— Kāds vēl nosacījums? — viņa jautāja.
— Vai pārstāsit eskalēt un visā saskatīt slikto? — uz jautājumu atbildēju ar jautājumu.
— Bet vai es…
— Vai Tu esi! — es viņu atkal pārtraucu. — Ilsana, tiešām! Lai ko es teiktu, jūs tajā uzreiz atradīsiet kaut ko bīstamu vai ļaunu. Tas nav patīkami.
Līdzdalībniece aizvainoti savilka lūpas un apklusa, skatīdamies ārā pa logu, un jau otro reizi tajā dienā es jutos apmulsusi par savu uzvedību. No otras puses, labāk ir izteikt to, kas jums nepatīk, pirms lietas ir kļuvušas pārāk tālu.
Es aizsedzu viņas roku ar savu roku.
— Piedod, ja es tevi sāpināju. Man šodien ir slikts garastāvoklis…” es nomurmināju.
Pārsteidzoši, Ilsana staroja.
— Un piedod man! Es tiešām reizēm pārspīlēju. Agrāk man nebija tik… garlaicīgi.
Pēc nesaskaņām un izlīguma mans garastāvoklis sāka uzlaboties. Vēl nedaudz papļāpājām ar līdzdalībnieku, un tad es palūdzu atnest vakariņas un naktī pat ļāvos saldumiem. Palikusi viena, es ātri noskalojos un steidzos gulēt. Ar nepacietību gaidīju rītdienas pastaigu un domāju, ka no nervoza uztraukuma nevarēšu aizmigt līdz rītausmai, bet tiklīdz galva pieskārās spilvenam, noģību.
Man nekad nav bijuši normāli erotiski sapņi. Vienmēr kaut kādas muļķības, kuras līdz pusdienas laikam pat neatcerēsimies. Tad istabā, kur viss notiks, nav gultas. Respektīvi, gulta ir, bet apkārt esošais cilvēku pūlis neļauj ķerties pie lietas. Tad pēkšņi svarīgākajā brīdī partneris pazudīs… Vispār man ar attiecībām nav veicies ne tikai realitātē, bet arī sapņos.
Šodien viss bija savādāk.
Es pamodos, ātri elpoju, un atklāju, ka ir rīts. Ilgu atbalsis pāršalca manu ķermeni, un pikantie mirkļi ar mani un draklordu galvenajā lomā bija skaidri iespiedušies manā galvā. Kodusi lūpā un uzlikusi plaukstas uz degošajiem vaigiem, es miegaini mirkšķināju, cenšoties saprast, kas tas ir? Tad viņa rūpīgi pārbaudīja, vai tuvumā nav kāds. Kas zina, šie burvji…
Bet gultā es biju pilnīgi viena, kā arī guļamistabā. Tāpēc es piecēlos un, pārtraucot savas domas, devos uz vannas istabu. Tad piezvanīja Nis un lūdza mūs pasniegt brokastīs.
— Njēra, izejot pilsētā, jāvalkā vienkāršākas drēbes, lai nepiesaistītu lieku uzmanību. Tas ir drakloda stāvoklis.
Smieklīgi! Vai istabene jau zina par gaidāmo pastaigu?
— Nekādu problēmu! "Es neesmu izvēlīgs," es viegli piekritu šiem nosacījumiem.
Nīss man izraudzījās vilnas kleitu, tādu kā turīgas pilsētas sievietes. Līdzi nāca siltas zeķes, jo no rīta ārā bija vēss. Kārtīgi zābaki un īsa jaka virsū, kā arī gaiša cepure ar kažokādas apdari kā dekorāciju, pabeidza manu pieklājīgās nyeras tēlu.
— Jauki! — Es izteicu spriedumu pēc tērpa pielaikošanas.
— Paldies. Es iešu tev līdzi, sargi sekos attālumā, lai nepievilinātu liekus skatienus. Un dralords iedeva šo jums un Nyera Ilsane izdevumiem. Jūs varat iegādāties jebko. Ja ar to nepietiek, pasaki man, un es atrisināšu problēmu,” pasmaidīja Niisara.
Es nosvēru vienu no maisiem savā plaukstā. Salīdzinot ar manu algu tavernā, tā viennozīmīgi ir daudz iespaidīgāka summa. Bet es negrasījos to izniekot. Nekad nevar zināt, kā viss izvērtīsies, nauda var noderēt. Un kas gan var būt vajadzīgs pilsētā, kad pilī ir viss, ko sirds kāro?
— Njēra, es arī iešu pārģērbties. Lūdzu, uzgaidi mani šeit,” Nisa jautāja un pazuda savā istabā.
Nolēmu paskatīties uz Ilsanu. Pārbaudiet, vai viņa ir gatava iziet. Līdzdalībnieka kambari atradās blakus, un durvis bija atslēgtas. Un, nedomājot par klauvēšanu, es jau grasījos ienākt, bet sadzirdēju lamāšanos un sastingu, nekad nepārkāpjot slieksni.
— Vai jūs nopietni domājat, ka man vajadzētu valkāt šo lupatu? Tu galīgi traka, slimas govs meita?! — līdzzinātāja uzkliedza savai kalponei.
— Bet nyera, tas ir tikai tavas drošības dēļ! — vēl pavisam jaunā kalpone neizpratnē burkšķēja. Šķiet, ka tā ir trešā pēc kārtas. Ilsanai nebija kalpu. -Tev nevajadzētu piesaistīt uzmanību. Es uzstādīju šo nosacījumu…
— Ak, tu man arī izliksi nosacījumus, nenoplūktā vista?! Es tevi tagad uzvārīšu dzīvu! — pavisam negodīgi uzbruka nelaimīgais līdzdalībnieks.
— Nevajag, njera! — kalpone bailēs iesaucās, un tūdaļ atskanēja rūkoņa un klusināta šķembu zvana.
Šķiet, ka viesistabā ir tikai par vienu vāzi mazāk…
Pat ja ne no paša sākuma, bet noteikti jau no brīža, kad atbrīvoju savu līdzdalībnieku no būra, man bija aizdomas, ka ar viņu viss nav tik vienkārši. Es pat nedomāju, ka viņa ir tik nekārtību cēlēja! Tagad ir skaidrs, kāpēc viņas kalpones tik bieži mainās. Viņa ikvienu tā uzmāks!
Pirmā reakcija bija steigties iekšā un jautāt, kas notiek? Bet tā vietā es klusi izgāju no Ilsanas kambariem un domās atgriezos savā istabā.
Nē… Varbūt tev vajadzētu divreiz padomāt, pirms bēgt ar šo meiteni uz Bērštonu. Cik ilgs laiks paies, līdz viņa sāks grūstīt arī mani?
Atrodoties pils pagalmā, biju nedaudz pārsteigts. Šeit notika īstā cīņa!
Pieci karotāji uzreiz uzbruka dralordam ar izvilktiem zobeniem, un likās, ka pretinieki viņu būtu pārsteiguši. Baltais, brīvais, laikapstākļiem nepiemērotais krekls nekādi nelīdzinājās bruņām, kurās bija tērpušies uzbrucēji. Vienkāršas bikses varēja pasargāt tikai no aukstuma. Turklāt zobens Finbar Frost, ko izmantoja sitienu atvairīšanai, izrādījās koka!
"Tā ir tikai apmācība," Nisa pamudināja, it kā sajutu manu apjukumu.
Laikā! Es gandrīz sāku paniku, plānojot aicināt tos, kas mierīgi gāja garām, aizstāvēt suverēnu. Apspiežot šo impulsu, es sastingu ar akmeņainu seju, vērojot neparasto skatu. To redzēt televizora ekrānā ir viena lieta, un pavisam cita, kad ar savām ausīm dzirdat lāpstiņas grieztā gaisa svilpienu un jūtat izmisīgo enerģiju, spēku, spēku, kas izplūst no kaujiniekiem.
Divi kaujā piesēja Finbaru, vēl viens izrāpās no sāniem un pacēlās augstlēkšanā. Spriežot pēc spēcīgajām šūpolēm, viņa asmenim vajadzēja nogriezt dralorda roku, ne mazāk! Taču viņam izdevās nedaudz pielāgot sava ķermeņa stāvokli, vienlaikus iespērot vienam no uzbrucējiem pa krūtīm. Viņš uzreiz ar elkoni iesita vēderā, kurš palaida garām un knapi paguva iztaisnoties pēc lēciena. Šis bija ģērbies bruņās un joprojām nokrita zemē, elsdamies pēc gaisa.
Tikmēr Finbārs izsita zobenus vēl diviem, un tie aizlidoja tālu uz sāniem. Gan zobeni, gan uzbrucēji. Un dralords satvēra piektajam roku, un viņš pats atbrīvojās no ieroča, noliecies, lai nepazaudētu roku.
Cīņa bija beigusies, un dralords smaidot paskatījās uz mani un izpūta viņam acīs iekritušo noklīdušu matu šķipsnu. Izskatās, ka viņš pat sviedrus nenolaida!
"Žēl…" es pēkšņi nodomāju.
Pēkšņi es izmisīgi gribēju redzēt Finbāru bez krekla un lai mitruma krelles rotātu viņa skaisto vīrieša ķermeni, gluži kā šodienas sapnī…
Kamēr es fantazēju, dralords pienāca klāt un apstājās pretī. Tik tuvu, ka sajutu tik tikko manāmo viņa ķermeņa muskusa smaržu, siltu un aizraujošu. Es atklāju, ka vēlos nogaršot viņa ādu. Tur, kur plecs satiekas ar kaklu…
Kas tas ir?!
Draklords paskatījās uz mūsu uzņēmumu un pirmais ierunājās:
— Labrīt, Amira! Vai dodaties uz Šarotu?
Sacītā jēga uzreiz nesasniedza manas burvestības apreibinātās smadzenes.
“J-jā…” viņa novēloti atbildēja un, lai atbrīvotos no apsēstības, atkāpās dažus soļus, demonstrējot kleitu. — Nu kā? Vai neizskatās pēc Ēnas?