“Labs ir, Čārlij,” Džimpijs nopūšas un izņem nazi viņam no rokas. “Tas nekas. Nebēdājies! Tev tas nemaz nav jāprot.”
Tūlīt, tūlīt, viņš tūlīt atcerēsies. Kaut jel viņi tā nestei-dzinātu! Kāpēc visi vienmēr tā steidzas?
“Teci nu, Čārlij. Ej, pasēdi un paskaties savu komiksu. Mums te jāstrādā.”
Čārlijs māj ar galvu un smaida, un izvelk no bikšu kabatas komiksu grāmatu. Atšķir to vaļā un uzliek uz galvas kā mici. Frenks smejas, arī Džimpijs beidzot pasmaida.
“Labi jau, labi, lielais zīdaini,” Džimpijs nošņaukājas. “Ej, pasēdi, kamēr misters Donners tevi pasauks.” Čārlijs viņam uzsmaida un iet atpakaļ uz savu kaktu pie miltu maisiem. Viņam patīk atbalstīties pret maisīšanas mašīnām, kad viņš sakrustotām kājām sēž uz grīdas un skatās bildes komiksu grāmatā. Aizšķirot pirmās
lapas, uzmācas raudiens, bet viņš nezina, kāpēc. Par ko te jābēdājas? Miglainais mākonis ir aizpeldējis, tagad viņam gribas priecāties par košajām bildēm komiksā, ko viņš ir izšķirstījis jau kādas trīsdesmit četrdesmit reizes. Viņš pazīst visus komiksa varoņus - ir atkal un atkal jautājis, kā tos sauc (gandrīz katram sastaptajam cilvēkam) -un saprot, ka jocīgie burti un vārdi baltajos balonos tiem virs galvas nozīmē, ka tie kaut ko saka. Vai viņš kādreiz varēs izlasīt, kas tajos balonos rakstīts? Ja viņu netramdīs... ja nesteidzinās, ja nedzīs uz priekšu pārāk ātri... tad viņš visu sapratīs. Bet nevienam nav laika.
Čārlijs pievelk klāt ceļgalus un atver komiksu pirmajā lappusē, kur Betmens un Robins garā virvē lidinās gar nama sienu. Reiz es tomēr mācēšu lasīt, viņš apņemas. Tad viņš varēs izlasīt šo stāstu. Kāds uzliek roku viņam uz pleca, un viņš paceļ galvu. Blakus stāv Džimpijs, viņš sniedz ķēdīti ar misiņa rimbuli, tas šūpojas un griežas, zibinādams sauleszaķīšus.
“Ņem,” viņš norūc, iemet laimīgo naudiņu Čārlijam klēpī un aizklibo.
Šī ir pirmā reize, kad es par to domāju, bet jauki, ka viņš tā izdarīja. Kas viņu pamudināja? Jā, tāda bija epizode, ko es šorīt atcerējos, un atmiņas bija skaidrākas un izvērstākas nekā jebkad. Kā skatoties pa virtuves logu agri no rīta, kad tikko aust gaisma. Kopš tiem laikiem esmu ļoti progresējis, un par to man jāpateicas Dr. Strosam, profesoram Neimaram un citiem, kas strādā Bīkmenas Universitātē.
Diez, ko Frenks un Džimpijs domā un jūt tagad, redzēdami, kā esmu pārvērties?
22. aprīlis
Mani maiznīcas darbabiedri pret mani sākuši izturēties citādi. Tā nav tikai nelikšanās zinis. Es jūtu viņu naidīgumu. Donners risina sarunas par manu iestāšanos maiznieku arodbiedrībā, viņš atkal palielināja man algu. Stulbi, ka nav nekāda prieka, jo pārējie mani ienīst. Kaut kādā ziņā viņus nevar vainot. Viņi nesaprot, kas ar mani noticis, un es nedrīkstu stāstīt. Agrāk domāju, ka biedri ar mani leposies, bet tā nav. Nepavisam nav.
Man tomēr vajag kādu, ar ko parunāties. Uzaicināšu mis Kinjanu rītvakar aiziet uz kino, lai tā nosvinētu algas pielikumu. Ja man pietiks dūšas.
24. aprīlis
Beidzot mums ar Dr. Strosu izdevās profesoru Nei-maru pārliecināt, ka es nespēju rakstīt par visu, kas man uz sirds, ja zinu, ka to uzreiz izlasīs psihologi. Es ļoti cenšos rakstīt caurcaurēm godīgi, tomēr ir tādas lietas, kuras es varu uz papīra izlikt tikai tad, ja tās nenonāk nekur tālāk - vismaz pagaidām.
Man tika atļauts personiskākās atskaites neiesniegt, taču profesors Neimars pirms galīgās atskaitīšanās Vel-berga fondam izlasīs visu un izlems, cik lielā mērā to vajag nodot atklātībai.
Laboratorijā šodien piedzīvoju ļoti nepatīkamus brīžus.
Pievakarē aizgāju uz universitāti, gribēdams Dr. Stro-sam vai profesoram Neimaram pavaicāt viņu viedokli par to, ka gribu uzaicināt Alisi Kinjanu uz kino, taču, grasīdamies pieklauvēt pie kabineta durvīm, izdzirdu viņus iekšā strīdamies. Man nevajadzēja palikt un klausīties, taču no šī paraduma ir grūti atbrīvoties, jo agrāk visi runāja un uzvedās tā, it kā manis tur nemaz nebūtu, it kā viņiem būtu vienalga, vai es dzirdu vai ne.
Ar blīkšķi galdā tika cirsta dūre, un profesors Neimars kliedza: “Es jau organizatoriem paziņoju, ka mēs Čikāgā uzstāsimies ar referātu!”
Tad atskanēja Dr. Strosa balss: “Bet, Harold, tā nedrīkst! Ar pusotru mēnesi no šā brīža ir par maz. Viņš joprojām mainās.”
Pēc tam atkal Neimars: “Līdz šim mēs attīstību esam prognozējuši pilnīgi pareizi. Tādēļ mēs drīkstam nākt klajā ar līdz šim gūtajiem rezultātiem. Džej, varat man ticēt, nav iemesla bažīties. Eksperiments ir izdevies. Viss rit lieliski. Neveiksme vairs nav iespējama.”
Stross: “Tas mums visiem ir ļoti nozīmīgs darbs, nedrīkst par to izbazūnēt priekšlaikus. Jūs patvaļīgi...” Neimars: “Jūs aizmirstat, ka es esmu šī projekta vadītājs!”
Stross: “Un jūs aizmirstat, ka uz spēles ir likta ne tikai jūsu reputācija! Ja mēs tagad pārsteigsimies, būs apdraudēta visa hipotēze!”
Neimars: “Regress vairs nav iespējams, es par to esmu pilnīgi pārliecināts. Esmu visu pārbaudījis nez cik reižu. Mēs droši varam stāstīt par līdz šim paveikto. Vairs nekas nevar noiet greizi.”
Ar to strīds nebeidzās. Stross paziņoja, ka Neimars sev noskatījis Holstonas psiholoģijas fakultātes dekāna vietiņu, bet Neimars brēca, ka Stross vispār tikai izmantojot viņa psiholoģisko pētījumu rezultātus. Stross uz to atcirta, ka viņa neiroķirurģijas metodēm un enzīmu injekciju grafikam šajā projektā ir tieši tikpat liela nozīme cik Neimara teorijām un nākotnē viņa paņēmienus izmantos tūkstošiem neiroķirurgu visā pasaulē, taču Neimars viņu pārtrauca, aizrādīdams, ka bez viņa ori-ģinālteorijas nekādu jaunu paņēmienu vispār nebūtu.
Viņi lamājās, kliedza viens uz otru - oportūnists, ciniķis, pesimists -, un man uzmācās bailes. Es pēkšņi sapratu, ka vairs nedrīkstu stāvēt pie kabineta durvīm un slepus noklausīties. Agrāk, kad es biju pārāk dumjš, lai kaut ko saprastu, viņiem būtu vienalga, turpretim tagad viņi noteikti iebilstu. Devos prom, neuzzinājis, ar ko viss beidzās.
Jau bija tumšs, un es ilgi gāju kājām, pūlēdamies tikt skaidrībā, kāpēc es tā pārbijos. Pirmo reizi es viņus redzēju patiesajā gaismā - viņi nebija dievi, pat ne varoņi, tikai divi cilvēki, kas grib, lai viņu darbam būtu kaut kāds rezultāts. Bet ja nu Neimaram ir taisnība un eksperiments vainagojies ar panākumiem? Kas tagad būs? Tik daudz varēs izdarīt, tik lielas lietas.
Par to, vai vest mis Kinjanu uz kino nosvinēt algas pielikumu, viņiem pajautāšu rīt.
26. aprīlis
Es zinu, ka nedrīkstētu klimst pa koledžu, kad mans darbiņš laboratorijā ir padarīts, bet nespēju vienaldzīgi noskatīties uz šiem jaunajiem puišiem un meitenēm, kas staigā šurpu turpu ar grāmatām, nespēju mierīgi noklausīties, kā viņi pārspriež lekcijās uzzināto. Kaut es varētu kopā ar viņiem sēdēt universitātes kafetērijā, kurp viņi iet strīdēties par grāmatām, politiku un idejām. Ir tik aizraujoši dzirdēt, kā viņi runā par dzeju, zinātni un filozofiju... par Šekspīru un Miltonu, par Ņūtonu, Einšteinu un Freidu, par Platonu, Hēgeli un Kantu... kā viņi piemin visus tos dižos vārdus, kas man prātā dun kā baznīcas zvani.
Dažreiz es noklausos sarunas pie blakusgaldiņiem, izlikdamies, ka arī mācos koledžā, kaut ari esmu daudz vecāks par viņiem. Es staigāju apkārt ar grāmatām un esmu sācis smēķēt pīpi. Tas ir bērnišķīgi, taču, kopš man jānāk uz laboratoriju, jūtos tā, it kā arī es būtu piederīgs universitātei. Kā man negribas iet mājās, uz to vientulīgo istabu.