Bet vectēvs šai: «Jūs, Aiša, esat pilna ar medicīniskiem aizspriedumiem. Jums šķiet, ka cilvēks drīkst mirt tikai no slimības, pēc ārsta oficiālas atļaujas. Mums, kosmiešiem, ir savs dzīves rēķins. Mūsu dzīves mērs ir atklājumi un nevis gadi. Taisnību sakot, mana biogrāfija beigsies tad, kad griezīsimies atpakaļ uz Zemi. Tā arī tiks uzrakstīts: «Infras B atklāšana ir viņa pēdējais sasniegums.» Saprotiet — pēdējais! Infra B ir mana robeža, mana virsotne, un es pat nedabūšu zināt, vai te, Infras okeānā, eksistē dzīvība. Bet nākamā ekspedīcija uz Zemes atgriezīsies pēc gadiem četrdesmit, ne agrāk. Es esmu uzrakstījis savu pēdējo rindiņu un izlasījis pēdējo lappusi. Tad nu ļaujiet man ieņemt vēl vienu virsotni, ļaujiet dzīvot vēl četrdesmit gadu, ļaujiet ieskatīties nākamā gadsimta zinātnieku vēstījumos. Neliedziet man pussoli pāri manai robežai!
— Un jūs palaidāt veco vīru? Neviens nepieteicās viņa vietā? — iesaucās Marina.
Kas bija noticis ar manu kautrīgo meiteni?
Blohins pat nepaskatījās.
— Piecēlās Toļa Varencovs un gribēja jau piedāvāties, bet Gajina saķēra viņu aiz piedurknes. Es pastāvēju uz savu kandidatūru. Bet Pavels Aleksan- drovičs noraidīja. «Esmu izlēmis,» viņš sacīja. «Netērējiet laiku tukšiem strīdiem. Es pavēlu sākt iegremdēšanas priekšdarbus.»
— Un jūs, protams, piekritāt? — es nenocietos.
— Divas nedēļas mēs mēģinājām viņu pierunāt, — turpināja Blohins. — Strīdējāmies visu laiku, kamēr notika gatavošanās. Batisfērā bija daudz kas iekārtojams. Mēs konstruējām un centāmies atrunāt. Galu galā Pavels Aleksandrovičs strīdus aizliedza. «Jūs kavējat darbu,» viņš sacīja. «Jūs nevis pārdomājat visu, bet tērējat laiku un neļaujat arī man pārdomāt.»
Viņš tiešām bija visu paredzējis. Atstāja mums ļoti sīkus norādījumus visam atceļam. Visu paskaidroja akurāti, mierīgi, kā nodod saimniecību pēc saraksta. Viņš uzrakstīja atvadu vēstules draugiem uz Zemes. Sūtīja sveicienus Katerinai Kimovnai. Lūdza noskūpstīt Pavļiku uz pieres. Viņam bija aizmirsies, ka es to nevarēšu aizsniegt. Mums, kosmiešiem, Zemes laika tecējums apstājas, Dzimteni atceramies tādu, kādu to pametām. Tāpēc viņš lūdza noskūpstīt. Citu neko nenovēlēja. «Ja zēns būtu tiecies uz kosmosu,» viņš sacīja, «es viņam būtu devis padomu. Bet Zemes lietās Katerinai lielāka saprašana nekā man.»
Pēdējā vakarā viņš pavēlēja sarīkot atvadmielastu. Pats sastādīja ēdienu karti. Tika rādīta iemīļotā hro- nikālā filma «Maskavas ielās». Tai sekoja mūzika — Bēthovena devītā simfonija, kas jūsu vectēvam patika. Tā ir vētraina, tā ir cīņā saucēja. Dzērām šampanieti. Tā ir vesela problēma — bezsvara stāvoklī raķetē dzert šampanieti, kas manās aizklīst gaisā. Visi dziedājām dziesmu. Dziedājām -mūsu ceļa dziesmu:
Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, Kapteinis mūs vienus pametīs. Taču mūsu brauciens neapstāsies.. <
Raudāja Aiša, raudāja Gaļina, un Toļa visu laiku griezās sāņus un šņaukājās. Bet es biju mazliet noreibis un uzdrošinājos jautāt: «Vai tiešām jums, Pavel Aleksandrovič, nav baigi?» Viņš man atbild: «Mīļais Radij, protams, ir bail, un visvairāk baidos, vai tik neesmu visu to velti pasācis. Varbūt nekā cita neredzēšu kā vien melnu ūdeni… .» Bet es saķēru vina rokas: «Pavel Aleksandrovič, un ja nu tiešām tur nekā nav. Atsakieties no sava nodoma!»
— Vai atteicās? — Marina nopūtās.
— Vai magnetofons jums ir? — Blohins dzestri noprasīja.
* * *
Pēc dažiem mirkļiem, lentei klusi čaukstot, atskanēja pazīstama balss. It kā nebūtu ne desmitiem gadu, ne desmitiem miljardu kilometru. Es jutos kā puika, kas ierāpies dīvāna kaktiņā. Tāpat kā bērnībā pie- smakusī, dobjā balss, vārdus sjkaidri izrunādama, diktēja atmiņu kārtējo nodaļu.
— … Es izslēdzu prožektoru, — vectēvs ziņoja.
— Tumsa, bet ne absolūta. Visu laiku plaiksnās īsi, žuburoti zibeņi vai rūsa. Uzliesmojumos redzami plakani mākoņi kā palagi. Uz Jupitera ir tādi paši. Gar malām mākoņu aitiņas. Gaiss ir blīvs, gaisa straumju robežmalās īslaicīgi virpuļi.
— Tas nav pats sākums, — Blohins paskaidroja.
— Bet tur, iepriekšējā, visu laiku ir traucējumi.
Vectēva balsi brīžiem traucēja dārdoša rūkoņa, uli-
nāšana, svilpieni un kaucieni. Taisni kā nelabie dietu ap nāvei nolemto un priecātos par laupījumu. Bet vectēvs mierīgi stāstīja savu:
— Zemāk gaiss ir dzidrāks. Es redzu jūru. Tās virsma piķa melnumā. Viļņi nav lieli, tik tādi ņirbu vilnīši. Lēnām krītu lejup, gaiss ir ļoti blīvs. Pirksts man turas uz pogas, prožektorus reizēm ieslēdzu, reizēm izslēdzu. Neticams smagums, kustēties grūti, gluži kā Infras A ledājos. Pat mēli grūti pakustināt.
Tad pēkšņi prieka sauciens:
— Putni! Spīdīgi putni! Viens, tad vēl viens! Trīs uzreiz! Pavīdēja un pazuda. Vai televizors kaut ko tādu pamanītu? Tas jātver acīm. Es saskatīju. Galva apaja, rumpis resns. Spārniņi mazi un trīc. Tīri kā mūsu lidojošās zivtiņas. Var jau būt, ka tās ari ir zivis un nevis putni. Bet lidoja augstu. ,
Spēcīgs plīkšķis. Klusums.
— Vai troksni dzirdējāt? Es iekāpu ūdenī. Pamatīgi sasitos. Pat ceļgali nošņirkstēja. Sāp arī mugurkauls. Bet tam nav nozīmes. Es izslēdzu gaismu. Aprodu ar tumsu.
Mazliet vēlāk:
— Mīļais Radij, neesam velti lidojuši! Tā ir melna jūra — īsta zupa: viss mirguļo vienās uguntiņās — dzeltenās, zilganās, visbiežāk gan sarkanā. Es redzu zivis — vienām spīd žaunas, citām spuras. Šausmīgi ķēmi, bet ļoti atgādina mūsu dziļūdens zivis. Vide tāda pati: spiediens liels un ūdens melns. Kāda zivtele, laistīdamās varavīksnes krāsās, visu laiku lēkā. Kas tas par danci? Uzlaidīsim tai prožektoru. Kā tad, kaut kas jauns. Zivtele ieskrējusi zemūdens tīmeklim līdzīgā tīklā. Uz karstām pēdām klāt arī pats zirneklis. Riebīga aina: mute, maiss un taustekļi. Mute maucas zivij virsū kā cimds. Pazuda no redzes lauka. Vairs nav saskatāms.
Lēnām grimstu, apmēram divus metrus sekundē. Atkal izslēdzu prožektoru. Okeāna viņā pusē ugunīga viesuļvētra — spīdoši virpuļi, viļņi un mākoņi. Cik daudz te visādu sīkuļu! Tīri kā mūsu garneles. Jo dziļāk, jo biezāks. Uz Zemes ir otrādi — dzīlēs mīt mazāk. Tāpēc ka tur siltums plūst no augšas, te no apakšas.
Bet kas tad tas? Garš un tumšs, bez galvas un bez astes. Valis vai kašalots? Kustas ātri, aiz tā paliek mirdzoša strūkla. Iluminatoriem līdzīga uguntiņu virkne sānos. Vai tiešām zemūdene? Varbūt kaut kas cits, kas ne ar ko nav salīdzināms? Katram gadījumam signalizēju ar prožektoru: divi — divi — četri, divi — trīs — seši, divi — divi — četri.
Tas nelikās zinis. Aizklīda pa labi. Vairs neredzu.
Prožektors sataustījis okeāna dibenu. Savādas mezglainas saknes. Līdzīgas koraļļiem vai jūras lilijām. Es redzu resnus stublājus ar nokareniem kausiņveida dzinumiem, no kuriem dažs stingri atspēries pret okeāna dibenu. Mūsu jūras lilijām kausiņi vērsti uz augšu, tie uztver grimstošās barības vielas. Ko šie te meklē dūņās? Vai pūstošos atkritumus? Taču visi kausiņi pret dibenu neatmetas. Vai tiešām tie uztver siltumu? Bet tad tiem jābūt augiem. Augi bez gaismas? Neiespējami. Lai gan gaisma — infrasarkanā gaisma — plūst no okeāna dzelmes. Vai ar infrasarkano staru enerģiju var veidot olbaltumu, sašķelt ogļskābo gāzi? Redziet, kur slēpjas Zemes enerģētiķu problēma —- dzinējs, kas spēj izmantot istabas temperatūru. Šie augi katrā ziņā jānogādā uz Zemes. (Iedomājieties, dažus mirkļus pirms nāves cilvēks apcer zinātniskus tematus!) Es dabūju atelpu, — vectēvs turpināja. — Esmu iestrēdzis dzelmes brikšņos. Varu vērot nesteigdamies. Arvien vairāk pārliecinos, ka zem manis atrodas augi. Kāda resna bezacaina zivs zelē dzinumus. Vēl kāda cita — gara un ar milzīgiem zobiem — sagrāba resno un pašāvās augšup. Barības straume te plūst no apakšas uz augšu. Spēcīgie putni — pēdējā instance. Tomēr vēl kādi briesmoņi — bruņurupuča sajaukums ar astoņkāji. Par astoņkājiem es tos nosaucu salīdzinājuma pēc, īstenībā tie ir pieckāji. Pieci taustekļi — viens mugurpusē ir stūres airis, četri sānos. Galos uztūkumi ar piesūcekņiem. Vienā no priekšējiem taustekļiem — spēcīgs gaismas orgāns. Kaut kas līdzīgs lukturītim. Taisnais stars visu laiku šaudās pa stublājiem. Uz muguras nezvēram bruņas. Acis tam kā vēzim. Stobriņveida mute. Tik sīki es apstāstu tāpēc, ka šīs būtnes nāk man virsū. Pašreiz tās lūr taisni iluminatorā. Baiga sajūta — skatiens tām pilnīgi saprātīgs, acu zīlītē lēca, bet varavīksnene, gluži kā kaķim, fosforiscē bāli zaļu gaismu. Esmu lasījis, ka Zemes astoņkājim esot cilvēka skatiens, pats to redzējis neesmu un nevaru salīdzināt. Nezvēri .ir četri. Tie piepeldējuši pie batisfēras, visi pēc kārtas ielūkojas iluminatorā. Batisfēra nodrebēja. Vai tie to parāva? Parastā dzīvnieku loģika — ja kaut kas kust,