajadzības slēpties. Iedevu līdzdalībniekam tirgū pirkto pārtiku un, ātri pārģērbusies, devos lejā uz zāli strādāt.
Lanka atgriezās tikai ap pulksten četriem ar pārsietu kāju un spieķi. Viņa sacīja, ka viņai būs vajadzīgas trīs atpūtas dienas, pirms viņa varētu atgriezties darbā. Bet, ja viņai ir nepieciešams palīdzēt virtuvē, viņa var veikt darbu sēžot. Konors nomurmināja, bet piekrita. Acīmredzot vīrietis nebija tik bezjūtīgs, kā gribēja parādīties.
Šovakar nebija laika apsēsties. Pasūtījumi-pasūtījumi-pasūtījumi. Ir paplāte ar pilniem šķīvjiem un aizmugure ar netīriem traukiem. Pusdienas raiti pārvērtās vakariņās, un bez Lankas es tik tikko varēju sekot līdzi. Nu, atklāti sakot, es nevarēju sekot līdzi! Un ik pa laikam man bija jāuzklausa viesu vai Konora neapmierinātība. Labi, ka bija mazāk apmeklētāju nekā vakar. Acīmredzot iespaidu atstāja būra neesamība ar līdzdalībnieku laukumā.
Kad tas beidzot bija beidzies, es biju daudz noguris nekā vakar. Katra ķermeņa šūna sāpēja un sāpēja. Es tik tikko pat piespiedu sevi ēst, saprotot, ka citādi man rīt nepietiks spēka, un tomēr man priekšā bija vēl viena darbīga diena bez Lankas, un vairāk nekā viena. Bet, izmantojot situāciju, viņa uzlika uz trauka vairāk ēdiena un piecēlās kājās
— Es iešu, laikam. Un mēs to pabeigsim mājās. Citādi es aizmigšu tepat un nevarēšu piecelties ar pilnu vēderu. Ar labunakti!
Smaidīdama Konoram un Lankai, viņa vilkās uz kāpnēm.
"Neaizmirstiet vēlāk sakopt pēc sevis, lai nepaliek ne kripatiņas." Vēl nebija pietiekami daudz kaitēkļu, lai vairotos! — pavārs nomurmināja pēc manis.
— Ar labu nakti, Amira! — Lanka vēlējās. — Un vecmāmiņa mani uzaicināja ciemos. Es atgriezīšos rīt no rīta, lai palīdzētu virtuvē.
— Esi uzmanīgs, Lanka. Ārā jau ir tumšs, nekrīti,” es viņai novēlēju, atviegloti nopūšoties.
Brīnišķīgi! Tagad jums nav jāuztraucas, ka Lanka parādīsies manā skapī. Mēs tikām cauri šai dienai, bet tad mums par kaut ko jādomā. Jūs nevarēsit slēpt savu līdzdalībnieku mūžīgi.
Atgriezusies istabā, es pasniedzu trauku Ilsanai un nogurusi nokritu gultā.
— Neveiksme! "Es aizmirsu atnest mums ūdeni rītdienas mazgāšanai," es novaidējos, nemaz negribēdams piecelties.
Mana jaunā draudzene kāri rija ēdienu, sēdēdama uz soliņa pie loga.
— Neuztraucies. Tagad visi aizmigs, un es iešu mierīgi,” viņa košļādama solīja. "Tajā pašā laikā es izņemšu netīro spaini."
Līdzdalībnieks, grimasēdams, paskatījās sānis uz tālāko stūri, kur zem izlietnes bija paslēpta pagaidu tualete. Sekojot viņas skatienam, es iesmējos un vāji brīdināju:
— Nav vajadzības. Tagad es mazliet apgulšos un pati izņemšu…
Kas notiek, ja Ilsana tiek pamanīta? Tad abi netiks saudzēti.
— Nomet to! Jūs tik tikko esat tikuši šeit. Tas tavs Konors ir tikai kaut kāds zvērs! Tu noteikti esi tāds skopulis! Viņam vajadzētu nolīgt vairāk viesmīļu.
— Piekrītu. Bet es pats iešu paņemt ūdeni…” Es uzstāju.
Bet, lai arī cik daudz strīdējos, sapratu, ka šodien nekur neiešu. Es pat nevaru piecelties no gultas. Es tik tikko varu turēt acis vaļā, no visa spēka pretojos miegainībai. Kamēr viņa pilnībā nomira, viņa jautāja, tik tikko kustinot mēli:
— Ilsana, kad mēs sāksim gatavoties savai bēgšanai?
— Rīt. — Līdzzinātājs skaļi nožāvājās. Viņa izskatījās ne mazāk apmulsusi kā es. "Es mēģināšu izlīst no kroga pirms rītausmas." Vai… Vai brokastu laikā. — Viņa atkal žāvājās. "Ja neviena nav lejā, jūs varat novērst Konora uzmanību virtuvē, un es izlīstu pa sētas durvīm un atgriezīšos naktī tāpat." Pārliecinieties, vai tas nav bloķēts. Un… Vai tev ir kas pārģērbties?