Prof. Neimars teica, ka aizparīt man vajadzēs veikt Roršaha testu. Interesanti, kas tas tāds.
17. aprīlis
Naktī man rādījās murgs, un, no rīta pamodies, es ļāvos brīvām asociācijām - tā man iemācīja darīt Dr. Stross, lai es labāk atcerētos sapņus. Vajag domāt par sapni un vienkārši ļaut, lai domas klejo, tad prātā ienāks arī slēptās domas. Dr. Stross apgalvo, ka tas nozīmē -es esmu nonācis tik tālu, ka mana zemapziņa cenšas neļaut apziņai atcerēties. Tā ir kā siena starp tagadni un pagātni. Reizēm šī siena ir nepārvarama, bet reizēm tai izdodas izlauzties cauri, un tad es varu atcerēties to, kas atrodas viņā pusē.
Tā bija šorīt.
Sapnī es redzēju, ka mis Kinjana lasa manas atskaites. Sapņoju, ka apsēžos un gribu rakstīt, bet pēkšņi vairs neprotu ne rakstīt, ne lasīt. Nemaz. Es nobīstos un lūdzu, lai manā vietā raksta Džimpijs no maiznīcas. Bet, kad mis Kinjana izlasa manu atskaiti, viņa ļoti sadusmojas un visu saplēš, jo tur ir visādas rupjības.
Tad es atnāku mājās, un tur mani gaida prof. Neimars un Dr. Stross, un viņi mani iekausta par to, ka esmu atskaitē sarakstījis neķītrības. Pēc tam viņi aiziet, es savācu saplēstos papīrus, bet tie pārvēršas par mežģīņo-tām Valentīna dienas kartiņām, tikai tās ir viscaur notraipītas ar asinīm.
Tas bija briesmīgs sapnis, bet es piecēlos un visu pierakstīju, un pēc tam sāku ļauties brīvām asociācijām.
Maiznīca... maizes cepšana... trumulis... kāds man iesper... es nokrītu... viscaur asiņains... rakstu... ar lielu zīmuli uz sarkanas Valentīna dienas kartiņas... zelta sirsniņa... medaljons... ķēdīte... viss asiņains... un viņš par mani smejas...
Ķēdīte ir no medaljona... tas virpinās... spīdina man acīs sauli. Un man patīk skatīties, kā tas virpinās... skatīties uz aukliņu... uzskrien augšā, griežas, virpinās... uz mani skatās meitene. Viņu sauc mis Kin... nē, Harieta.
“Harieta... Harieta... mums visiem patīk Harieta.”
Pēc tam - nekā. Atkal tukšums.
Mis Kinjana man pār plecu lasa atskaiti.
Tad mēs esam vakarskolā garīgi atpalikušiem pieaugušajiem, es rakstu s
Skola mainās, tagad tā ir numur 13, man ir vienpadsmit gadu un mis Kinjanai arī ir vienpadsmit, bet viņa vairs nav mis Kinjana. Viņa ir meitenīte ar garām matu cirtām un bedrītēm vaigos, un viņu sauc Harieta. Mums visiem patīk Harieta. Ir Valentīna diena.
Es atceros...
Es atceros, kas notika trīspadsmitajā skolā, kāpēc mani no tās izņēma un pārcēla uz divsimt divdesmit otro. Harietas dēļ.
Es redzu Čārliju, kad viņam ir vienpadsmit gadu. Viņam ir mazs medaljons zelta krāsā, reiz atrasts uz ielas. Ķēdītes nav, bet viņš ir to uzvēris uz aukliņas, un viņam patīk medaljonu virpināt tā, ka tas uzskrien augšā pa aukliņu, un tad skatīties, kā tas griezdamies atritinās un spīdina viņam acīs sauleszaķīšus.
Reizēm bērni, spēlēdamies ar bumbu, ļauj viņam stāvēt pa vidu, un viņš cenšas bumbu noķert pirmais. Viņam patīk stāvēt pa vidu arī tad, ja viņš ne reizi nenoķer, un vienreiz, kad Haimijam Rotām bumba izkrita no rokām un viņš to pacēla, pārējie neļāva viņam mest, viņam atkal vajadzēja iet vidū.
Kad garām iet Harieta, zēni aizmirst par bumbu un skatās uz Harietu. Visiem zēniem patīk Harieta. Kad viņa purina galvu, cirtas lēkā augšā lejā, un vaigos viņai ir bedrītes. Čārlijs nesaprot, kāpēc viena tāda meitene ir tik trakoti svarīga un kāpēc zēni vienmēr grib viņu uzrunāt (viņš jau nu drīzāk gribētu spēlēt bumbu, paslēpes vai ķeriņus), bet visi zēni mīl Harietu, tādēļ arī viņš Harietu mīl.
Harieta nekad viņu neķircina, ne tā kā citi bērni, un Čārlijs viņai rāda jokus. Kad skolotāja ir izgājusi no klases, viņš staigā pa solu virsmām. Viņš met laukā pa logu dzēšgumijas, apraksta tāfeli un sienas. Harieta vienmēr spiedz un ķiķina: “Ai, paskat, Čārlijs! Viņš ir tik smieklīgs! Viņš ir tik jocīgs!”
Ir Valentīna diena, zēni savā starpā runā, kādas kartiņas kurš sūtīs Harietai, un Čārlijs pievienojas: “Es arī Harietai aizsūtīšu kartiņu.”
Viņi smejas, un Berijs saka:
“Kur tu taisies dabūt kartiņu?”
“Es dabūšu dikti smuku. Pagaidiet, jūs redzēsiet.” Bet viņam nav naudas, par ko nopirkt Valentīna dienas kartiņu, tādēļ viņš nolemj uzdāvināt Harietai savu medaljonu - tas ir sirds formā tāpat kā dāvaniņas veikalu skatlogos. Vakarā viņš paņem no mātes atvilktnes zīdpapīru un ilgi, ilgi noņemas, ietīdams medaljonu un apsiedams to ar sarkanu lenti. Nākamajā dienā garajā starpbrīdī viņš aiziet pie Haimija Rota un lūdz, lai Hai-mijs uz dāvaniņas uzraksta vēlējumu.
Viņš saka Haimijam, kas jāraksta: “Mīļā Harieta, es domāju, ka tu esi visskaistākā meitene pasaulē. Tu man ļoti patīc, un es tevi mīlu. Es gribu, lai tu esi mana draudzene. Tavs draugs Čārlijs Gordons.”
Haimijs, nepārtraukti smiedamies, lieliem, drukātiem burtiem cītīgi raksta uz zīdpapīra un Čārlijam saka: “0, viņai acis izlēks no pieres! Pagaidi tikai, kad viņa izlasīs!” Čārlijam ir bail, bet viņam gribas uzdāvināt Harietai medaljonu, tādēļ viņš pēc skolas iet meitenei pakaļ līdz mājām un nogaida, līdz viņa ieies iekšā. Viņš uzļāvās uz lieveņa un uzkar sainīti uz durvju roktura. Tad divas reizes nošķindina zvanu un metas prom, pārskrien pāri ielai un paslēpjas aiz koka.
Harieta atver durvis un meklē zvanītāju. Tad viņa ierauga sainīti. Viņa paņem sainīti un kāpj atkal augšā. Čārlijs iet uz mājām un dabū pērienu par to, ka bez atļaujas paņēmis no mātes atvilktnes zīdpapīru un lenti. Bet viņš nebēdā. Rīt Harietai kaklā būs medaljons, un viņa visiem zēniem pateiks, kurš viņai to uzdāvinājis. Tad tikai viņi redzēs.
No rīta viņš visu ceļu uz skolu skrien skriešus, bet ir ieradies pārāk agri. Harietas vēl nav, un viņš nespēj vien sagaidīt.
Bet, kad Harieta atnāk, viņa uz Čārliju pat nepaskatās. Medaljona viņai kaklā nav. Un viņa izskatās dusmīga.
Kad misis Džensona neskatās, Čārlijs dara, ko var. Viņš šķoba ģīmi. Skaļi iesmejas. Uzkāpj uz krēsla un groza pakaļu. Pat iemet Haroldam ar krītu. Tomēr Harieta ne reizi uz viņu nepaskatās. Varbūt viņa ir aizmirsusi. Varbūt viņa to uzkārs kaklā rīt. Gaitenī viņa paiet garām, bet, kad Čārlijs pieiet klāt un grib pajautāt, viņa aizskrien prom, ne vārdiņu nepateikusi.
Skolas pagalmā Čārliju gaida abi Harietas vecākie brāļi.
Gass viņu pagrūž. “Tu, sīkais riebekli, tad tu biji tas, kas māsai atsūtīja to nepieklājīgo vēstuli?”
Čārlijs atbild, ka nekādas nepieklājīgas vēstules nav rakstījis. “Es tikai uzdāvināju viņai dāvanu Valentīna dienā.”
Oskars, kas vidusskolā spēlēja futbola komandā, saķer Čārliju aiz krekla un izplēš divas pogas. “Nelien klāt manai māšelei, deģenerāt! Tev šajā skolā vispār nav ko darīt!”
Viņš pagrūž Čārliju uz Gasa pusi, tas saķer viņu aiz rīkles. Čārlijam ir ļoti bail, viņš sāk raudāt.
Tad abi sāk viņam darīt pāri. Oskars iezveļ pa degunu, Gass nogāž zemē un iesper pa sānu, tad viņi spārda abi divi, un daži no pagalma bērniem - Čārlija draugiem -skrien šurp, sizdami plaukstas un kliegdami: “Viņi te kaujas! Viņi kaujas! Čārliju sit!”
Viņa drēbes ir saplēstas, deguns asiņo, viens zobs ir izlauzts, un, kad Gass un Oskars aiziet, viņš apsēžas uz ietves un raud. Asinīm ir skāņa garša. Bērni tikai smejas un klaigā: “Čārlijs dabūja pa mizu! Čārlijs dabūja pa mizu!” Atnāk misters Vāgners, viens no skolas sargiem.