Tā aprit astoņas stundas — pilna darba diena, piedevām vēl četras stundas pirms vakariņām. Tik un tā nav ko darīt.
Jūsu vectēvs bija tāds meistars, kam darbs darbu dzina. Pat tur, raķetē, viņam pietrūka laika. Pēc pamošanās — krietnu stundu kosmiskā rīta rosme. Tad obligāta pastaiga kosmosa telpā, raķetes apskate no ārpuses un tad no iekšpuses. Darbs pie teleskopa. Pusdienas. Pēc tam stundas divas tiek diktētas atmiņas. Viņš diktēja man. Elektrostenogrāfisti mēs līdzi neņēmām, tai vajadzētu daudz vietas. Rakstīšanu mēs pabeidzām, man līdzi ir beidzamais sējums. Tam sekoja mikrogrāmatu lasīšana. Jūsu vectēvs lasīja taisni stundu un, tiklīdz stunda bija galā, lasīšanu katrā ziņā izbeidza. Taisnību sakot, niekošanās vien jau bija. Bet tai pašā laikā tā bija cīņa par možumu. «Katra diena jāsagaida ar nepacietību,» viņš diezgan bieži atgādināja. Es viņu atdarināju kā vien varēdams. Es sapratu, ka savādāk nedrīkst. Citādi var kļūt vienaldzīgs. Var uzbrukt slimības, laiskums un grūtsirdība.
Darbs liekas pretīgs un pienākumi iziet no prāta. Kosmosā notika arī traģēdijas: cilvēki kļuva nolaidīgi, zaudēja galvu un devās pat atpakaļ.
Garlaicība, mokpilna vienmuļība un tai pašā laikā — saspringtība. Gadiem ilgi nekas nenotiek, bet katru mirkli var gadīties katastrofa, jo tukšums it nemaz nav tukšs — tas pilns ar visvisādiem meteorītiem, ar meteorītu putekļiem. Pie mūsu ātruma bīstami ir pat gāzu mākoņi, kuros var ietriekties kā ūdenī. Kosmosa telpā sadūrāmies arī ar zinātnei vēl nepazīstamām blīvām zonām. Kad tajās iekļūst, viss sablīvējas, sažņaudzas, bet krūtīs smagums. Kāpēc, nevar saprast. Meteorītu putekļi saēd apšuvumu, metāls nogurst, rodas klejojošas strāvas. Pamazām, nemanāmi viss bojājas — bojājas korpuss, mehānismi, ierīces. Un vienā reizē sāk aizplūst gaiss vai arī neklausa vadības pults, vai niķojas automāti. Gadiem nekas nenotiek, bet tad piepeši. . . Tāpēc viens no mums katrā ziņā dežurē.
Nav nekā ļaunāka par šīm vientuļajām dežūras stundām. Gribas būt uz Zemes — pļavā ar ziedošām pīpenītēm un dziedošiem cīruļiem spožajā debess zilgmē. Gribas ļaudīs, gribas būt metro, stadionā. Lai apkārt būtu klaigas, nevis džinkstošs klusums, lai tevi ar elkoņiem bikstītu, lai apkārt virmotu ļaužu drūzma un katra seja tajā citāda un sveša. Lai visapkārt būtu sievietes. Es, atvainojiet, esmu jau gados un vecpuisis uz mūžu mūžiem. Sieviete ar mani nekādi nevar sadzīvot. Man riebīgs raksturs.
— Un nevienas sievietes jums nebija līdzi? — Marina jautāja.
— Kā tad nebija. Tik ilgos braucienos bieži vien izraugās vīrus un sievas. Vīrs parasti ir inženieris un fiziķis, sieva — bioloģe un ārste. Abi arī astronomi. Mums bija divi tādi pāri — Varencovi un Juldaševi. Bet trešais pāris —- mēs ar Paveļu Aleksandroviču — vecis un vientuļnieks. Tomēr nekā laba nav arī precētiem. Sievietes ilgojas pēc teātriem, nav sabiedrības, nav veikalu, jaunākās modes svešas. Bet visbēdīgākais — tās ir ilgas pēc bērniem. Taču bērnus ņemt līdzi ir bīstami: saspiestība, mākslīgā gaisma, bezsvara stāvoklis. Kas var zināt, vai kauli un muskuļi nobriedīs, vai bērns maz iemācīsies staigāt, kā nākas. Nekā, labāk neriskēt. Bet laiks iet.
— Trīsdesmit gadi! — Marina līdzjūtīgi nopūtās.
— Neteiksim, ka trīsdesmit, faktiski trīsreiz mazāk, — izlaboja Blohins. — Raķetē mēs bijām seši un gulējām pēc kārtas. Divus gadus dežurējam, četrus guļam. Es te domāju par mākslīgo miegu ar atdzisi- nāšanu. To dara ne tikai mums par prieku, bet arī lai varētu samazināt kravu. Četrus gadus cilvēks ne dzer, ne ēd un tikpat kā neelpo. Mēs nonākam ārpus Saules sistēmas, kosmosa telpa kļuvusi tīrāka, sadursmju draudu tikpat kā nav… un tad tūlīt divi pāri sagatavojas guļai. Trīs diennaktis viņi nekā neēd, tikai dzer, dzer un dzer; tad seko narkoze un — aukstā ūdenī iekšā. Miesas temperatūra pazeminās, tai ļauj kristies līdz plus diviem grādiem. Cilvēks sacietē kā akmens. Tad to ievietojam termostatā — stikla kastē ar automātiski regulējamu temperatūru. Grādiem jāseko ļoti rūpīgi. Kā tikai .temperatūra mazliet augstāka — baktērijas sāk aktivizēties, līdzko mazliet zemāka — asinis sasalst un ledus čagiņas saplosa audus. Drusciņ pat baigi: tu staigā un strādā, bet blakām tavi paša biedri ledus termosā. Vēlāk, protams, aprodi. Bet guļot nekā nejūt. Sākumā galva dulla un dūša nelaba — tas no narkozes. Tad viss satumst. .. bet turpat jau atkal plaukst gaisma. Tas nozīmē, ka pagājuši četri gadi un tevi atdzīvina. Tad ir visbīstamākais brīdis, jo galva atpūtusies, domas neparasti svaigas un tevi sagrābj ziņkāre: kurp mēs lidojam? Kas noticis pa šiem gadiem? Bet sirds atradinājusies pukstēt, tā nedrīkst pēkšņi mainīt režīmu. Es, piemēram, lēcienu pārcietu labi, bet jūsu vectēvs slikti. Kā nekā vecs cilvēks, un sirds notērēta. Pirmo reizi vēl nekas, bet pēc otrā miega — bija gan ģīboņi, gan graizes, gan samaņas zaudēšana. Aiša — mūsu vecākā ārste Aiša Juldaševa — stundas četras pūlējās gar viņu. Tomēr pamodās. Tad Aiša pateica, ka par trešo reizi viņa vairs negalvojot. Varbūt Paveļam Aleksandrovičam vajadzēšot paciesties un visu atceļa laiku — četrpadsmit gadu — bez nomaiņas dežurēt.
Mēs jau tuvojāmies mērķim, kad itin visus modi
nāja augšā un gulēt vairs neviens negāja. Četrpadsmit gadu bijām traukušies uz neredzamo punktu, līdz beidzot saskatījām mērķi — tumšu aplīti, kas aizklāja zvaigznes. Lieliski vīri tie Mēness astronomi! Mērķi mums bija norādījuši precīzi, un mēs bijām pielidojuši precīzi, lieki netērējot degvielu. Bet vienu nebija saskatījuši astronomi — ka Pūķa zvaigznāja īnfra nav vientuļš, bet dubultķermenis, divas melnas saules — A un B. A ir mazāka, B — mazliet lielāka. A ir tuvāk mums, B — drusciņ tālāk. «Drusciņ» pēc kosmiskajiem mērogiem. Vispār attālums starp tām ir lielāks nekā no Zemes līdz Saturnam.
Nepacietībā mēs trīcējām un drebējām un Pavels Aleksandrovičs vairāk par visiem, lai gan to neizrādīja. Tas taču bija viņa dzīves beidzamais trumpis, beidzamā cerība tikties ar kosmosa brāļiem. Vectētiņš jau bija sagatavojis visu savu arsenālu starpplanētu sarunām: gaismas signālus, lai paziņotu, ka divreiz divi ir četri, un infrasarkanos prožektorus gadījumā, ja turienes būtnēm ir pūces redze. Viņš sagatavoja arī kamertoņus, ja šīs būtnes būtu pilnīgi aklas. Sagatavoja arī ultraskaņu sirēnas, ja būtnes uztver ultraskaņu tāpat kā sikspārņi. Bija viņam arī ģeometrisku figūru zīmējumi un modeļi, ābece ar reljefām bildītēm, ko varētu ir apskatīt, ir aptaustīt.
Prātā stāv izšķirīgā diena — trešais augusts. No rīta laidām darbā bremzes. Sāka izpausties augša un apakša, gaisā uzdzinušās mantas krita uz grīdas. Pret dienas vidu Infras tumšais plankumiņš manāmi izpletās, aizsegdams zvaigzni pēc zvaigznes. Arvien vairāk un vairāk. Tad satumsa gandrīz puse debess. Sev priekšā ieraudzījām it kā karājamies kaut ko līdzīgu melnai bļodai. Mēs apstājāmies. Mūsu raķete kļuva par Infras pagaidu pavadoni.