Iedomājieties mūsu vilšanos. Mūsu astronomi mazdrusciņ bija kļūdījušies. Atmosfēras temperatūru bija noteikuši plus desmit grādus, bet patiesībā temperatūra bija mīnus seši. Tur atmosfērā bija visa kā: ir metāns, ir amonjaks, gluži kā uz Jupitera, ogļskābā gāze, tāpat kā uz Venēras, pārpilnām ūdeņraža un ūdens garaiņu — biezum biezi mākoņi. Zem tiem ledus,
sniega lauki un ledus blāķi. Bet pa ledus blāķiem izkāpelēt nebija ko domāt. Četrkārtīgs smagums, kājas nemaz nevarēja pacilāt, smagas kā svaru bumbas. Ledus biezums — desmitiem un simtiem kilometru. To mēs noteicām ar spridzināšanu.
Vajadzēja lidot četrpadsmit gadu, lai ieraudzītu parasto Arktikas nakti!
Mēs visi jutāmies sarūgtināti, bet Pavels Aleksan- drovičs vienkārši satriekts. Dzīves sapnis nebija piepildījies. Pēdējais mēģinājums sabrucis.
Tai reizē tad radās galīgais lēmums: doties arī uz Infru B.
— Pats par sevi saprotams! Tā taču turpat līdzās, — man paspruka.
— Nē, nav vis pats par sevi saprotams, Pavļik. Kosmosā ir savi aprēķini. Uz Zemes kilometri ir atkarīgi no kurināmā, bet tur valda tikai ātrumi. Kurināmo netērē visu laiku, tikai ieskrējienā un bremzējot. Visbiežāk kurināmā krājumus ņem līdzi diviem ieskrējieniem un diviem bremzējumiem. Ja lieku reizi kaut kur pieturam, tas nozīmē, ka pārtērējam kurināmo un atpakaļ būs jālido gausāk, ka atgriezīsimies gadus trīs vēlāk. Tad nu visādi taupījām, attīstījām mazāku ātrumu — ne lielāku par četrdesmit kilometriem sekundē. Pagājušā gadsimta beigās to uzskatīja par sasniegumu. Tā nu lēnītēm vilkāmies — turpat veselu gadu no Infras līdz Infrai. Gulēt arī neviens negāja — uz gadu vien nav vērts atdzesēties. Jūsu vectēvs nevarēja vien beigt atvainoties — vecais vīrs domāja, ka viņa dēļ bijām ar mieru uzkavēties. Taisnību sakot, visiem gribējās apmeklēt otru Infru. Kur trīsdesmit gadus no dzīves esi ^atdevis, tur ar vienu vai diviem gadiem vairs nerēķinās. Nevienam negribējās pagriezt muguru neizpētītajai pasaulei.
Iezīmējās arī otrs tumšais plankumiņš, aizsegdams visas tuvākās zvaigznes un aizklādams pusi debess. Mēs atkal piebremzējām, kļuvām par pagaidu pavadoni un nosūtījām izlūkraķeti tumsā. Paši jaušam, ka šoreiz tā nav akla tumsa. Zem mums visu laiku plaiksnīja rūsa — plosījās negaiss. Uzliesmojumu mirkļos bija redzami mākoņu apveidi. Automāts pa radio
ziņoja, ka temperatūra plus divdesmit četri. Varbūt tāpēc arī Zemes astronomi 'kļūdījās, ka sajauca ledainās Infras starus ar šīs — negaisa Infras stariem. Vidēji iznāca plus desmit grādu — tuvu īstenībai.
Kaut ko savos aprēķinos tomēr nebijām paredzējuši, un mūsu izlūkraķete pazuda. Acīm redzot, tā bija nogrimusi. Pēdējā brīdī uz ekrāna mēs ieraudzījām ūdens klajumu, augstus viļņus. Nosūtījām otru raķeti — tā vairākas reizes aplidoja ap Infru. Redzējām mākoņus, redzējām lietu līstam — gluži stāvus, nevis slīpi, kā parasti līst pie mums. Uz Infras itin viss taču četras reizes smagāks, pat ūdens pilīte. Atkal redzējām viļņus. Visapkārt jūra un tikai jūra, nevienas saliņas. Okeāns ir uz ekvatora, okeāns ir uz poliem. Nekādu ledāju. To var saprast. Uz Infras siltums izstaro no iekšienes, tāpēc klimats visur vienāds — kāds polu joslā, tāds tropu joslā. Silts itin visur.
Ledāju nav. Tik ūdens un ūdens. Nevienas pašas saliņas, kaut vai vulkāni būtu paslējušies. Okeāns un okeāns, viscaur okeāns. Nolaidām raķeti uz ūdens, izmērījām dziļumu. Vienā vietā rādīja septiņdesmit kilometru, kādā citā — tikai trīs. Bet cietzemes nekur.
Cik daudz pārsteigumu tai kosmosā! Tās ir tukšas valodas, ka tur valda vienmuļība un garlaicība. Uz ko mes bijām cerejuši? Ka uz šim Infram, tapat ka uz mūsu Zemes, ir okeāni un cietzeme. Ka saprātīgas būtnes (un sirds dziļumos visi cerējām ar šīm saprātīgajām būtnēm tikties), dabiski, var attīstīties tikai uz cietzemes. Mūsu zvaigžņu kuģis bija pielāgots tā, lai varētu nosēsties uz cietzemes. Vaļas brīžos taisījāmies pavērot arī okeānu — pamest krastu un nolaist okeāna dzīlēs nelielu batisfēru. Tomēr mūsu galvenais uzdevums bija izpētīt kontinentus.
Un pēkšņi viss izrādījās citādi. Cietzemes nav nemaz. Dzīvas būtnes, vai tās ir saprātīgas vai nesaprātīgas, meklējamas ūdenī. Varbūt nolaisties uz ūdens? Bet kā? Uz trim kājām? Varbūt pārbūvēt zvaigžņu kuģi? Uz Zemes tas viegli izdarāms: pārtaisa projektu un nodod pasūtījumu citai rūpnīcai. Bet mums strādāšana primitīva. Darbmašīnas pavisam maziņas, tikai sīkiem labojumiem. Vienīgais materiāls — tukšās tvertnes. Strādnieki — seši cilvēki, nevienam nav augstākās kvalifikācijas. Sēžam un visi seši domājam.
Labi, mēnešus trīs nojēgsimies, pielāgosim savu kuģi, ka tas var nolaisties uz ūdens. Bet uz Infras pievilkšanas spēks ir pamatīgs, lai paceltos un nolaistos, jāpatērē daudz kurināmā. Mēs izšķiedīsim kurināmo, un tas nozīmē, ka atceļā vajadzēs samazināt ātrumu. Tad līdz Zemei lidosim nevis četrpadsmit vai sešpadsmit gadus, bet divdesmit piecus. Liekus desmit gadus nepietiks ne pārtikas, nedz arī mūsu vecais vīrs tos nodzīvos. Nē, nolaisties nedrīkst. Varbūt ba- tisfēru vienkārši iemest ūdenī? Bet kāda tam jēga? Nelaime tā, ka zemūdens televizoru nevar izmantot — tam vajadzīgs kabelis. Uz Zemes tas nerada nekādu grūtību — izmaina konstrukciju un pasūtījumu aizsūta citai rūpnīcai. Bet pie mums strādāšana primitīva, seši strādnieki, mazās darbmašīnas tikai remontdarbiem. Tā ir pasaka par balto vistiņu.
Tātad iztiksim bez televizora. Iegremdēsim radioraidītāju. Bet radio ir skops. Tas var gan ziņot, kur silts, kur auksts, sniegt ziņas, ka līdzās ir blīvs ķermenis. Bet kas tas par ķermeni? Kāds tas izskatās? Vai tā ir klints, medūza vai valzivs?
Reiz, kad mums jau apnika galvas lauzīt, Pavels Aleksandrovičs sacīja:
«Izeja ir. Es jau ilgi domāju.»
Mēs visi saausījāmies: kas tā par izeju?
«Ar batisfēru jāiegremdē cilvēks,» viņš vienkārši pateica. «Cilvēks apskatīs pats savām acīm un pa radio pastāstīs.»
Mēs pasmaidījām, uzņemdami to kā joku. Cilvēku iegremdēt jau varētu. Tikai kā to dabūt atpakaļ. Uz ūdens tad jānosēdina zvaigžņu kuģis, lai uzņemtu ieni- rēju. Nosēdināt uz trim balstiem nevar, mainīt konstrukciju nav pa spēkam. Lai nosēstos, vajadzīgs kurināmais. Izšķiedīsim kurināmo — lidosim liekus desmit gadus. Desmit gadiem pietrūks pārtikas. Un diez vai vecais vīrs tik ilgi nodzīvos. Vārdu sakot, pasaka par balto vistiņu.
Automātiskās raķetes derīgā krava ir divsimt kilo- 114
gramu. Batisfēru tā iegremdēt varēs, bet pacelt nespēs.
«Neko darīt,» nosaka Pavels Aleksandrovičs. «Atpakaļ tikt cilvēks nevar.»
Aiša pirmā saprata, par ko ir runa.
«Jūs pats gribat. . .»
«Jā, es gribu,» viņu pārtrauca jūsu vectēvs. «Beidziet vicināt rokām, uzklausiet mierīgi. Jūs, Aiša, apgalvojāt, ka mani midzināt esot bīstami, ka es pēc katras iemigšanas riskējot nepamosties. Jūs laikam uzstāsit, lai es dežurētu nepārtraukti visus četrpadsmit gadus no vietas. Tagad man ir deviņdesmit pieci. Nav nekādas garantijas, ka nodzīvoju, līdz tiekam atpakaļ uz Zemes. Un, pat ja es nodzīvotu, kas mani tur sagaida? Saudzēt veselību, rīt zāles, slaucīt vasarnīcas celiņus, apgriezt krūmus? Bet es esmu vecs kosmietis. Mēs, kosmieši, dzīvojam un mirstam ceļā, debess takās.»
Juldaševa iebilda: «Nevajadzīga uzupurēšanās. Uz Zemes ir jāatgriežas, lai sniegtu ziņojumu …» — «Tiks sarīkota nākamā ekspedīcija,» apliecināja Toļa Va- rencovs. Bet Aiša pateica skaidri un gaiši: «Mēs jūs nelaidīsim, tas būtu noziegums.»