— Finbārs? Ko tu šeit dari? — Mana balss skanēja aizsmakusi.
Steidzīgi piecēlos sēdus gultā un pievilku segu pie krūtīm. No miega trūkuma sāpes saspieda manus deniņus, un mana sirds sāka nemierīgi pukstēt, gaidot nepatikšanas.
— ES esmu noguris. "Man ir apnicis gaidīt un spēlēt tavas spēles, Amira," draklords auksti un vienaldzīgi noteica.
— Es tevi nesaprotu…
— Tā ir patiesība? — Vīrietis pasmaidīja, bet smaids uzreiz pazuda no viņa sejas. -Kur ir mans zobens, Amira? — viņš pēkšņi iesaucās, pieliecoties pie manis.
Es jutos karsti. Es aizvēru acis, iespiedos spilvenā un nomurmināju:
— Kādu vēl zobenu?
— Neizliecies! Es zinu, ka jums tas ir!
Vai uz tevi kādreiz ir kliedzis vesels pieaugušais vīrietis? Nav īpaši patīkami. Un tas ir trīs reizes sliktāk, ja atrodaties gultā, neesat ģērbies un esat tik tikko gulējis pāris stundas.
— Finbar, tas sāp! nekliedz, lūdzu!
Es mēģināju piecelties, instinktīvi vēlēdamās tikt prom no draudiem. Es negaidīju, kas notika tālāk. Uzspiedis mani atpakaļ uz spilvena, dralords bija augšā.
— Es likšu tev atzīties, miskaste! Tu man visu izstāstīsi, nolādētais Nirfeat!
Trieciens pa seju mani uz brīdi apstulbināja, un sākās pilnīgs murgs. Es kliedzu un mēģināju atbrīvoties, bet nespēju pārvarēt vīrieti. Finbārs ar vienu roku satvēra abas manas plaukstas un aizlika rokas man aiz galvas. Es saplēsu sava krekla apkakli, atklājot krūtis, un viņa celis rupji pagrūda, izpletot manas kājas.
— Nē, ko tu dari! Nē! Ah-ah-ah!
"Vai jūs domājāt, cik ilgi es tevi tiesāšu?" Kur ir zobens! Atzīsties vai…
— Draklord, kas šeit notiek? — guļamistabā atskanēja Severa satriektā balss. — Vai tā… Bet tu… Vai ir cienīgi šādi uzvesties ar Ēnu? — Parasti pļāpīgais sekretārs uzreiz nespēja sakopot domas.
Finbārs mani atbrīvoja, un es uzreiz izripoju no gultas, smērējot asaras. Viņa mēģināja izlēkt no guļamistabas, taču viņu satvēra aiz krekla apkakles, gluži kā kaķēnu aiz skausta. Audums stiepās no velkona, draudot mani nožņaugt vai salauzt kaklu. Man nācās piebremzēt un ar pirkstiem satvert apkakli.
— Kā tu uzdrošinies man to pateikt, skum? — draklords nošņāca. — Ej prom!
Severs kļuva tik bāls, ka šķita, ka viņš tūlīt noģībs, un tomēr viņš nekustējās.
— Draklord, nāc pie prāta! Šī ir tava Ēna… Ko teiks cilvēki? — viņš sāka aizrādīt no sliedēm nokāpušo kungu.
— Man vienalga cilvēki! Un Ēna… — Draklords mani satricināja, un pagriezis mani pret sevi, viņš plēsonīgi pasmaidīja. "Ēna ir izdarījusi kaut ko nepareizi, un tā ir jāsoda." Vispirms iemetiet to "aukstajā".
— Kas?! — Izbrīnītais Ziemeļs iepleta acis. — Bet…
— Vai es izteicos neskaidri?
Sekretāre paskatījās uz mani neizpratnē.
— Piedod, Nyera Amira…
Mums abiem situācija bija bezcerīga. Mani trīcēja šausmas un apjukums. Es nesapratu, kas notika vienas nakts laikā, bet visvairāk es gribēju būt prom. Pat ja tas ir sava veida "auksts". Vienalga!
"Nyera, uzmet kaut ko…" Severs iesāka.
– Ļaujiet tam iet šādi! — Finbārs Frosts iesaucās.
Un es skrējienā metos ārā no guļamistabas, paklupu un sapinoties saplēstajā apakšmalā.
— Sargi! Aizved viņu uz auksto istabu! Stop! “Visi sastinga, nepaspējot spert pat divus soļus, un dralords pienāca man klāt un, satvēris mani aiz zoda, ieskatījās man acīs. — Rūpīgi pārdomā savu uzvedību, Ēn. Un tajā pašā laikā atcerieties, kur atrodas zobens. Man viņu ļoti vajag.
Finbārs pēkšņi pieliecās un noskūpstīja mani uz lūpām. Vienkāršs pieskāriens, gandrīz šķīsts, bet man likās, ka mani skūpstīja miris…
— Es-Es nesaprotu, kas viņam nāca pāri… Es-Es nekad neesmu viņu redzējis tādu. Piedod, Nyera Amira…” Severs nomurmināja vēlāk, pa ceļam uz cietumiem.
Sekretāre trīcēja, viņa seja bija sarkana, un viņš bija pilnīgi satraukts par notikušo. Atdalītie, bet drūmie apsargi klusēja, taču bija skaidrs, ka viņi nav priecīgi izpildīt šo pavēli.
"Jūs nevarējāt nepaklausīt, es neesmu aizvainots," es mierināju cilvēkus.
Arī es drebēju no pieredzes, turklāt visu ceļu, kamēr nokāpām cietumā, nācās turēt savu kreklu, kas bija saplēsts uz krūtīm.
"Viņi var mani sodīt, bet es nevaru tevi atstāt šādi." "Severs novilka savu kamzoli un uzmeta to man pār pleciem.
Es ietinos biezā audumā, ko sildīja cilvēka ķermenis, un tik tikko aizturēju asaras, atrodoties mazā istabā ar nelielu logu. Aiz manis noskanēja skrūve, un es paliku viena.
"Auksts" tā tika saukts kāda iemesla dēļ. Gar kailajām akmens sienām ložņāja sals, un pa logu pūta bezdievīgs vējš. Bet es joprojām nejutu aukstumu. Es tikai zināju par viņu, un tas arī viss. Dīvaini…
Laikam no stresa, pēkšņi atcerējos brīdi, kad pamodos zem sniega. Toreiz es atradu Cooling. Es tos izraku.
"Es negribu ciest no aukstuma… Es nevēlos nosalt!" — Es atcerējos savus vārdus.
Sīkums. Muļķības. Bet tieši tad es negaidīti iesildījos. Varu derēt, ka miršu no aukstuma, un tad pēkšņi pārstāju to just. Cik ilgi es esmu Limits pasaulē? Droši vien mēnesi? Es neatceros, ka kopš tā laika būtu bijis auksts pat vienu reizi. Ņemsim, piemēram, vakaru, kad mums uzbruka radības. Naktī kalnos bija vēss. Ilsana un Nis bija sasprausti pret vēju, bet es to gandrīz nepamanīju. Un tagad, basām kājām stāvot uz akmens grīdas, es neko nejutu…
Draklords kļūdījās ar sodu? Vai arī es vienkārši nezināju, ka tas man nedarbosies?
Ja tā, tad man ir neticami paveicies.
Diemžēl, papildus aukstumam, mani mocīja izsalkums, slāpes un normālu ērtību trūkums. Vai par tādu nevajadzētu uzskatīt sarūsējušo netīro spaini stūrī? Severa kamzolis naktī nomainīja manu gultu, taču neglāba mani no akmens grīdas cietības. Bet pats ļaunākais bija morāli.
Ilsanai taisnība. Draklords izrādījās mānīgāks par visiem pasaules vīriešiem. Es iekritu lamatās, no kurām būs ļoti grūti izkļūt. Viena iespēja no miljona.
Es gulēju kārtīgi, mētājos un grozījos no vienas puses uz otru. Es pat mēģināju to darīt sēžot, bet man tas bija neērti jebkurā pozā. Un, ja man izdevās aizmigt, tad man bija tikai murgi, no kuriem es visu laiku aizķēros. No tiem un no plānās, dvēseli nogurdinošās un tracinošās vēja svilpes. “Auksts” izrādījās īsta moku kamera.
No rīta pēc manis ieradās Ziemeļi. Vienatnē, bez sargiem.
— Nyera Amira, iesim ātri. Pūķu kungs vakar aizlidoja, un es neuzdrošinājos viņam nepaklausīt. Atvainojiet. Lūk, es tev atnesu zābakus un apmetni. "Viņš man pasniedza mantu kaudzi.
Es joprojām necietu no aukstuma, bet es to nereklamēju. Viņa tikai pateicās sekretārei un, uzvilkusi kurpes, uzmeta pār pleciem lielu siltu lakatu.
— Paldies par kamzoli, Sever. Ja tas nebūtu viņa, es droši vien būtu miris,” es pateicos sekretārei, nošņācot.
Izlikties par saaukstēšanos nemaksāja neko. Viņa acis bija pietūkušas no raudāšanas, viņa seja bija sarkana, un viņa rokas bija ledainas uz tausti.
— Kā ar Ilsānu? — uzmanīgi jautāju.
Pēkšņi līdzdalībnieku piemeklēja tāds pats liktenis.
"Viņa joprojām atrodas savās istabās." Par viņu nebija nekādu rīkojumu.
— Paldies, Sever. Kā ar mani?
— Jūs varat brīvi darīt visu, ko vēlaties. Nekas cits netika teikts.