Gandrīz divpadsmit mēnešus ilga nākamais ceļa posms. Un tad skatu lūkās atkal parādījās melns plankumiņš, kas pamazām izauga par prāvu lodi. Mēs vēlreiz iedarbinājām bremžu dzinējus un palaidām automātisku izlūkošanas raķeti. Drīz vien uz televizora ekrāna ieraudzījām īstu pērkona negaisu — zibeņus un vēja trenktus mākoņus. Mazliet vēlāk automāts paziņoja: gaisa temperatūra ir divdesmit četri grādi. Varbūt Zemes astronomi kļūdījās tāpēc, ka sajauca abu infra spīdekļu starus.
Taču mēs kaut ko nebijām pareizi aprēķinājuši, jo pēc brīža mūsu izlūkraķete pazuda. Tad palaidām otru raķeti. Tā apriņķoja infru vairākas reizes. Un atkal televizora ekrāns rādīja mākoņus, lietu un bezgala plašu ūdens klajumu. Visur — jūra, tikai jūra. Ledu nekur nemanīja. Bet tas arī saprotams: infra tiek apsildīta no iekšienes, tāpēc klimats uz tās visur vienāds.
Izplatījumā starp zvaigznēm peld milzīga, melna lode. Zvaigznāji ir spilgtāki nekā mūsu debesīs. Tur spīd arī mūsu Saule. Bet mēs neskatāmies uz Sauli, nejūsmojam par zvaigžņu rakstiem. Mūsu skatieni vērsti uz melno lodi.
-— Ko darīsim? — jautā Čarušins. — Vai dosimies atpakaļ?
Jā, vajadzēs atgriezties. Mūsu kuģis spēj nosēsties tikai uz sauszemes .. .
— Tādā gadījumā atliek viena izeja, — saka kapteinis.
Mēs neizpratnē lūkojamies cits uz citu. Aiša, mūsu ārste, pirmā nojauš, ko domājis kapteinis.
— Nekādā gadījumā! — viņa iekliedzas. — Jūs gribat nolaisties batisfērā?
Visus pārņem satraukums. Nolaisties batisfērā var. Bet kā lai atgriežas? Automātiskais izlūks no okeāna nespēj pacelties. Batisfēra tur paliks uz mūžīgiem laikiem . . . Un tajā cilvēks. -
— Mēs nepieļausim, — Aiša nepiekāpjas.
Sirmgalvis parausta plecus.
— Jūs, Aiša, esat medicīnisku aizspriedumu varā. Jums liekas, ka cilvēkam ir tiesības mirt tikai slimības gultā. Mums, astronautiem, ir sava dzīves mēraukla. Mēs mērojam dzīvi ar darbiem un nevis ar gadiem.
— Kam tas vajadzīgs? — iesaucas Aišas vīrs. — Jārīkojas pakāpeniski. Atgriezīsimies mājās un ziņosim. Nākamā ekspedīcija labāk sagatavosies un izpētīs okeānu…
— Nākamā? Kad? Pēc trīsdesmit gadiem?
Toļa Varencovs pieceļas un paziņo, ka ir ar mieru nolaisties batisfērā. Arī es ierunājos par savu kandidatūru.
— Lēmums pieņemts! — kapteinis pārtrauc mūs, un viņa skarbais tonis nepieļauj iebildumus. — Netērējiet laiku tukšiem strīdiem .. .
Raķetē esam tikai pieci. Stāvam pie skaļruņa, kurā dzirdami dārdi un svilpieni. Infras atmosfēra piesātināta ar elektrību, tāpēc mums grūti uztvert radiosignālus.
Beidzot sadzirdam Čarušina dobjo basu. Mūsu sirmais kapteinis atkal ir kopā ar mums!
— Nupat izslēdzu prožektoru, — viņš saka. — Tumsa nav pilnīga. To nemitīgi pāršķel īsi, žuburaini zibeņi. Uzliesmojumos redzami plakani mākoņi, tādi paši kā uz Jupitera. Gaiss liekas blīvs . ..
Palaikam trokšņi noslāpē vārdus un pat veselus teikumus. Tad dzirdamība atkal uzlabojas.
— Atmosfēra kļūst caurspīdīga, — stāsta Čarušins. — Redzu jūru, nelielus, lēzenus viļņus. Krītu lēni. Smagums milzīgs. Pat mēli pakustināt grūti.
Pēkšņi priecīgs sauciens:
— Putni! Starojoši putni! Aizšāvās garām. Vai tad televizors kaut ko tādu pamanītu? Tiem ir apaļas galvas un resns rumpis. Spārni nelieli, trīc. Mazliet atgādina mūsu lidojošās zivis . . .
Skaļš šļakstiens, tad klusums.
— Dzirdējāt? Tā ir batisfērā, kas iekrita ūdenī. Sa- sitos pamatīgi. Bet tam vairs nav nozīmes. Izslēdzu gaismu. Sāku pierast pie tumsas.
Un mazliet vēlāk:
— Grimstu apmēram vienu vai divus metrus sekundē. No jauna ieslēdzu prožektoru. Aiz loga ugunīgs viesulis. Cik te daudz visādu sīku radību! Kaut kas līdzīgs mūsu garnelēm. Un, jo dziļāk, jo vairāk.
Bet kas tad tas? Garš, tumšs ķermenis bez galvas un astes. Valzivs? Kustas ātri un atstāj aiz sevis gaišu strūklu. Gar sāniem gaismekļu līnija. Atgādina kuģa iluminatorus. Vai tā varētu būt zemūdene? Šaubos. Un tomēr katram gadījumam signalizēju ar prožektoru: divi — divi — četri, divi — trīs —• seši, divi — divi — četri.
Nepievērsa man uzmanību. Aizgāja .. .
Tagad redzu nezvēru. īsts briesmonis — atgādina astoņkāji un reizē bruņurupuci. Protams, astoņkājis tas nav, jo tam ir tikai pieci taustekļi — viens aizmugurē un četri gar malām. Vienā priekšējā tausteklī lukturim līdzīgs orgāns. Uz muguras bruņas, acis kā vēzim — kustīgu stobriņu galā . ..
Nupat prožektors sataustīja dibenu. Visapkārt mezglainas, līkas saknes, kas atgādina koraļļus vai jūras lilijas. Biezi stiebri ar kausiņiem lejgalā. Mūsu jūras liliju kausiņi vērsti uz augšu. Tie cenšas satvert grimstošu barību. Ko meklē šie kausiņi? Siltumu? Tie ir augi! Augi bez gaismas? Grūti ticēt. Protams, arī te ir gaisma — infrasarkanā. Bet vai infrasarkano staru enerģijas pietiek organisko vielu sintezēšanai no ogļskābās gāzes?
Esmu iestrēdzis brikšņos. Tātad man atlicis mazliet laika. Varu mierīgi skatīties. Un, jo ilgāk skatos, jo vairāk pārliecinos, ka tie tomēr ir augi. Lūk, apaļīga zivs košļā kādu stiebru. Barības straume šeit plūst no apakšas uz augšu. Starojošie putni ir pēdējā pakāpe …
Uztvērējā atskan čerkstoņa un dobji sitieni. Ko tas nozīmē?
— Batisfēra sakustējusies, — Čarušins ziņo. — Kāds sagrābis to un velk. Kas īsti — neredzu. Dibens nosveras pamazām lejup. Brikšņiem nav gala. Savādi! Augi te sakārtojušies pareizās rindās, kā augļu dārzā. Kāds milzīgs radījums, lēni pārvietodamies, nogriež veselas krūmu audzes. Nudien rijīgs nezvērs. Redzu slikti. Kaut kur sānos rāpo šis dzīvais kombains. Priekšā klinšu grēda. Aizpeldēju tai garām. Melns bezdibenis. Batisfēra grimst arvien dziļāk. Spiediens palielinās. Palieciet sveiki!
Klusums. Un pēkšņi sauciens:
— Plaisa!!!
Dobji sitieni. Vaidi. Acīm redzot, ūdens iekļuvis kamerā un strūkla ievainojusi kapteini.
Vēlreiz atskan Čarušina balss:
— Redzu ēkas. Pilsētu. Apgaismotas ielas. Kupolus. Peldošus torņus. Dīvainus radījumus . . . Visur viņi. . . vai tiešām tie būtu .. .
Drausmīgs dārdiens. Sāpju kliedziens . . .
Tad dzirdami tikai atmosfēras traucējumu sprakšķi.
Dziļā klusumā pieci cilvēki raugās uz melno lodi, kaut gan tajā nekas nav saskatāms pat ar vislielāko teleskopu.
— Pēc trīsdesmit gadiem mēs atgriezīsimies! — čukst Toļa Varencovs.