— Jaunais cilvēk, kur te ir Carutina vasarnīca?
Vēstuļu mums nāca veselām kaudzēm, bet nepazīstami apmeklētāji ieradās reti. Katram vis nebūs dūša divas vai trīs stundas lidot no Maskavas līdz vasarnīcai un atpakaļ, ja var aprunāties arī pa tālruni. Pie vectēva mēdza ierasties tikai senie kosmosa draugi, pie mātes — galvenokārt slimnieki. Es vērīgi noskatīju ciemiņu. Manā priekšā stāvēja izspūris un noguris maza auguma cilvēks, gadus trīsdesmit vecs. Kosmosā, es domāju, līdzi ņēma tikai tādus spēkavīrus kā mans vectēvs. Ciemiņam pogcaurumā nebija arī nozīmītes — zelta Saturna. Tādas nozīmītes piešķīra tiem, kuri bijuši ārpus Mēness orbītas. īstie kosmieši ceļojumu uz Mēnesi neuzskatīja par kosmisku. Manā laikā pedagogi strīdējās, vai neuzskatīt Mēnesi par daļu no Zemes — par septīto savrupo kontinentu un vai neizņemt to no astronomijas un nenodot ģeogrāfijai.
«Nozīmītes nav, tātad slimnieks,» es nodomāju un pateicu:
— Pieņemšana sāksies četros. Es jūs pavadīšu uz lapeni.
Katram gadījumam turējos pieklājīgā attālumā. Starp mātes slimniekiem varēja būt nenormālie. Pa- slepus, bailīgā ziņkārē es viņu vēroju. Protams, nenormāls. Skraida pa lapeni, žestikulē, apgāž kaktusa
podiņu, izber zemi, sarauš ar rokām un nepalūdz vis lāpstiņu.
— Jūs, slimais, neuztraucieties, — dūšu saņēmis, es teicu. — Ārste būs taisni četros.
Ciemiņš pacēla rokas pret debesīm.
— Jaunais cilvēk, kur jūs esat mani atvedis? Es prasīju pēc Čarutina vasarnīcas. Man vajadzīgs Pavels Aleksandrovičs, slavenais kosmonauts.
Līdz ausīm nosarcis, es viņu aizvedu uz vectēva kabinetu. Biju tā apjucis, ka atkal paspruka aplamība:
— Vectētiņ, pie tevis slimnieks!
Vecais vīrs saprata manu aplamību un pārvērta to jokā.
— Par ko tad jus sūdzaties? — viņš labsirdīgi apjautājās.
— Par ko es sūdzos? — iesaucās atnācējs. — Man ir gan par ko sūdzēties. Kaut vai par kurlumu, par speciālistu vispārējo kurlumu.
Rādijs Blohins bija no izmirstošās fantastu sugas. Lai būtu fantasts, vajadzīga lieliska veselība, mērķtiecība, neatlaidība, pašpaļāvība un galvenais . . . pilnīgs paškritikas trūkums. Tomēr starp viņiem gadās arī patiesi izgudrotāji. Diemžēl atšķirt tos ir tikpat grūti, kā starp simtiem iesācēju atrast īstu dzejnieku.
Ar zvaigznēm Blohinam tieša sakara nebija. Pēc izglītības celtniecības tehniķis viņš strādāja Galvenās starpplanētu stacijas būvdarbos Austrumāfrikā, Kili- mandžāro kalnā. Svešā jomā nokļuvušam speciālistam gribas visu pārtaisīt pēc sava prāta. Tai laikā — gadsimta sākumā —- jau bija skaidrs, ka neviena planēta nav apdzīvojama un gandrīz neviena nav derīga cilvēkiem. Tad Blohins ierosināja planētas pārgrupēt: Venēru un Marsu ievadīt Zemes orbītā, Marsam sagādāt mākslīgu atmosfēru, bet Venēras atmosfēru attīrīt no ogļskābās gāzes. Viņš ierosināja arī saskaldīt vairākās daļās lielās planētas — Saturnu, Urānu un Neptūnu, — lai samazinātu tur smaguma spēku, bet atskaldītos gabalus ar atomsprādzieniem tuvināt Saulei. Viņš bija iecerējis uz Tritona nometināt pētnieku koloniju un sūtīt tos starpzvaigžņu braucienā. Pēc viņa aprēķiniem, simttūkstoš gadus vēlāk Tritons
varētu apceļot visas tuvākās zvaigžņu sistēmas. Uz Jupitera paaugstināta smaguma spēka apstākļos viņš taisījās audzināt bērnus, lai nostiprinātos viņu jaunie kauli un lai visi bērni uz Zemes būtu īsti spēkavīri. Bet vecus cilvēkus viņš gribēja nometināt uz Mēness, kur kustēties vieglāk nekā uz Zemes.
Blohinam par brīnumu visus šos lieliskos projektus pastāvīgi noraidīja. Tos negribēja apspriest institūtos, negribēja publicēt žurnālos. Blohins nebija slinks un atlidoja uz Kuibiševas jūru pie mana vectēva . .. Un viņš saņēma šādu atbildi:
— Jūsu nelaime, Radij Grigorjevič, ir tā, ka jūsu domas šķirtas no jums paša. Jūs dzīvojat mūsu gadsimtā, bet domas kavējas jau divdesmit trešajā. Mums it. nemaz nav jāizklīst pa Saules sistēmu, jo tepat uz Zemes ir vaļa un plašums. Jūsu idejas būs vajadzīgas pēc divsimt gadiem. Droši vien jūs kļūsit lepns: vai redz, cik es esmu tālredzīgs. Taču velti. Nav nekāds nopelns nodoties pāragrām problēmām. Kad vajadzēs un būs iespējams, cilvēki izdarīs planētu rekonstrukciju. Tad viņi bez grūtībām pārdomās visu, kas tagad nodarbina jūs.
Blohins nebija vienis prātis ar vectēvu, bet neapvainojās. Domās dzīvot nākamajos gadsimtos viņam likās pagodinājums. Viņš turpināja atklāt Paveļam Aleksandrovičam savu projektu sīkumus. Vecais vīrs smīnēdams sagrāva viņa idejas, bet vienmēr ielūdza viņu uz nākamo svētdienu.
Laikam vectēvam patika nevis Blohina projekti, bet viņa straujā daba, jaunības degsme. Ar laiku Rādijs Grigorjevičs kļuva par mūsu mājas cilvēku, pavadīja te dienas un naktis, gāja uz siltumnīcu, klausījās vectēvu diktējam atmiņas un pie galda sprieda par orbītām, to slīpumiem, periodiem un ekscentricitātēm. Pat māte, nevarēdama vairs izturēt, reiz pie pusdienu galda sašuta: .
— Radij Grigorjevič, tomēr nav pieklājīgi — jūs sēžat blakus dāmai, kaut vai vienu cilvēcisku vārdiņu būtu bildis! Es taču nekā nesaprotu.
Blohins jocīgi piespieda rokas pie krūtīm.
— Katerina Kimovna, esiet augstsirdīga un piedo
diet, tā nav rupjība, bet nelaime. Visu mūžu neesmu saprasts. Lai gan jāteic, ka cilvēki vispār cits citu, nesaprot.
Tā bija viņa iemīļotā teorija — cilvēki nespējot cits citu saprast. Sievietes nesaprotot vīriešus, pieaugušie — bērnus, mākslas ļaudis — tehniķus, bet galvenais — speciālisti nesaprotot nespeciālistus.
— Ir gan tev Starpplanētu Komitejā nodarījuši pāri! — vīpsnāja vectēvs. — Es tak sapratu.
— Nē, arī jūs nesapratāt, — neatlaidās Blohins. — Jūs nesapratāt, ka projekts jāizstrādā nekavējoties.
— Bet es paskaidroju, kāpēc nav jāizstrādā. Tātad tu neesi mani sapratis.
* * *
Vienu laiku Blohins lidoja pie mums katru svētdienu, tad pazuda uz pāris mēnešiem un negaidot ieradās kādā darbdienas rītā.
Viņš iztraucēja svētās diktēšanas stundas, ieskrēja kabinetā un tikko apsveicinājies iesaucās:
— Pavel Aleksandrovič, lūdzu, uz mirklīti pārtrauciet!
Vectēvs negribīgi izslēdza stenogrāfisti. Es jutos vēl neapmierinātāks: Blohins mūs pārtrauca, kad tuvojāmies Neptūnam. — Vai jauns projekts? — vectēvs pacietīgi apjautājās.
— Nekāda projekta! — ciemiņš iesaucās. — Es nozvērējos — neviena projekta vairs. Tāpat vien daži jautājumi jums kā speciālistam.
— Lūdzu, — piekrita vectēvs. — Ja vien mācēšu, es atbildēšu.
— Pirmais jautājums, — iesāka Blohins. — Piemēram, ņemsim sfēru ar piecpadsmit gaismas gadu lielu rādiusu. Cik šai telpā ir Saulei līdzīgu spīdekļu?
Vectēvs paraustīja plecus.
— Uz šo jautājumu varētu atbildēt mans mazdēls. Tādi spīdekļi ir četri: Saule, Centaura Alfa, Sīriuss un Altairs. Var rēķināt arī piecus, jo Centaura Alfa sastāv no divām saulēm. Sīriusam un Altairam arī ir
divi pavadoņi, taču tie nav Saulei līdzīgi spīdekļi, bet «balti punduri».
— Lieliski! — viesis iesaucās gluži kā eksaminētājs, kas saņēmis pareizu atbildi. — Četri vai pieci — tam nav liela nozīme. Tagad otrs jautājums: cik tai pašā telpā ir mazu sauļu, kas mazākas par mūsējo savas piecas vai desmit reizes, — cik ir zempunduru un pundurzvaigžņu?
— Četrdesmit četras1 , — vectēvs atbildēja. — Bet to jau jūs pats zināt.