“Čārli, Čārli! Čārlis-cālis-kālis!"
Viņam visriņķī stāv bērni, tie smejas un ķircina viņu kā šuneļi, kas kampj aiz kājas. Čārlijs smaida. Viņš labprāt noliktu savu nesamo un paspēlētos ar bērniem, taču, kad viņš par to domā, āda uz skausta sāk kņudēt, un viņš jūtas tāpat kā tajās reizēs, kad lielākie zēni viņu apmētā ar drazām.
Iedams uz maiznīcu, viņš pamana bariņu puišeļu tumšās parādes durvīs.
“Ei, paskat, tas tak Čārlijs!”
“Ei, Čārlij, ko tu tur stiep? Negribi panēsāt sūdeļus?”
“Nāču! Nāc tak, mēs tev neko sliktu nedarīsim.”
Tomēr tajās durvīs ir kaut kas tāds - šī tumsa, šie smiekli -, ka viņam sāk kņudēt skausts. Viņš mēģina saprast, kas par lietu, bet atceras tikai to, kā, nocūkotas un apmīztas, smirdēja viņa drēbes un kā tēvocis Hermanis kliedza, kad viņš pārnāca mājās viss vienos netīrumos, un kā tēvocis Hermanis izmetās ārā ar āmuru sadzīt rokā puišeļus, kas bija ar viņu tā izrīkojušies. Čārlijs kāpjas prom no puikām, kas smiedamies stāv durvīs, nesamais izkrīt viņam no rokas. Viņš to paceļ un skriešiem metas uz maiznīcu.
“Čārlij, kur tik ilgi? Kur tu biji?” pa ceptuves durvīm sauc Džimpijs.
Čārlijs pa viru durvīm ieiet ceptuvē un noliek savu nesamo uz plaukta. Iebāž rokas kabatās un atslejas pret sienu. Žēl, ka nav griežuļa, viņa mīļās rotaļlietas.
Viņam patīk dzīvoties pa ceptuvi, grīda te ir balta no miltiem - baltāka nekā sodrējainās sienas un griesti. Viņa zābaku biezās zoles ir aplipušas ar baltu garozu, baltums ir ari vīlēs un šņorcaurumos, arī viņa panadzēs un sasprēgājušajās, vēja aprautajās rokās.
Te viņš var atpūsties - pietupties pie sienas un atsliet muguru tā, ka beisbola cepurīte ar burtu D nošļūc pār acīm. Viņam patīk miltu smarža, saldā mīkla, patīk, kā cepas maize, kūkas un bulciņas. Lielā krāsns rūc, viņš kļūst arvien miegaināks. Saldi... silti... miegs.
Pēkšņi viņš krīt, gāžas, ķeras, ar galvu atsitas pret sienu. Kāds ir izspēris viņam pamatu zem kājām.
Neko vairāk es neatceros. To visu es redzu pavisam skaidri, bet nezinu, kāpēc tā bija. Līdzīgi bija, kad es gāju uz kino. Pirmajā reizē nekad neko nesapratu, jo viss notika pārāk ātri, bet, noskatījies filmu četras vai piecas reizes, sāku saprast, ko viņi tur saka. Pajautāšu Dr. Strosam.
14. aprīlis
Dr. Stross uzskata, ka ir ļoti svarīgi atcerēties pagātnes notikumus, tieši tā, kā man gadījās vakar, - atcerēties un pierakstīt. Pēc tam mēs to varēsim pārrunāt viņa kabinetā.
Dr. Stross ir psihiatrs un neiroķirurgs. Es to nezināju. Biju domājis, ka viņš ir parasts ārsts. Bet šorīt, kad pie viņa aizgāju, viņš man izskaidroja, cik svarīgi man ir uzzināt pēc iespējas vairāk par sevi, jo tad es sapratīšu savas problēmas. Es teicu, ka man nav problēmu.
Viņš sāka smieties, tad piecēlās un piegāja pie loga. “Jo vairāk attīstīsies tavas prāta spējas, Čārlij, jo vairāk tev būs problēmu. Tava intelektuālā izaugsme būs ātrāka nekā emocionālā. Un es domāju, ka attīstīdamies tu atklāsi arvien vairāk tēmu, kuras gribēsi ar mani pārrunāt. Es vienkārši gribu, lai tu atceries, ka brīžos, kad tev ir vajadzīga palīdzība, tu droši vari nākt šurp.”
Man joprojām nav skaidrs, kas ar mani notiek, bet viņš teica, ka tas nekas. Kaut arī es nesaprotu savus sapņus un atmiņas un nesaprotu, kāpēc man tas viss jāredz, agri vai vēlu tie izveidos ķēdi un man kļūs skaidrāks, kas es esmu. Viņš teica, ka pats galvenais ir izdibināt, ko īsti saka tie cilvēki manās atmiņās. Tas viss ir saistīts ar mani bērnībā, un man jāatceras, kas toreiz notika.
Agrāk es neko par to visu nezināju. Laikam ir tā - ja manas prāta spējas reiz būs pietiekami attīstījušās, es sapratīšu tos vārdus, kas ir kaut kur manā apziņā, sapratīšu visu par tiem puišeļiem tumšajās parādes durvīs, par tēvoci Hermani, par tēvu un māti. Bet viņš apgalvo, ka tad es jutīšos riebīgi un varbūt manas smadzenes kļūs slimas.
Tādēļ man vajag divas reizes nedēļā iet pie viņa, lai izstāstītu visu, kas man nedod miera. Mēs vienkārši sēžam, es runāju, un Dr. Stross klausās. To sauc par terapiju, terapija ir šī runāšana par visu, un no tās man kļūs labāk. Es viņam izstāstīju, ka viena lieta, kas mani uztrauc, ir tas, ka es neko nesaprotu no sievietēm. Nu, kā toreiz, dejojot ar to Ellenu, kas ar mani toreiz notika. Tad mēs par to parunājām, un runājot man kļuva pavisam jocīgi, es svīdu aukstus sviedrus, galvā kaut kas dūca, un man likās, ka es izvemšos. Varbūt tāpēc, ka es vienmēr esmu domājis, ka tādas lietas ir netīras un par tām nedrīkst runāt. Bet Dr. Stross paskaidroja, ka man pēc tās ballītes rādījās tas, ko sauc par slapjo sapni, zēniem tādi mēdzot rādīties.
Kā tad iznāk - manas prāta spējas attīstās, un es uzzinu daudz jauna, bet viņš domā, ka sieviešu lietās es joprojām esmu zēns. Kaut kā savādi, bet gan jau es drīz uzzināšu visu par savu dzīvi.
15. aprīlis
Es pēdējā laikā daudz lasu, un gandrīz viss iespiežas man atmiņā. Mis Kinjana uzskata, ka papildus vēsturei, ģeogrāfijai un aritmētikai man jāsāk mācīties arī svešvalodas. Prof. Neimars iedeva man vēl dažas lentes, ko atskaņot, kad es guļu. No šīm apziņas un zemapziņas lietām es joprojām neko nesaprotu, bet Dr. Stross teica, lai pagaidām par to neuztraucos. Viņš lika man apsolīties, ka pagaidām, kamēr vēl neesmu sācis mācīties koledžas priekšmetus - tas notiks pēc dažām nedēļām -, es grāmatas par psiholoģiju nelasīšu: tas ir, nelasīšu, kamēr viņš man neatļaus. Viņš teica, ka tas man tikai sajauks galvu un pavedinās prātot par psiholoģijas teorijām, nevis par manis paša domām un izjūtām. Tas nekas, es drīkstu lasīt romānus. Šonedēļ izlasīju “Lielo Getsbiju”, “Amerikāņu traģēdiju” un “Skaties uz mājām, eņģei”. Man ne prātā nebija ienācis, ka vīrieši un sievietes dara kaut ko tādu.
16. aprīlis
Šodien es jūtos daudz labāk, bet joprojām esmu dusmīgs, ka visi agrāk par mani smējās un ņirgājās. Kad es kļūšu tik gudrs, kā saka prof. Neimars - kad mans IQ būs divreiz augstāks par 70 -, tad varbūt es visiem patikšu un visi gribēs ar mani draudzēties.
Tikai es nezinu, kas šis IQ īsti ir. Prof. Neimars teica, ka tas ir veids, kā mēra prāta spējas - apmēram tāpat kā svari aptiekā mēra mārciņas. Bet Dr. Stross viņam pikti iebilda, teikdams, ka IQ nav nekāds prāta spēju mērs. Viņš teica, ka IQ cilvēka prāta spējas parāda tieši tikpat labi kā cipari uz mērkrūzes. Tai krūzē tomēr kaut ko vajag arī iebērt vai ieliet.
Tad es pajautāju Bērtam Seldenam, kurš man liek pildīt prāta spēju testus un trenē Aldžernonu, un Bērts teica tā: vēl citi sacītu, ka nevienam no viņiem nav taisnība; viņš, piemēram, esot lasījis, ka IQ ļauj izmērīt dažnedažādas lietas, ieskaitot arī tādas, ko tu jau zini, un tātad iznāk, ka tas vispār neder prāta spēju mērīšanai.
Tāpēc es joprojām nezinu, kas ir IQ, katrs apgalvo kaut ko citu. Bet mans IQ šobrīd ir apmēram simts, drīz būs pāri simt piecdesmit, bet manī vēl arvien vajag liet un liet zināšanas. Man neko tādu negribas teikt, bet tomēr, ja reiz viņi paši nezina, kas tas tāds ir un kur to meklēt, tad kā viņi var zināt, cik liels tas ir.