— Kā tu vari? Protams, jūs visi esat bijuši viņas vietā!
"Tu nevari palīdzēt bez Jenaras," viņi man paskaidroja.
— Skaidrs. "Es sarūgtināts pamāju ar galvu un uzsaucu: "Fia!" Ers!
Viņu gultas atradās garās istabas pretējā galā. Abas meitenes sēdēja uz tām kā pieķēdētas, un es pati gāju pie viņām, bet arī šeit es neatradu sapratni.
— Amira, man arī žēl tava drauga. Atvainojiet par visiem, bet tādi ir noteikumi. — Fia ar nožēlu pakratīja galvu.
"Es arī atvainojos, bet vairāk žēl sevis," Ers piebilda no augšējās guļvietas.
Sarkanmate bija satvērusi rokās kaut kādu tīra izskata lupatu. Aptuveni to paņēmusi, devos uz pirtīm. Aiz aizslietņa, kā jau gaidīju, atradās tualete un neliela izlietne ar tekošu ūdeni. Pēc lupatas mērcēšanas aukstā ūdenī es atgriezos pie Ilsanas un apsedzu viņas svītraino muguru. Vismaz kāda palīdzība…
"Paldies," līdzzinātājs pateicīgi vaidēja.
Kamēr es centos palīdzēt, netālu lidinājās meitene. Viņa nelaipni paskatījās uz mums un kļuva arvien dusmīgāka.
— Vai kaut kas nav kārtībā? — jautāju, kad man apnika viņas šņaucošie un sāniski skatieni.
— Jā! Tu ieņēmi manu vietu! — viņa histēriski izbļāva.
— Būsi pacietīgs! "Viņai to tagad vajag vairāk," es atbildēju, norādot uz savu draugu.
Bordeļa iemītnieku uzvedība man kļuva arvien vairāk vilšanās. Arī viņiem, protams, ir problēmas, bet tomēr tas nekur nenonāk!
"Tu nesaproti, tā ir slikta zīme." Slikti! Un runājiet arī ar jums! Tu esi pašnāvnieks! Un viņa. Tas ir slikti! Uz nepatikšanām! Uz nepatikšanām!
Meitene sāka lauzt rokas un kā traka steigties šurpu turpu. Acīmredzot mana diagnoze nebija tālu no patiesības.
"Ja neapklusīsiet, būs problēmas!" — es atcirtu. — Vai arī tu gribētu apgulties man blakus?
Es piecēlos un gāju tieši viņai pretī. Mani nez kāpēc nemaz nesatrauca, ka man masveidā uzbruks un sitīs. Viņi visi šeit ir dīvaini un kaut kā nedraudzīgi…
– Čau! — Es piesaistīju visu uzmanību. — Meitenes, jūs visas šeit nenonācāt pēc savas gribas, bet vai esat dzirdējuši par draudzību un savstarpēju palīdzību?
"Bet zīme…" iebilda nervozā sieviete, kuras gultu mēs tik nekaunīgi ieņēmām.
— Parakstīties? — es plati pasmaidīju. — Zīmes strādā tiem, kas tām tic. Tie ir paredzēti tumšiem un neizglītotiem cilvēkiem. No kurienes es nāku, tiek uzskatīts, ka, izlejot sāli, jūs sastrīdēsities ar mīļoto. Ja tu saplīsi spoguli, nelaime tevi vajā septiņus gadus. Un nav ieteicams vakaros iznest miskasti — nauda nebūs atrodama.
Meitenes sāka interesēties, dažas pat pienāca tuvāk, uzmanīgi klausīdamies.
— Un kas? — viens no viņiem neizturēja un jautāja.
“Es ne reizi vien izlēju sāli, aiz neuzmanības lauzu spoguļus un parasti vakaros regulāri izmetu atkritumus.
— Un kas? — jau vairākas meitenes jautāja.
Mans stāsts viņos izraisīja negaidīti lielu interesi.
"Es ne ar vienu nestrīdējos, dzīvoju laimīgi, un man nebija mazāk naudas, tikai vairāk." Es daudz strādāju, un mani ienākumi auga. Un tas viss tāpēc, ka tās bija tikai stulbas zīmes, kurām nebija nekādas ietekmes uz manu nākotni.
Mēģinot mainīt šo meiteņu noskaņojumu, es aizmirsu, kur atrodos.
— Kā tad jūs kļuvāt par apkalpotāju tavernā? — Ers mani viltoja.
Man jāsaka, ka tas ir pilnīgi godīgs viltojums. Sarkanmate stāvēja pirmajā rindā, salikusi rokas uz krūtīm un izaicinoši skatījās uz mani.
"Ir vēl viena zīme, kurai es joprojām ticu," es atbildēju ar īgnu smaidu. — Pastāsti man, kura?
— Pastāsti! Pastāsti! Kurš? — nejauši iznāca.
— Nebrūvējiet nepazīstamus garšaugus kalnu būdā, pretējā gadījumā varat zaudēt īpašumu, atmiņu un nonākt svešā pilsētā bez iztikas līdzekļiem. Un tad nonākt par oficianti un pazemes bordelī.
Meitenes novērtēja atbildi, bija smiekli, un es jutu, ka spriedze mazinās.
— Vai ir arī citas tikpat patiesas pazīmes? — tas pats, kura gultā Ilsana gulēja alkatīgi jautāja.
— Noteikti! Neesiet nekaunīgs pret tādiem cilvēkiem kā Aurels. Pretējā gadījumā viņš jums varētu pārāk patikt.
Nedraudzīgie, bailīgie smiekli atkārtojās. Un tad kāds brīdināja:
— Klusi! Ja Jenara to dzirdēs, visi būs nepatikšanas!
Pa zāli pāršalca dārdoņa, smiekli uzreiz apstājās, un meitenes sāka čukstēt. Atmosfēra atkal kļuva satraucoša.
— Kas tas par pasūtījumu šeit? Vai jūs pat nevarat smieties? — es biju sašutis.
"Jenārai nepatīk, ja smejas kāds cits, izņemot viņu," atbildēja Fia, apsēžoties blakus Ilsanai.
"Starp citu, viņa ir aizdomīgi ilgu laiku prom…" Ers atzīmēja, atskatīdamies uz durvīm.
Pārējās meitenes steidzās doties uz savām gultām, neviens uz mums neskatījās, un Fia ātri ielika man rokā kaut kādu burciņu.
Atvērusi to, pārsteigta atpazinu aptiekas ziedi pēc krāsas un smaržas.
— Kur tu to dabūji? — klusi jautāja.
– Ššš! Ātri piesakieties, pirms Jenāra atgriežas, pretējā gadījumā viņa to atņems," čukstēja Fia.
Erss piecēlās, lai pasargātu mūs no nevēlamiem skatieniem, un mēs abi sākām ārstēt skropstu rētas uz Ilsana muguras un augšstilbiem.
"Tas ir patiešām dīvaini, ka Jenara vēl nav atgriezusies… Klienti nāk naktī, un viņa nekad nepazūd."
— Bet tad izrādās, ka, izņemot Aurelu, šodien neviena nebija. Šķiet, ka pilsētā kaut kas notiek? — Fia ierosināja.
Viņa paņēma no manis smēri, paslēpdama to savas kleitas krokās ar pārlieku atklātu kakla izgriezumu, un viņa un Erss devās gulēt. Ilsana jau bija aizmigusi, ik pa laikam vaidot. Gultas īpašniece pati atkāpās un, iekārtojusies uz viena no brīvajiem matračiem uz grīdas, mierīgi šņāca. Un es joprojām sēdēju blakus savam līdzdalībniekam un cīnījos pret miegu, ietinoties dvielī. Gaismas bija blāvas, un krēslā bija arvien grūtāk noturēt acis vaļā. Kādā brīdī es aizsnaudu.
Es pamodos kā ar grūdienu un dzirdēju gaitenī kaut kādu klakšķēšanu un kliedzieni.
Smagās koka durvis gandrīz uzreiz atvērās ar tādu spēku, ka atsitās pret sienu un nolidoja no augšējās eņģes. Cilvēki ieskrēja telpā ar izvilktiem ieročiem un izklīda pa visu telpu. Redzot, ka viņi ir ģērbušies pilsētas aizsargu formās, es nedaudz nomierinājos un paliku sēdēt.
— Ieroči uz grīdas! Neviens nekustas! Kaujas burvji strādā!
Labi labi! Izskatās, ka vietējie specvienības bordeli ir slēguši. Cik savlaicīgi!
Šis sauciens manī sajauca uzreiz divas realitātes, un es nevarēju vien nervozi pasmieties, nezinot, vai man vajadzētu būt skumjam vai priecīgam? No vienas puses, es aizbēgu no Aurela, bet tas vēl nav skaidrs. No otras puses… Iekrist Draklonda bendes skavās joprojām ir laba izredze. Kas zina, ko viņi ar mums darīs? Varbūt atzīs visus par apgānītiem un sadedzinās uz sārta? Ilsanas stāsti par vietējo likumsargu brutalitāti bija pretrunā ar to, ko dzirdēju uz ielas. Bet tantes no tirgus nemocīja kazemātos, tāpēc nav zināms, kura no viņām ir objektīvāka?
Kamēr man galvā virmoja visas šīs domas, istabā ienāca trīs cilvēki, kas bija ģērbušies neuzkrītošā tumšā apģērbā, bet tajā pašā laikā izskatījās daudz nopietnāki par apsargiem. To tiešām varēja just. Mazās vienības priekšgalā bija man jau pazīstams vīrietis — Bērs Kūlstouns.
Apskatījis klātesošos, viņš negaidīti patīkami pasmaidīja un teica:
— Labrīt, meitenes. Nebaidies, tagad ar tevi viss būs kārtībā.