— Varbūt šī Lanka ir nevērtīga? — Fia ierosināja.
— Konors dod pagriezienu nevērtīgajam. Pajumti un darbu saņems tikai tie, kas būs piemēroti,” atzīmēja Ers.
— Cik ilgi strādājat “Vesely Pets”? — Fia jautāja, berzējot man kāju ar mazgāšanas lupatiņu.
— Divas dienas.
— Kopā?! "Ersa pārsteigta pacēla uzacis un atklāja: "Parasti Konors ir uzmanīgāks." Es strādāju par strādnieku šajā skoomā veselu mēnesi, pirms es šeit nokļuvu.
— Vai jūs arī strādājāt krodziņā? — Es biju pārsteigts.
— Nu ko? — Meitene izlieca savu tievo sarkano uzaci.
— Tu neizskaties pēc viesmīles.
— Tu arī.
Ers pasmējās.
— Jaunpienācēji, bāreņi un citi nelaimīgi cilvēki. Tie, par kuriem nav kam iestāties. Mēs visi nonācām pie Konora no izmisuma,” Fia rūgti nopūtās. — Pieliecies. Man jāizmazgā tavi mati. Aurelam patīk tīri mati.
Viņa maigi atvilka mani atpakaļ, un es atmetu galvu atpakaļ un teicu:
"Ļaujiet savam Aurelam noslīkt ārtelpā un pirms tam ļaujiet viņam kārtīgi norīt."
Meitenes bailīgi ķiķināja. Acīmredzot viņiem bija aizliegts sirsnīgi smieties, kā to darīja Jenāra.
— Ers! Skaties vien! Amira izskatās pēc zagļa, kuru meklē dralords! — Fia pēkšņi iesaucās.
Meitenes saskatījās.
— Par ko tu runā? — Pārrauga balss negaidīti pienāca tuvu. — Cik reizes esmu atkārtojis, ka nevajadzētu būt sarunām ar spridzinātājiem pašnāvniekiem?
— S-s-piedod, kundze! — Ers sāka stostīties.
Tas nepavisam neatbilst viņas stulbajam izskatam. Meitene bija nopietni iebiedēta.
"Es tikko teicu, ka jaunā meitene izskatās pēc zagles, ko meklē dralords," Fia tikko dzirdami noburkšķēja, instinktīvi pasargājot savu draugu.
Jenara paskatījās uz mani, tad atkal uz Fiju.
— Kā tu zini? — viņa nomurmināja, pieejot tuvāk.
Viņa apstājās dažus centimetrus no meitenes, ieskatoties viņas sejā. Fia nobālēja un kaut kā sarāvās ar visu, pat aizvēra acis, bet nepakustējās no savas vietas.
— Vai tu esi aizmirsis, kā runāt? — Jenara apzināti mierīgā balsī jautāja.
"Nē," Fia nočukstēja un, savaldījusies, sāka steigšus stāstīt, ik pa brīdim norijot siekalas un nolaizīdama savas pilnās lūpas, izkaltušas no bailēm: "Vakar šeit bija kāds svarīgs klients." Tas no Rongholas, kurš vienmēr mani prasa. Viņš man parādīja zīmējumu. Es salīdzināju acis. Es zinu, par ko runāju. Hm… Jaunā meitene ir vai nu tāda pati zagle, vai ļoti līdzīga viņai.
Jenara kādu laiku skatījās uz nelaimīgo meiteni un tad pagriezās pret mani:
— Ei, spridzinātāj pašnāvnieks, vai tu nozagi no mūsu dralorda?
Man šķita, ka atkal bēgu no lavīnas. Mana sirds pukstēja dubultā ātrumā. Man apjauta: “Šeit tā ir, iespējams, vienīgā pestīšanas iespēja. Galvenais nepalaist garām un nekļūdīties!”
Sākotnēji bijām nevienlīdzīgā pozīcijā ar Jenaru. Un tagad, kails sēdēdams vannā, es jutos vēl neaizsargātāks un neaizsargātāks, bet tomēr bezbailīgi paskatījos uz matronu un, nedaudz noliecies uz priekšu, jautāju:
— Un, ja tā, vai jūs domājat, ka es atzītos?
Jenara apstājās, par kaut ko domādama, un tad izstiepa lūpas smaidā.
— Varbūt mēs varam redzēt, cik ilgi jūs nevarat elpot zem ūdens?
— Labāk paskaties, vai ir palikušas pēdas? “Es izstiepu savu kaklu, kas joprojām sāpēja no viņas tēraudā tvēriena. — Starp citu, vai zini, vai Aurels par mani dārgi samaksāja?
Sarunu biedra acīs uzplaiksnīja niknums, un es domāju, ka esmu kļūdījies, izvēloties savu rīcību. Kā tas notika, ka neadekvāta kundze ar tieksmi uz spīdzināšanu un slepkavībām tika iecelta par šīs apšaubāmās iestādes meitenēm?
Bet Jenāra savaldījās.
— Priecājies. Tu šodien nemirsi. Tu! "Viņa norādīja ar pirkstu uz Fiju un klusi brīdināja: "Turi muti ciet." Lai neviens cits par to nezina. Un tu arī! — Pirksts pavirzījās uz Ersu, un meitenes pamāja ar galvām.
Apmierināta Jenara devās uz Ilsanu. Līdzdalībniece jau bija nomazgājusies, un viņu grasījās ietīt dvielī, taču uzraugs to neļāva. Viņa pārmaiņus skatījās uz viņu un mani.
— Aizved šo Aurelam.
"Bet, kundze…" viena no meitenēm, kas palīdzēja Ilsanai, mēģināja iebilst.
— Vai esi nolēmis ar mani strīdēties? — uzraugs aizdomīgi mierīgi jautāja.
— Nē, nē, kundze! ko tu dari! Tikai… Kas man viņam jāsaka?
— Padomā kaut ko. Pastāsti man… — Jenāra par to domāja. "Pastāstiet viņai, ka viņa vemj miega zāļu dēļ."
Sapratusi, kas tikko bija noticis, es sastingu šokā. Šķiet, ka, mēģinot sevi glābt, es to nabadziņu pilnībā saskrūvēju.
— Nē! Ne viņa! Lieciet Ilsanu mierā!
Es pielecu augšā, bet Erss un Fia uzreiz satvēra mani aiz rokām un sāka kaut ko teikt savā starpā, cenšoties pārliecināt mani neiejaukties.
"Nevienu neinteresē tavs viedoklis," Jenara teica, nepagriezusies. "Un, ja jūs neapklusīsit, jūs paliksit bez zobiem." Jums tie tik un tā nebūs vajadzīgi.
— Amira, neuztraucies par mani, neuztraucies. — Ilsana skumji pasmaidīja, kuru jau vilka uz izeju, pat nepapūlēdamies saģērbt.
Kad Ilsana un Jenara izgāja no kazarmas istabas, mani atbrīvoja. Es metos pie durvīm, bet tās bija aizslēgtas no ārpuses. Viņa aiz dusmām vairākas reizes to sita ar rokām un kājām un pagriezās pret meitenēm.
Fia nostājās man blakus un pasniedza man dvieli it kā nekas nebūtu noticis.
— Nomierinies, tas ir bezjēdzīgi. Ticiet man, es zinu, par ko runāju," viņa skumji sacīja.
"Viņi lieliski prot lauzties," piebilda Aers. "Viņi jūs nepieskārās tikai tāpēc, ka jūs šeit nepaliksit."
Tajā pašā laikā viņas vaigs raustījās no nervoza tikuma.
"Es nekavēšos…" es atkārtoju, izmisīgi žāvējot sevi.
Ietinusies dvielī, paskatījos apkārt. Ne logu, ne citu durvju, nekā! Īsts cietums, no kura nevar izkļūt.
— Vai tu kādreiz aizej no šejienes? — viņa jautāja, īpaši nevienu nevēršoties.
"Klientiem," atbildēja meitene, ar kuru mēs iepriekš pat nebijām sazinājušies.
"Vai kapsētā," piebilda Ers.
— Tas ir skaidrs…
Viņi vairs neizrādīja nekādu interesi par mani un, šķiet, pat kautrējās no manis. Es biju atstāts pašplūsmā. Mēģināju izdomāt izeju no situācijas, bet nekas vērtīgs neienāca prātā. Pagāja vairākas stundas, līdz Ilsana atgriezās. Viņu nesa slepkava rokās ar izgrieztu mēli. Viņš nolika viņu, ietītu baltā palagā, ar seju uz leju tuvākajā gultā un klusēdams atstāja mūs.
Meitenes pielēca, piesardzīgi lūkojoties uz Ilsanu, taču neviena nespēra ne soli, lai pārbaudītu, kas viņai nav kārtībā. Es pirmā piesteidzos pie drauga, baidīdamās atklāt līķi, bet līdzdalībnieks vaidēja un sakustējās.
— Ilsana! Ilsana, es esmu šeit. Esmu ar tevi. Kur tas sāp?
Es sāku uzmanīgi atritināt palagu, lai redzētu, kas ar to noticis. Sarkanās pietūkušās svītras uz baltās ādas uzreiz iekrita acīs. Zilumi no raupjiem pirkstiem, daži skrāpējumi…
"Es dzīvošu," mani mierināja mans līdzdalībnieks. "Aurels nedarīja neko tādu, kas man netika darīts Rongholas cietumos…
Viņa vāji pasmaidīja, un man palika slikti līdz nelabumam.
— Paņemiet līdzi ūdeni un tīru drānu! — prasīju, bet neviens nepakustējās. — Čau, tu esi kurls? Manam draugam vajadzīga palīdzība!
— Tavs draugs, tu palīdzi! — kāda meitene nomurmināja un devās prom.
Es redzēju sev priekšā sejas, pārsvarā vienaldzīgas vai nobijušās, un nekādas līdzjūtības.