Viņš aizdzen bērnus prom, aizved Čārliju uz zēnu tualeti un liek nomazgāt asiņaino un netīro seju un rokas, tāds taču mājās nevar iet...
Es laikam biju ļoti stulbs, jo ticēju tam, ko citi man teica. Kā es varēju tā uzticēties Haimijam un viņiem visiem.
Biju to pilnīgi aizmirsis, bet šodien visu atcerējos, domādams par savu sapni. Man liekas, kaut kādā ziņā tas bija tāpēc, ka mis Kinjana tur lasīja manas atskaites. Es tiešām priecājos, ka man vairs nav jālūdz, lai kāds raksta manā vietā. Tagad pats visu varu uzrakstīt.
Bet es tikko kaut ko sapratu. Medaljons tā arī palika pie Harietas.
18. aprīlis
Es uzzināju, kas ir Roršahs. Tintes traipu tests, tāds, kādu man vajadzēja izpildīt pirms operācijas. Līdzko es to ieraudzīju, mani pārņēma bailes. Zināju, ka Bērts gribēs, lai es ieraugu bildes, un zināju, ka nespēšu. Izmisīgi domāju - ja kaut kā varētu izdibināt, kādas bildes tur ir ieslēptas. Varbūt tur vispār nekādu bilžu nav. Varbūt tas tieši tāpēc arī ir izdomāts, lai redzētu, vai esmu tik stulbs, ka centīšos ieraudzīt ko tādu, kā tur vispār nav. Par to domādams, arvien vairāk noskaitos uz Bērtu.
“Tad sākam, Čārlij,” viņš teica. “Atceries, tu šīs kartiņas jau esi redzējis.”
“Skaidrs, ka atceros.”
Es to pateicu tā, ka viņš uzreiz saprata, ka esmu īgns, un pārsteigts pacēla galvu.
“Čārlij, tu par kaut ko dusmojies?”
“Nē, viss kārtībā. Tie traipi mani kaitina.”
Viņš pasmaidīja un pašūpoja galvu. “Neuztraucies! Tas ir standarta personības tests. Lūdzu, paskaties uz šo kartiņu! Kas tas varētu būt? Ko tu tur redzi? Cilvēki šajos traipos saskata dažnedažādas lietas. Pasaki: kā tev šķiet, kas tur varētu būt - ko tas tev atgādina?”
Es biju satriekts. Skatījos uz kartiņu, tad palūkojos uz viņu. Neko tādu nebiju gaidījis. “Tu gribi teikt, ka šajos traipos nemaz nav ieslēptas nekādas bildes?”
Bērts savilka uzacis un noņēma brilles.
“Ko?”
“Bildes! Ieslēptas tajos traipos! Pagājušajā reizē tu teici, ka tur ir bildes, ka visi tās redz un tu gribi, lai es arī tās atrodu.”
“Nē, Čārlij. Neko tamlīdzīgu es noteikti neteicu.”
“Ko tu te runā?” es kliedzu. Man bija tik briesmīgi bail no šie traipiem, ka biju ļoti nikns uz sevi un arī uz Bērtu. “Tieši tā tu man teici. Jā, jā, tu esi varen gudrs un beidzis koledžu, bet tas vēl nenozīmē, ka tu vari par mani ņirgāties. Man ir apriebies, ka visi par mani smejas.” Neatceros, ka jebkad dzīvē es būtu tā niknojies. Man nešķiet, ka biju nikns tieši uz Bērtu, vienkārši pēkšņi vairs nevarēju to visu izturēt. Nosviedu Roršaha kartiņas uz galda un izmetos pa durvīm. Tajā brīdī pa gaiteni gāja profesors Neimars, un, kad es tā paskrēju garām, pat nesasveicinādamies, viņš noprata, ka laikam kaut kas nav labi. Viņi abi ar Bērtu mani panāca, kad jau grasījos kāpt liftā.
“Čārlij!” Neimars mani saķēra aiz rokas. “Pagaidi! Kas par lietu?”
Es izrāvos un pamāju ar galvu uz Bērta pusi: “Man ir apriebies, ka visi par mani ņirgājas. Tas arī viss. Varbūt agrāk es biju stulbs un nesapratu, bet tagad saprotu, un man tas nepatīk.”
“Čārlij, te neviens par tevi neņirgājas,” Neimars taisnojās.
“Ak tā? Un tie tintes klekši? Bērts man pagājušajā reizē teica, ka tur esot bildes - visi tās redzot -, bet es...” “Čārlij, tu vari noklausīties, ko tieši Bērts teica un ko tu atbildēji, gribi? Jūsu saruna ir ierakstīta magnetofona lentē. To var atskaņot, tad tu dzirdēsi, kas īsti tika sacīts.” Es kopā ar viņiem devos atpakaļ uz psihologa kabinetu, taču pats nesapratu, kā jūtos. Biju pārliecināts, ka toreiz, kamēr biju tik stulbs un neko nesapratu, viņi ir par mani ņirgājušies un mani muļķojuši. Būt tik dusmīgam bija ļoti patīkami, tik lēti es nepadošos. Biju gatavs cīnīties.
Neimars piegāja pie skapja, lai sameklētu magnetofona lenti, un Bērts tikmēr skaidroja: “Pagājušajā reizē es tev teicu gandrīz precīzi to pašu ko šodien. Veicot šos testus, procedūrai obligāti jābūt vienādai.”
“Ticēšu, kad būšu dzirdējis savām ausīm.”
Tie abi saskatījās. Man atkal asinis saskrēja galvā. Viņi par mani smejas! Tomēr uzreiz pēc tam es atskārtu, ko nupat biju pateicis, un sapratu arī, kāpēc viņi saskatījās. Viņi nebūt nesmējās. Neimars un Bērts saprata, kas ar mani notiek. Biju nonācis nākamajā līmenī, tagad mana pirmā reakcija uz apkārtējo pasauli bija dusmas un aizdomas.
No magnetofona sāka dārdēt Bērta balss:
“Čārlij, paskaties, lūdzu, uz šo kartiņu! Kas tas varētu būt? Ko tu tur saskati? Cilvēki šajos traipos ierauga dažnedažādas lietas. Pastāsti, ko tie tev atgādina...”
Tie paši vārdi, gandrīz tās pašas intonācijas kā pirms brīža laboratorijā. Tad es izdzirdēju savas atbildes - kaut kādas bērnišķīgas nejēdzības. Bez spēka atkritu uz krēsla pie profesora Neimara rakstāmgalda.
“Tas tiešām biju es?”
Kopā ar Bērtu atgriezos laboratorijā, un mēs ķērāmies pie Roršaha. Ņēmām kartiņu pēc kartiņas. Šoreiz es atbildēju citādi. Šajos traipos “redzēju” tēlus. Divus cīkstiņā saķērušos sikspārņus. Divus paukotājus. Iztēlojos dažnedažādas lietas. Tomēr manīju, ka vairs īsti neuzticos Bērtam. Katru kartiņu apgriezu otrādi, skatījos, vai aizmugurē kaut kā nav norādīts, kas man jāierauga.
Pūlējos saskatīt, ko viņš pieraksta, taču tur viss bija šifrēts un izskatījās apmēram šādi: VF+Dz RdF-Dzd oriģ. VF Dz-LF+obj.
Kāpēc šis tests vispār vajadzīgs, man vienalga nav skaidrs. Kurš katrs taču var sastāstīt visu ko, patiesībā neko neredzēdams. Kā viņi zina, ka es nemeloju, ja nu es īstenībā vispār neko neiztēlojos?
Varbūt es kaut ko sapratīšu, kad Dr. Stross man atļaus sākt lasīt grāmatas par psiholoģiju. Kļūst arvien grūtāk pierakstīt manas domas un izjūtas, apzinoties, ka pēc tam citi to lasīs. Iespējams, dažas no šīm atskaitēm uzreiz nevajadzētu iesniegt. Pajautāšu Dr. Strosam.
Kāpēc tas mani pēkšņi uztrauc?
ATSKAITE NR. 10 21. aprīlis
Es izgudroju jaunu paņēmienu, kā var noregulēt maiznīcas maisīšanas mašīnas, lai paātrinātu ražošanas procesu. Misters Donners teica, ka tā ietaupīsies darbaspēka izmaksas un pieaugs peļņa. Viņš piešķīra man prēmiju -piecdesmit dolārus - un paaugstināja algu par desmit dolāriem nedēļā.
Es uzaicināju Džo Karpu un Frenku Reiliju pusdienās, lai to nosvinētu, bet Džo bija jāskrien uz veikalu, jo sieva viņam bija uzdevusi kaut ko nopirkt, bet Frenks pusdienās gāja kopā ar brālēnu. Droši vien viņi vēl nav pieraduši pie tā, ka es tagad esmu citāds.
Izskatās, ka visi no manis baidās. Kad piegāju pie Džimpija un uzsitu viņam pa plecu, gribēdams kaut ko pajautāt, viņš salēcās un aplējās ar kafiju. Kad viņam šķiet, ka es nemanu, viņš uz mani skatās. Maiznīcā vairs neviens ar mani nerunā un nemuļķojas kā agrāk. Tādēļ es darbā jūtos drusku vientuļš.
Par to domādams, atcerējos to reizi, kad aizmigu, atslējies pret sienu, un Frenks man iespēra un nogāza gar zemi. Siltā, saldā smarža, baltās sienas, krāsns rūkoņa, kad Frenks atver cepļa durvis un sabiksta klaipus. Pēkšņi es krītu... gāžos... vairs nav pamata zem kājām, un es ar galvu atsitos pret sienu.
Tas esmu es, taču liekas - tur uz grīdas guļ kāds cits: cits Čārlijs. Viņš neko nesaprot... berzē galvu... skatās augšup... tur stāv Frenks, garš un kalsns, netālu ir Džimpijs - druknais, spalvainais Džimpijs ar pelēcīgo seju un kuplajām uzacīm, kas gandrīz aizsedz viņa zilās acis.