Bet meitene sev atgādināja, ka viņa ir ļoti drosmīga un vispār pūķa meita, ja nu viņa nav viņa. Viņa man atgādināja un paskatījās uz augšu.
Priekšā bija klints, un aiz tās līdz pašam horizontam stiepās melns, izdedzis līdzenums ar koku skeletiem. Tur lejā atrodas militārā nometne. Daudzas teltis, tūkstošiem cilvēku figūru — vergi un viņu kungi. Un… šoferu vadītas briesmoņu baras.
Un tur bija arī kaut kas tāds, ko viņa nekad savā mūžā nebija redzējusi, bet no pirmā acu uzmetiena uzminēja — vientuļš stabs, kas izlīda no zemes, un virs tā zelta adata — vienīgais gaismas atspīdums šajā Nirfeats iekarotajā pasaulē. …
Meitene aizturēja no rīkles plīsušo šausmu saucienu, galvenokārt tāpēc, ka puisis arvien ciešāk saspieda viņas plaukstu. Ne tikai saspiežot. Viņš iedrošināja. Atgādināja, ka viņš bija tuvumā. Ka kopā viņi noteikti…
Zlata pēkšņi atkal atradās alā. Viņa stāvēja, satriekta mirkšķinot acis un mēģināja aptvert to, ko redz. Atbrīvojoties no redzes tvēriena, viņa mēģināja atvilkt elpu. Pakratījusi galvu un satriekusies, viņa atkāpās no statujas, kas vairs neizrādīja dzīvības pazīmes. Un tad viņa vienkārši nokrita uz ceļiem un, saritinājusies, izplūda asarās kā pavisam nelaimīga maza meitene.
“Bērštonā! Viņš ir Berštonā! — viņa garīgi atkārtoja, saprotot, ka viņiem vienkārši nav iespējas satikties.
Nu, sakiet, lūdzu, kurš viņai ļaus doties uz Nirfu sagūstīto Bērštonu? Un kam viņa tur palīdzēs? Pat ja pajautāsi tētim, viņš bez citiem pūķiem neiztiks. Viņš, tēvocis Eirens un tēvocis Finbārs jau bija mēģinājuši izpētīt Berštonas robežu, taču robeža uzvedās dīvaini, un viņi steidzās atgriezties.
Varbūt, kad dzintars parādīsies Soliārā, viņi mēģinās vēlreiz, bet pagaidām viņiem ir jāgaida. gads. Varbūt divas. Viņiem ir vēl gandrīz divi gadi, lai glābtu Soliāru, un tikai tad…
Zlata to visu noklausījās, slēpjoties draklorda biroja skapī, taču viņa tika atrasta un izraidīta, neļaujot uzzināt, ar ko šī saruna beidzās.
Tagad izskatās līdzīgi. Viņai tika parādīts trūkstošais mozaīkas gabals, bet tikai viens, un tas to nepadarīja vieglāku. Vai arī viņa visu nesaprata? Tas arī varētu notikt. Nebija iespējams būt nepateicīgam.
— Paldies! — Zlata nočukstēja un, paklanīdamies šīs vietas saimniekam, pameta alu.
Viņa nolēma pagaidām nevienam nestāstīt par šeit redzēto. Nez kāpēc viņai šķita ļoti svarīgi visu paturēt noslēpumā.
Ceturtās grāmatas beigas