13. nodaļa. Cienījamais Finbar, es neesmu zaglis!
Pārmeklējuši telpas un neko bīstamu neatraduši, izņemot trīs desmitus dažādas svaiguma pakāpes meiteņu, apsargi devās prom. Bija palikuši tikai divi un vēl divi no īpašās komandas, un Bear Coolstone.
— Pirms atlaišanas pārbaudiet katru. Intervē viņus, un… Nav vajadzīga publicitāte. Šīm meitenēm jādodas mājās pie savām ģimenēm. Mums viņiem ir jāpalīdz
Apsargi aizdedzināja burvju bumbiņas, kas spilgti apgaismoja telpu. Izbiedētie un apmulsušie izpriecu nama strādnieki saspiedās kopā un gaidīja savu likteni, un es paliku sēžam blakus guļošajam līdzdalībniekam.
— Amira, kas notiek? — Ilsana pacēlās uz elkoņiem, lūkodamās pa istabu.
— Apsargi piesedz bordeli. "Tu apgulies," es viņu mierināju. — Kā tev vispār klājas?
— Es jūtos labāk, bet…
Ilsana uzmanīgi apsēdās, ar plaukstu pasargājot acis no spilgtās gaismas.
— Varbūt mums vajadzētu izsaukt ārstu? — nedroši jautāju.
"Man tas nav vajadzīgs," līdzzinātājs to atmeta, vērojot, kā istabā tiek ievests rakstāmgalds un uzstādīts pie ieejas. "Jebkurā gadījumā jūs zināt, kas notiks, tiklīdz viņi nonāks pie manis."
Viņa atkal apgūlās.
Viens no kaujas magiem apsēdās pie galda un gatavojās pierakstīt. Otrais apstājās pie durvīm un paziņoja:
— Meitenes, iesim rindā. Pieejam viens pēc otra, pasakām vārdu un no kurienes esam nokļuvuši Šarotē. Vai ir kādi radinieki, un kur tieši? Mēs jums pastāstīsim, kā jūs nokļuvāt bordelī, un citas detaļas, kas jums šķiet svarīgas. Mūs īpaši interesē klienti. Tie, kas zināja par “Jautro Arctic Fox”, izmantoja jūsu pakalpojumus un klusēja. Mēs veicam izmeklēšanu, un visi, kas ir atbildīgi par jūsu nepatikšanām, tiks sodīti. Viss skaidrs?
Sarkanais Ers bija pirmais, kas devās pie galda.
— Mani sauc Ersānija. Mani vecāki nomira, un ciema priekšnieks atņēma māju manam tēvam par parādiem, un es devos uz Šarotu, lai sāktu jaunu dzīvi. Par darbu “Pestos” pastāstīja priekšnieks. Viņš teica, ka Konors viņam ir labs draugs un palīdzēs. Viņš teica, lai nesatraucos, ka tik skaista un gudra meitene ātri vien labi saderēs galvaspilsētā, bet…
Ersa stāsts ievilkās. Viņa runāja detalizēti, sniedzot izsmeļošas atbildes uz burvju jautājumiem. Un viņa īpaši priecājās par klientu izīrēšanu.
— Paldies. "Tu vari būt brīvs," sacīja burvis, kas sēdēja pie galda.
Bet, tiklīdz Erss devās uz izeju, otrs burvis viņu apturēja:
— Viena minūte. Paskaties uz mani lūdzu.
Viņš izņēma papīra lapu un paskatījās uz to, un tad uz Ersu. Pārējie to pamanīja un sāka čukstēt.
— Vai esat pārliecināts, ko meklēt bordelī? — pie galda sēdošais viņam jautāja.
— Jebkas var notikt. Mums nevajadzētu neko palaist garām,” otrs kategoriski atcirta un pamāja rudmatei: “Paldies.” Uz priekšu, viņi jūs pavadīs.
Pēc Ersa pie galda pienāca Fia, un viņas stāsts bija līdzīgs. Viņa dzīvoja priekšpilsētā, viņas vecāki nomira epidēmijas laikā, un sešpadsmit gadus veca meitene sāka meklēt darbu. Daži cilvēki ieradās iegādāties māju. Viņa tika piekrāpta, nokļuva uz ielas, iekārtojās darbā par viesmīli “Vesely Lapsā”… Un tad viņu salīdzināja ar identitāti, vai kas viņiem tur bija?
Pārējie sekoja Fiai, un katru reizi, noklausoties kārtējo skumjo stāstu, tika pārbaudīta līdzība ar zīmējumu.
"Amira, izskatās, ka viņi meklē to meiteni…" Ilsana nočukstēja, kad cita meitene izgāja no istabas.
— Zaglis?
– Šaubos, ka viņa ir zagle. Maz ticams, ka draklordam kaut ko var tik viegli nozagt. Lieta ir cita. Un es domāju, ka es uzminēju tieši ko.
"Mani satrauc tas, ka agrāk vai vēlāk pienāks mūsu kārta." Kas tad ar tevi notiks? Atkal būris? Vai tas viss bija veltīgi? — Es uztraucos arvien vairāk.
— Ne apzināti. Es satiku tevi un nodzīvoju papildu dienu. “Pēc balss sapratu, ka Ilsana smaida.
— Uh-hu… Un manis dēļ tu pavadīji laiku ar Aurelu…
Es jutos par to vainīgs, lai gan nevarēju ietekmēt situāciju. Un es jutos atbildīgs par to, ka viņa aizkavēja manu tikšanos ar viņu.
"Bet šis skoomas dēls beidzot tika noķerts." Tagad viņš noteikti nevar atbrīvoties no tā, jo visi šeit viņu piemin. Pat tie, kuri nekad nav bijuši kopā ar viņu. Un, ja viņš izrādīsies, viņam vairs nebūs dzīves galvaspilsētā.
Gāja laiks, meiteņu palika arvien mazāk, un nebija tālu brīdis, kad līdzdalībnieks atkal būs varas rokās. Es izmisīgi mēģināju izdomāt izeju, bet bijām palikuši tikai divi, un nekas nesanāca.
— Ei, kāpēc tu tur esi nosalusi? — burvis aicināja.
— Ej, Amira! — Ilsana mani pasteidzināja, lēnām pieceļoties.
Viņas galva bija noliekta un mati krita pār seju. Acīmredzot viņa tā slēpās no burvjiem. Bet kāds no tā labums?
Es gāju pie galda, neatskatoties. Un galvā griezās viena doma: kā palīdzēt Ilsanai?
— Kāds ir tavs vārds? — jautāja izskatīgais vīrietis pie galda.
Viņš izskatījās manā vecumā, taču viņa bargais, caururbjošais skatiens iedvesa bijību. Likās, ka viņš redz jums cauri.
"Amira," es iepazīstināju ar sevi, kaut kādu iemeslu dēļ kļūstot kautrīgs izmeklētāja skatienā.
— No kurienes tu esi? — viņš sausi uzdeva šo jauno jautājumu.
— Es neatceros.
Likās, ka viņš man netic.
— Hm. "Vīrietis pacēla galvu un uzmanīgi paskatījās uz mani. — Kā jūs nokļuvāt Šarotē?
"Es neatceros…" es kautrīgi pasmaidīju.
Burvji nozīmīgi saskatījās. Un tas, kurš sēdēja pie galda, jautāja:
— Kā tu to vari neatcerēties?
Es skatījos uz grīdu, sakodusi lūpu. Viņš jūt, ka es meloju! Bet es nevaru viņam pateikt patiesību. Ko darīt? Ja viņi mani tagad tur aizdomās par kaut ko, es nevarēšu palīdzēt savam draugam!
— Amira, kā tu izskaidro savu aizmāršību? — otrs mani pasteidzināja.
Šis bija nedaudz līdzīgs pirmajam, bet jaukāks un izskatījās viltīgs. Ak, un tie nav vienkārši! Jūs noteikti nevarat viņiem melot nekādā gadījumā. Viņi to tūlīt izdomās!
Bet nemelot nemaz nevarēja, tāpēc atbildēju puspatiesību:
“Zāļu būdā izdzēru peles novārījumu, un tagad par sevi maz atceros. Es pat nezinu, vai man šeit ir māja un radinieki…
— Peļu cilvēka novārījums? Un kā tev izdevās izdzīvot? — burvis pie galda brīnījās.
— Kāpēc jums tas vispār bija vajadzīgs? — jautāja pie durvīm stāvošais.
"Laikam man bija izslāpis…" es neskaidri paraustīju plecus un iztaisnoju dvieli.
— Kā jums izdevās izdzīvot? — uz pratināšanu atgriezās pirmais.
"Zāļu zinātājs Kafisa mani izglāba." Es ierados Šarotē ar viņu. Man vajadzēja vismaz kādu darbu, un es dabūju darbu tavernā “Jautrā Arctic Fox”, un tad viss bija tāpat kā pārējiem.
— Pirms cik ilga laika tas notika? Vai varat uzskaitīt savus klientus?
"Es šeit ierados tikai vakar vakarā, un man vēl nav bijis neviena klienta." Es zinu tikai to, ka mani pasūtīja kāds Aurels —, kā man teica, Šarotas mēra dēla draugs.
— Kā un kad jūs satikāt Aurelu Lauferu?
“Es nejauši uzskrēju viņam uz ielas, viņš pievērsa man uzmanību un vēlāk parādījās krodziņā. Es apkalpoju viņu galdu, un viņš mēģināja mani nomākt.
— Tas ir skaidrs. Tu esi brīvs. — Burvis pie galda pamāja ar roku.
"Tagad paskaties uz mani," jautāja otrais burvis.
Es dziļi ievilku elpu un paskatījos tieši uz viņu. Viņš savukārt izbrīnīts skatījās uz mani un tad ātri paskatījās uz savu biedru.