Tajā vakarā mēs ne uzreiz atgriezāmies pilī. Vispirms viņi ieskatījās safīra alā un ilgu laiku, nekur nesteidzoties, mīlēja viens otru. Nedomājot par neko citu, kā vien vienam par otru. Zobens parādījās pēkšņi — tas nokrita no kaut kurienes augšas, un Finbārs veikli satvēra to aiz roktura. Tātad, ar zobenu rokās, viņš sasniedza virsotni. Kad beidzot varēju sakarīgi domāt, es atbalstījos uz elkoņa un sniedzos viņam pretī, lai paskatītos.
— Atvēsināšana?! Bet kā? Finbar, es neko nesaprotu…
Pārliecinājies, ka zobens tiešām ir tāds pats, es novilku Finbāra kreklu. Kailums mani nesatrauca, es tikai kaut kādu iemeslu dēļ to gribēju.
Draklords uzreiz pievilka mani pie sevis un apskāva. Viņš iebāza degunu savos matos.
— somu…
— Kas man tieši tev jāpaskaidro, Ēn?
— Visu. Kā zobens šeit nokļuva? Un kāpēc tu biji tik mierīgs, kad runāji ar Il Sana? Es biju tik noraizējies, bet likās, ka tev tas nerūp. Un tad tu domāji…” Es samulsu, bet beidzu: „Tu domāji tikai par to, kā mani dabūt gultā, nevis par Kirfarongas glābšanu, acīmredzot.”
Finbārs sirsnīgi iesmējās.
"Iespējams, es par to būtu mazāk domājis, ja kāds nebūtu lidojis uz mani kails."
– Čau! Kāds tam sakars? Tu pats sadedzināji visas manas drēbes!
— Tu esi tik jauks. Es tevi mīlu, Ēna! — Dralords man uzsmaidīja.
— Ja tu mīli, atzīsties, kas par lietu?
— Tevī. Tiklīdz tu pateici, ko tieši vēlies, es sapratu, ka viss būs kārtībā. Tāpēc peles turētājs tevi nenogalināja, jo, lai izglābtu Kirfarongu, tev jābūt dzīvam. Un pat pats zobens tā paša iemesla dēļ netērēja ne pilienu jūsu spēka.
— Zobens tērē manus spēkus?!
— Jā, Amira. Jūs to vēl nezināt, bet Vasiļina, Dimanta pūķa ēna, savulaik gandrīz nomira, mēģinot atgriezties uz Zemes. Jums, zemes iedzīvotājiem, nav maģisku spēku. Piepildot tavas vēlmes, zobens tērē tavu vitalitāti. Tikai nedaudz vienkāršām vēlmēm. Pēc tam jūs varat nejust neko vai sajust nelielu diskomfortu: reibonis, slikta dūša, vājums. Taču tādas nopietnas vēlmes kā pāreja starp mūsu pasaulēm var tevi nogalināt.
"Kādas šausmas…" es nočukstēju, uzliekot plaukstas uz vaigiem.
Labi, ka nekad nemēģināju atgriezties mājās.
— Nebaidieties, tagad jūs esat brīdināts, un nekas slikts nenotiks.
Draklords pievilka mani sev klāt, noguldot uz muguras. Viņš noliecās virsū un noskūpstīja mani tieši uz lūpām. Tad atkal un atkal…
Atbrīvojis mani no krekla, viņš sāka apklāt manu ķermeni ar skūpstiem. Viņa glāsti kļuva drosmīgāki un neatlaidīgāki. Mierīgas, pārliecinātas kustības, dažkārt valdonīgas, padarīja mani padevīgu, kā mālu prasmīga podnieka rokās. Mani vaidi un raudas atkal piepildīja alu un atspoguļojās tūkstošiem dārgakmeņu šķautņu.
Kārtējo reizi sasniedzot virsotni, es jutu, ka no manām acīm rit asaras. Es mēģināju tās noslaucīt, un pēkšņi manā dūrē bija kaut kas ciets. Viņa pārsteigta skatījās uz diviem zilajiem akmeņiem plaukstā.
"Šī ir…" es pacēlu skatienu un paskatījos uz apmierināto Finbāru.
— Safīri. Tagad pat tavas asaras ir dārgas, mana ēna.
Es labu minūti klusēju un tad teicu:
— Tātad, tagad es varu pie sevis gausties par jebko?
Draklords iesmējās un pakratīja galvu.
— Viņi man teica, ka zemnīcas ir dīvainas. Viņi nemeloja. Bet jā, akmeņi ir īsti — visaugstākā līmeņa.
"Tad es no tām izgatavošu rotaslietas." Daži no tiem aiz prieka. Un otrs — ja tu mani sarūgtināji. "Atceries, kurš ir kurš," es atriebīgi teicu.
Finbāra acis sašutumā iepletās, un tad sāka mani kutināt. Kliedzot un smejoties, es mēģināju rāpot prom. Bet viņš to nepieļāva, līdz es lūdzu žēlastību. Apmetušies mežonīgi kā bērni, mēs atkal kļuvām nopietni.
"Es gribu ēst," es sūdzējos.
— Un es…
Daklords gaļēdāji mani nopētīja un pēkšņi viegli iespieda manā kailā augšstilbā. Uzsitot viņam roku, es aizdomīgi samiedzu acis.
— Par ko tu domā, hmm?
— Jā jā. Es dzirdēju, ka jūsu pasaulē pūķi ēd princeses. Tātad, es domāju, vai tas pēkšņi ir garšīgi?
“Amira, neklausies viņā! Viņš runā muļķības! Es neēdu sievietes! Frosts uzskatīja, ka ir jāiejaucas.
"Tātad mēs nerunājam par sievietēm, bet par princesēm," Finbārs viņu izlaboja.
— Un es neesmu princese! Es esmu princese. Tas ir savādāk.
Mēs smējāmies.
"Finbar, es kaut ko jūtu. Precīzāk, es zinu, ko mums vajag,” tēmu pēkšņi mainīja pūķis.
— Amira, pagaidi mazliet. "Ir viena steidzama lieta," draklords nekavējoties paziņoja.
Viņš pagāja malā un, pārvērties par pūķi, sāka nemierīgi steigties pa alu. Tas izskatījās diezgan smieklīgi. Es uzmanīgi viņu vēroju un pasmaidīju.
Beidzot pūķis apstājās. Viņš nošņāca un ar saviem spēcīgajiem nagiem atsitās pret sienu. To viņš atkārtoja, līdz izsita pārsteidzoši regulāras formas akmeni — asaru.
— Kas tas ir? — uzdevusi jautājumu, uzreiz visu sapratu. — Tas ir viņš, vai ne? Akmens, kas tev būs jānomaina uz robežas?
"Viņš ir. Ir pienācis laiks, Amira. Mums drīz būs jālido uz turieni,” skaidroja Frosts.
Mēs atgriezāmies Rong Hallā, kad kļuva tumšs, un radījām sajūtu mājinieku vidū, kuri visu šo laiku prātoja, kas notiek. Pagalmā mūs sagaidīja apmulsis Bērs ar palagu bālu Niisaru, un netālu bija tikpat bāls Ziemeļs. Netālu no sekretāres es atradu satrauktu Kirjanu. Draugi mūs ieskauj, sacenšoties viens ar otru un kaut ko sakot:
— Fin, man nav piedošanas! Es nepamanīju… — Bērs Kūlstouns uzbrēca.
— Nyera Amira, slava Pūķim priekštecim, tu esi dzīvs! — Kirjana priecājās.
— Es biju tik noraizējies, Nyera Shadow! — Nisa vājā balss tik tikko izturēja vispārējo rūkoņu.
— Viss ir kārtībā. "Es viņu atradu, tagad viss būs kārtībā," draklords visiem apliecināja.
— Nis, Kirjana! Es ļoti priecājos jūs redzēt! Nis, kāpēc tu piecēlies? Ber, kāpēc tu viņai atļāvi? Ziemeļi… Paldies! — es apskāvu katru no viņiem.
— A-a-a-ami-i-ira-a-a-a-a! — kliedzot man pretī metās puķu kaķene uz īsām kājām. — Ami-i-ira! — viņš kliedza, nemaz neslēpdams.
Tas izskatījās jauki un aizkustinoši vienlaikus. Pret savu gribu, paņemot kaķēnu rokās, no acīm nokritu vēl divus safīrus.
— Zieds! Tu zaudēji svaru bez manis! Un ziedi visi ir nokaltuši! “Es sāku glāstīt mazuli un tajā pašā laikā noņemt no ādas izžuvušos pumpurus.
Par svara zaudēšanu, protams, es viņam glaimoju, lai iepriecinātu. Kaķēns joprojām bija diezgan smags un labi paēdis.
— Tas viss ir aiz sajūsmas! Un no bada! — viņš sūdzējās. "Kamēr tu biji prom, es neko nevarēju ēst un neatradu sev vietu." Jūs aizgājāt kopā ar šo rāpuli! Un, starp citu, viņa nogalināja veselu sargu un iemeta mani bezdibenī!
— Oho! — Es izspiedu acis. — Neuztraucieties, Cvetik. Il Sana vairs nav. Mūsu pūķkungs ir viņa,” nomierināju kaķēnu.
Cvetika acis kļuva divreiz apaļākas.
— Vai tu esi izārstēts? Oho! Un es baidījos, ka jūs nekad neticēsit, ka Ilsana ir nirfeat.
"Ticiet man, es sapratu, cik kļūdījos attiecībā uz viņu." Arī uz viņas un Finbāra rēķina.
— kungs! "Kaķēns apmierināti berzēja galvu pret manu zodu un pēc tam teica: "Es gribu ēst!"
Es paskatījos apkārt un pilnīgi nepiemērotā veidā teicu: