Tiklīdz mēs ar Cvetiku sākām ēst, koridorā izcēlās skandāls. Es pārtraucu košļāt un klausījos. Viņi strīdējās tieši pie manām durvīm, bet nebija iespējams saprast, par ko tieši viņi runā. Tomēr skaņas izolācija pilī bija lieliska biezo sienu dēļ.
Kaķenes dzirde bija asāka nekā manējā. Pacēlis skatienu no bļodas, Cvetik paskaidroja:
"Jūsu aizdomīgais draugs mēģina tur tikt cauri, bet apsargi viņu nelaiž iekšā." Viņš saka, ka dralors nav pavēlējis.
— Vai tiešām? — es nobrīnījos un, nolikusi galda piederumus malā, devos to atvērt.
— Vai tiešām vēlaties sabojāt savu garastāvokli?
Kaķenes jautājums mani aizķēra pusceļā, liekot apstāties.
Es nopietni domāju, vai es gribu redzēt Ilsānu? Līdzdalībnieks lieliski spēja sabojāt garastāvokli. Un tagad viņa ir nepārprotami aizkaitināta, un diez vai mēs varēsim mierīgi runāt par tālām tēmām. Man nebija šaubu, ka viņa tūlīt sāks nomelnot Finbaru, bet es to nemaz negribēju. Bet mēs nebijām runājuši kopš vakardienas, un es jutos nedaudz vainīgs. Šo nevēlēšanos sev skaidroju ar nogurumu, stresu un nepieciešamību būt vienam, un tad pievienoju raizes par Nisu un drakloda vizīti.
Briesmīgi! Bet es gribēju, lai Ilsana aiziet, un tāpēc likās, ka es viņu nodevu… — Amira! Viņi mani nelaidīs! “Šoreiz tas diezgan skaidri nāca no aiz durvīm.
Bezpalīdzīgi paskatoties apkārt, viņa sastapās ar apaļajām spilgti oranžajām kaķēna acīm. Viņš gandrīz cilvēcīgi pakratīja galvu. Troksnis koridorā jau bija pierimis, bet es joprojām stāvēju tajā pašā vietā. Tad viņa gļēvi atgriezās pie galda.
— Pareizs lēmums! — Cvetiks mani atbalstīja. — Tagad labāk padomā par kaut ko citu.
— Saki, kāpēc tu tik ļoti ienīsti Ilsānu? — Es sadusmojos ar kaķēnu.
Aizkaitinājums izlauzās pats no sevis, taču Cvetiks neapvainojās. Viņš pēkšņi ielēca man klēpī, piecēlās uz pakaļkājām un berzēja galvu pret manu zodu. Neapmierinātība uzreiz pazuda, to nomainīja kaķim līdzīgs maigums, un es pasmaidīju.
— Lūk. Daudz labāk! — Cvetiks bija sajūsmā. — Un manas aizdomas ir saprotamas. Ilsanā es jūtu nirfea smaržu, bet vēl nevaru to pierādīt…
Kaķēns runāja pilnīgi nopietni, un viņa teiktais mani nedaudz šokēja. — Uzgaidi minūti! "Vai jūs sakāt, ka Ilsana…" es iesāku.
— Viņa nav līdzdalībniece. Viņa pati ir nirfa. — Cvetiks mani pārtrauca. — Amira, es par to esmu pārliecināta un varu to pierādīt. Nirfi ir ļoti bīstami. Jums vajadzētu turēties tālāk no viņas, dralordam ir taisnība.
Apsūdzība bija nopietna. Ievelkot dziļu elpu krūtīs, lai protestētu, es to lēnām izelpoju, lai nesaka mazajam draugam nepatīkamas lietas. Es atradu citus argumentus:
"Bet kā tad draklords atļāva viņai dzīvot savā pilī blakus Ēnai?" Runā, ka Finbārs uz vietas iznīcina visus atrastos nirfus. Jā, tu vakar pats visu redzēji! Starp citu, arī Ilsana varēja ciest. Viņa bija ar mums.
Kaķene uzreiz neatbildēja. Nervozi kasīdamies aiz auss, viņš nolaizīja sānu un pēkšņi uzplauka vairākas puķes uz otras.
— Ak!
Negaidot, ka plaukstā iedursies elastīgie pumpuri, es nodrebēju, gandrīz izmetot kaķēnu no klēpja.
— Atvainojiet. Es nevaru to kontrolēt, ”viņš samulsa un atgriezās pie iepriekšējās tēmas. — Tātad, par dralordu. Tas ir tas, kas mani mulsina. Ja Finbar Frost viņai uzticas, kāpēc es jūtos savādāk? Tam nevajadzētu būt…
Kaķēns izskatījās patiešām apmulsis.
— Vai varbūt tas ir kaut kas cits? — piesardzīgi jautāju, pakasot viņam aiz auss. — Varbūt tu vienkārši esi greizsirdīga?
Tiešām. Cvetiks ir vientuļš inteliģents radījums, kurš savas neparastības dēļ spiests vadīt slepenu dzīvesveidu. Saticis mani, viņš atrada īstu draugu, kurš viņu pabaros un neapvainosies. Šajā ziņā Ilsana viņam ir līdzīga, tāpēc viņi nepatīk viens otram. Tas ir tikai karš par manu uzmanību. Tas notiek. Tsvetiks ir viltīgs, ar to nevar strīdēties, bet vai ir vērts viņa vārdus uztvert nopietni? Apsūdzībai, ka Ilsana ir nirfeat, var būt tālejošas sekas. Un es vairāk uzticos drakloda viedoklim. Kuram, ja ne slavenajam cīnītājam pret Nirfeat infekciju, vajadzēja atpazīt ienaidnieku Ilsanā? Un tomēr viņš ielaida viņu pašā Kirfarongas sirdī — savās mājās.
Pirms kaķēns paguva atbildēt, pie durvīm atkal pieklauvēja.
— Labrīt, Amira! Kā tu gulēji? — jautāja dralords, kuram bija apnicis gaidīt mani un viņš nolēma apciemot.
— Labi, Finbar! Es, godīgi sakot, negulēju pārāk labi. Tu vakar tik pēkšņi aizgāji… Es uztraucos par Nysu.
— Atvainojiet. Pēc tava stāsta es sapratu, kas tieši ar viņu notika. Nebija iespējams vilcināties, un turklāt Kenrigam bija vajadzīga mana palīdzība, lai ar pūķa maģijas palīdzību noturētu Niisaru šajā pasaulē.
Es jutos karsti. Nys gandrīz nomira mana lūguma dēļ, un es jutos atbildīgs. Mana balss trīcēja no novēlotām šausmām.
— Finbar, es… es nebiju iedomājusies sekas… Kā ar Nisu? Par ko viņa domāja? Kam, ja ne viņai, tādas lietas būtu jāsaprot?
— Viņa vēl ir jauna un nepieredzējusi. Pārvērtēju sevi.
"Es ceru, ka tagad ar viņu viss būs kārtībā?" — ar cerību jautāju
— Niisara ir ārpus briesmām. Kenrigs viņu iegremdēja dziedinošā miegā, un Bērs dežurēja netālu, pat pametot visas savas lietas. No rīta es viņu atradu guļam pie viņas gultas, vai varat iedomāties? Jums vajadzēja redzēt, cik samulsis slepkava bija, kad es viņu pieķēru.
Draklords atbruņojoši pasmaidīja, un es pasmaidīju pretī. Godīgi sakot, man bija grūti iedomāties Beru Kūlstounu kā apmulsušu. Pārāk nepiemērota emocija tāda izskata vīrietim.
— Tas ir jauki. Ceru, ka viņiem tomēr izdosies.
"Es arī tā ceru," draklords man piekrita un ieteica: "Ejam?"
— Ak! Mani mati vēl nav izžuvuši…” es neizpratnē teicu.
Finbārs tikai pasmaidīja un kaut ko čukstēja. Silta gaisa straume plūda cauri telpai, maigi noglāstīja manu pakausi, un es pārsteigts atklāju, ka problēma ir atrisināta.
Oho! Šī ir īsta maģija! Cik ērti!
— Paldies! Jūs vienkārši esat burvis! — no sirds pateicos un ieskrēju guļamistabā.
Es ielecu ģērbtuvē un uzvilku ādas jaku. Viņa uzvilka zābakus līdz ceļiem. Viņa ātri sapinusi savu vaļīgo bizi un prātojusi, vai uzvilkt cepuri, taču atcerējās, ka pat vakar vakarā nemaz nebija auksti, un nepaņēma.
Kritiski apskatījusi sevi spogulī, biju apmierināta. Mans izskats bija diezgan piemērots pūķa jātniekam.
— Tu izskaties labi! — pamanīja Cvetiks, kurš bija paslēpies ģērbtuvē no brīža, kad dralords ienāca viesistabā.
— Paldies! — Noglāstīju kaķēnu. — Neesiet garlaicīgi un uzvedieties labi. Un… Puķe, esi uzmanīgs, labi?
Šajā brīdī mēs šķīrāmies, un es, atgriežoties viesistabā, paziņoju:
— Esmu gatavs!
Vīrieša apbrīnojošais skatiens kļuva par manu balvu. Šķita, ka viņam patika arī mans tērps. Un es domāju, ka šeit ir uzskaitītas tikai kleitas.
Kad kopā izgājām gaitenī, es atklāju, ka sargi stāv ne tikai pie manām, bet arī pie Ilsanas kambarēm.
— Finbar, vai kaut kas notika? — Es biju piesardzīgs.
— Jā. Vakar jūsu karietei uzbruka briesmoņi, tad viens no spēcīgākajiem k'ha-ter atradās uz nāves sliekšņa. "Es pavēlēju pastiprināt drošības pasākumus pilī," dralords atbildēja ne bez ironijas.
Bet man nez kāpēc šķita, ka šeit ir pavisam cita lieta, un atkal man radās sirdsapziņas sāpes. Manis dēļ mums uzbruka, un es neatradu laiku, lai morāli atbalstītu savu draugu…