“Liec tak viņu mierā,” Džimps saka. “Jēziņ, Frenk, tev tiešām par varītēm vajag viņam piesieties?”
“Tas tak nekas nebija,” Frenks smejas. “Vai tad viņam sāpēja? Viņš tak neko nesajēdz. Ko tu saki, Čārlij?”
Čārlijs berzē galvu un saraujas. Viņš nesaprot, par kādu nogrēkošanos nopelnījis šo sodu, taču vienmēr draud iespēja izpelnīties vēl.
“Bet tu tak saproti,” Džimpijs nāk tuvāk, pievilkdams kāju ortopēdiskajā zābakā, “tad kāda velna pēc tu viņam mūždien piesienies?”
Abi apsēžas pie garā galda. Kārnais Frenks un druknais Džimpijs sāk veidot kliņģerus, kas vēl šovakar būs jānogādā pasūtītājiem.
Kādu bridi viņi strādā klusēdami, tad Frenks mitējas un atstumj pakausī balto maiznieka cepuri.
“Ei, Džimp, kā tev šķiet - ja nu Čārlijs var iemācīties cept kliņģerus?”
Džimps ar elkoni atspiežas pret galdu.
“Liec tak viņu vienreiz mierā, vai zinies.”
“Nē, Džimp, tiešām! Kaut ko tik vienkāršu viņš tak noteikti var iemācīties.”
Rādās, Džimpijam šī doma šķiet tīri laba. Viņš pagriežas un skatās uz Čārliju.
“Varbūt te tiešām kaut kas var iznākt. Paklau, Čārlij, panāc šurp!”
Čārlijs stāv, galvu nodūris, un skatās uz savām zābak-šņorēm - kā vienmēr, kad citi par viņu runā. Viņš prot aizšņorēt zābakus. Viņš prastu cept kliņģerus. Viņš spētu iemācīties izmīcīt mīklu, izrullēt, sagriezt un uztaisīt apaļas bulciņas.
“Džimp, varbūt labāk nevajag?” Frenks vairs nerunā tik pārliecinoši. “Varbūt tā nav laba doma. Kretīni tak neko nejēdz iemācīties, tad jau varbūt nemaz nav jēgas sākt.” “Stāvi rāms, tagad es runāšu,” atsaucas Džimpijs, kurš pārņēmis Frenka idejas īstenošanu. “Man liekas, viņš
tomēr var iemācīties. Klausies, Čārlij! Gribi iemācīties kaut ko jaunu? Gribi, es tev parādīšu, kā mēs ar Frenku taisām kliņģerus?”
Čārlijs skatās uz viņu, un smaids viņa sejā mazpa-mazām izzūd. Viņš saprot, ko Džimpijs grib, un jūtas kā stūri iedzīts. Viņam gribas izpatikt Džimpijam, bet vārdos “mācīties” un “mācīt” ir kas tāds... tie kaut kā saistās ar bargiem sodiem, lai gan viņš nespēj atcerēties, kā tieši, atceras tikai baltu, paceltu roku, kas viņu sitīs, lai viņš iemācītos kaut ko tādu, ko viņš nesaprot. Čārlijs kāpjas atpakaļ, taču Džimpijs saķer viņu aiz elkoņa.
“Ei, puis, nelec uz ecēšām! Mēs tak tev pāri nedarīsim. Paskat, kā trīc, liekas, tūlīt sabruks. Klausies, Čārlij. Man te priekš tevis ir viena jauna, spīdīga mantiņa, tāda kā laimīgā naudiņa, tu varēsi ar viņu paspēlēties.” Viņš izstiepj roku, un viņam saujā ir ķēdīte ar spožu misiņa rimbuli, uz kura rakstīts SPODRĪBA PULIERIS. Turēdams aiz ķēdītes, viņš palaiž zelta rimbuli vaļā, un tas sāk lēni griezties, atstarodams dienasgaismas spuldžu gaismu. Tādu spožumu Čārlijs jau ir redzējis, viņš atceras, bet viņam nav ne jausmas, kur un kādā sakarā.
Viņš nemēģina to satvert. Zina, ka par grābstīšanos gar citu cilvēku mantām būs sods. Ja cits cilvēks pats iedod, tad drīkst spēlēties. Citādi nedrīkst. Redzēdams, ka Džimpijs grib viņam iedot spožo mantiņu, viņš māj ar galvu un atkal sāk smaidīt.
“Šito viņš saprot,” Frenks smejas. “Vajag tikai iedot viņam kādu spīdīgu krāmu.” Piekritis, ka par eksperimentu atbildēs Džimpijs, Frenks azartiski pieliecas tuvāk. “Ja viņš tik traki grib to mantiņu, tu viņam pasaki, ka viņš to dabūs, ja iemācīsies taisīt kliņģerus! Ko var zināt, ja nu izdodas.”
Abi maiznieki ķeras pie mācīšanas, un apkārt pamazām sastājas citi mistera Donnera padotie. Frenks atbrīvo vietu uz galda starp viņiem abiem, un Džimpijs sagatavo vidēja lieluma mīklas pikuci, ar ko Čārlijam darboties. Aizmugurē daži grasās slēgt derības, vai Čārlijs ir spējīgs iemācīties taisīt kliņģerus.
“Skaties, ko mēs darām, un dari tāpat. Ja tu iemācīsies taisīt kliņģerus, dabūsi šito laimīgo naudiņu.”
Čārlijs apsēžas un, uzmetis kūkumu, uzmanīgi skatās, kā Džimpijs nogriež gabalu mīklas. Viņš uzmanīgi seko katrai kustībai. Džimpijs izrullē mīklu garā desā, galu norauj nost un savirpina riņķī; ik pa brīdim viņš apbārsta mīklu ar miltiem.
“Tagad skaties uz mani!” Frenks nokomandē un atkārto Džimpija priekšnesumu. Čārlijs ir apjucis. Frenks dara citādi. Džimpijs rullēdams izriež elkoņus kā spārnus, turpretim Frenks tur rokas piespiestas pie sāniem. Kad Džimpijs mīca mīklu, viņam īkšķis ir kopā ar visiem pārējiem pirkstiem, bet Frenks to dara, īkšķus izslējis augšup.
Tas viss Čārlijam liekas tik ļoti nesaprotami, ka tad, kad Džimpijs saka: “Tā, tagad tu!” viņš nespēj pakustēties. Čārlijs krata galvu.
“Nu, Čārlij, es parādīšu vēlreiz, lēnām. Skaties, kā es to daru, un pa drusciņai dari man pakaļ. Labi? Bet mēģini atcerēties, lai pēc tam tu visu vari izdarīt viens pats. Tā, sākam... šitā...”
Čārlijs rauc pieri un uzmanīgi skatās, kā Džimpijs nogriež gabalu mīklas desas un veļ bumbā. Viņš nespēj saņemties, taču pēc tam tomēr paņem nazi, nogriež gabalu mīklas un noliek to galda vidū. Turēdams elkoņus atstatus, tieši tāpat kā Džimpijs, viņš to viļā bumbā.
Viņš skatās te uz savām, te uz Džimpija rokām un pielūko, lai pirksti būtu tieši tāpat, īkšķi kopā ar pārējiem, visi pirksti mazdrusciņ ieliekti. Viņš visu dara pareizi, tā, kā Džimpijam vajag. Viņam galvā skan atbalsis, tās saka: izdari pareizi, tad viņi ar tevi draudzēsies. Un viņš grib, lai Džimpijs un Frenks ar viņu draudzējas.
Kad mīklas bumba ir gatava, Džimpijs pakāpjas nost, un Čārlijs dara tāpat. “Ei, malacis! Skaties, Frenk, viņš tak to dabūja gatavu!”
Frenks māj ar galvu un smaida. Čārlijs nopūšas un dreb pie visām miesām, sasprindzinājums kļūst arvien lielāks. Viņam kaut kas izdodas ļoti reti, viņš pie tā nav pieradis.
“Labs ir,” saka Džimpijs, “tagad mēs uztaisīsim kliņģeri.”
Čārlijs neveikli, bet centīgi atdarina visas Džimpija kustības. Reizēm roka noraustās un tādēļ kaut kas samisējas, bet pēc kāda brīža viņam ir izdevies savirpināt gabalu mīklas gredzenā. Mazpamazām, strādājot kopā ar Džimpiju, viņš uztaisa sešus kliņģerus, kurus, apkaisītus ar miltiem, rūpīgi noliek uz lielās, miltainās paplātes blakus Džimpija kliņģeriem.
“Tā, Čārlij.” Džimpija seja ir ļoti nopietna. “Tagad pamēģini to izdarīt viens pats. Atceries, kā tu to darīji, visu pēc kārtas. Aiziet!”
Čārlijs skatās uz lielo mīklas blāķi un nazi, ko Džimpijs iestūmis viņam rokā. Viņš atkal līdz nemaņai pārbīstas. Kas bija jādara vispirms? Kā viņš turēja rokas? Un pirkstus? Kā viņš viļāja to bumbu?... Prātā vienlaikus izsprāgst simtiem juceklīgu domu, un viņš spēj tikai stāvēt un smaidīt. Viņam gribas to izdarīt, lai Frenks un Džimpijs būtu priecīgi un viņu labi ieredzētu, lai Džimpijs iedotu viņam solīto laimīgo naudiņu, kas tik smuki spīd. Viņš stumda pa galdu gludo, smago mīklas piku, taču nespēj saņemties un kaut ko darīt. Viņš nespēj iecirst tajā nazi, jo zina, ka nekas neizdosies. Viņam ir bail.
“Viņš jau visu aizmirsis,” saka Frenks. “Tai galvā nekas nav aizķēries.”
Čārlijam gribas, kaut būtu aizķēries. Viņš rauc pieri un pūlas atcerēties: vispirms vajag nogriezt gabalu. Pēc tam tas jāsaveļ bumbā. Bet kā bumba kļūst par kliņģeri, tādu kā tie, kas stāv uz paplātes? Tas taču ir pavisam kas cits. Mierīgi, nevajag steigties, viņš atcerēsies. Migla galvā izklīdīs, un viņš atcerēsies. Vēl mazdrusciņ, un rokā būs. Viņam gribas nepazaudēt to, ko viņš ir iemācījies, -kaut uz brīdi. Tik ļoti to gribas.