27. aprīlis
Koledžas kafejnīcā sadraudzējos ar dažiem zēniem. Viņi strīdējās, vai Šekspīra lugas tiešām ir sarakstījis Šekspīrs. Viens no zēniem - resnis ar nosvīdušu seju -apgalvoja, ka visas Šekspīra lugas patiesībā sarakstījis Mārlovs. Turpretim Lenijs, tāds sīks puikiņš ar tumšām brillēm, atcirta: kāds Mārlovs, blēņas, visi taču zina, ka lugu īstais autors ir sers Frensiss Bēkons, jo Šekspīrs nebija mācījies koledžā un viņam trūka tās izglītības, kas manāma lugās. Tad iejaucās zēns ar otrkursnieka cepurīti; viņš teica, vīriešu tualetē daži čaļi runājuši, ka Šekspīra lugas patiesībā sarakstījusi sieviete.
Un pēc tam viņi runāja par politiku, par mākslu un Dievu. Pirmo reizi dzirdēju, ka Dieva varbūt nemaz nav. Tas bija baigi, jo es nekad agrāk nebiju domājis par to, kas ir Dievs.
Tagad es saprotu, kāpēc jāmācās koledžā un jāiegūst izglītība. Kaut vai tāpēc, lai atklātu, ka tas, kam tu visu dzīvi esi ticējis, īstenībā ir tukša skaņa, un nekas nav tā, kā izskatās.
Viņi runāja un runāja, un es jutu, kā manī kūsā satraukums. Tieši to es tik ļoti gribēju - mācīties koledžā, klausīties, kā cilvēki runā par svarīgām lietām.
Gandrīz visu brīvo laiku es pavadu bibliotēkā, es lasu un kā sūklis uzsūcu visu, ko var atrast grāmatās. Neesmu koncentrējies uz kaut ko īpašu, vienkārši lasu daudz daiļliteratūras - Dostojevski, Flobēru, Dikensu, Hemingveju, Folkneru - visu, ko vien varu dabūt, lai kaut kā apmierinātu savu neremdināmo izsalkumu.
28. aprīlis
Vakarnakt sapnī dzirdēju, kā mamma kliedz uz papu un skolotāju no 13. pamatskolas (tā bija mana pirmā skola, pēc tam mani pārcēla uz divsimt divdesmit otro)...
“Viņš ir normāls! Pilnīgi normāls! Kad izaugs, viņš būs tāds pats kā visi! Vēl labāks!” Viņa mēģināja ar nagiem ieķerties skolotājai sejā, bet paps viņu turēja ciet. “Viņš mācīsies koledžā! Viņš darīs lielas lietas!” Viņa kliedza un kliedza, skrāpēdama papu, lai tas viņu palaistu vaļā. “Viņš mācīsies koledžā un darīs lielas lietas!”
Mēs atradāmies direktora kabinetā, tur bija vēl daudz cilvēku, kas jutās manāmi neveikli, taču direktora vietnieks smaidīja - un skatījās sānis, lai neviens to neredzētu.
Direktoram manā sapnī bija gara bārda un viņš lidinājās pa gaisu, rādīdams uz mani ar pirkstu: “Viņam jāiet palīgskolā! Sūtiet viņu uz Vorenas patversmi un palīgskolu! Mēs viņu te nevaram paturēt.”
Paps vilka mammu ārā no direktora kabineta, viņa reizē kliedza un raudāja. Viņas seju es neredzēju, bet man virsū plakšķēdamas krita lielas, sarkanas asaras...
No rīta pamodies, es atcerējos šo sapni, bet atcerējos ne tikai to - cauri miglai atkal nonācu tur, kur man bija seši gadi, kur tas viss notika. Tieši pirms Normas piedzimšanas. Redzu mammu - kalsnu, tumšmatainu sievieti, kas runā pārāk ātri un pārāk daudz vicina rokas. Viņas seja, kā vienmēr, ir izplūdusi. Mati viņai sasieti mezglā, un viņas roka atkal un atkal aizšaujas tiem pieskarties, nogludināt, it kā pārliecinoties, ka tie nekur nav pazuduši. Atceros, kā viņa vienmēr plivinājās apkārt tēvam kā liels, balts putns, bet viņš bija pārāk smagnējs un pārāk noguris, lai izvairītos no knābāšanas.
Redzu Čārliju. Viņš stāv virtuves vidū un spēlējas ar savu griežuli - uz auklas savērtām košām zīlītēm un riņķiem. Turēdams auklu aiz gala, viņš griež riņķus, un tie kā koši zibšņi ritinās šurpu un turpu. Viņš var stundām ilgi skatīties uz griežuli. Nezinu, kurš viņam to uztaisīja un kas ar šo mantiņu noticis, taču redzu, kā viņš tur stāv un nespēj atraut acis, bet aukliņa atritinās un riņķi virpuļo...
Mamma uz viņu kliedz, nē, viņa kliedz uz tēvu. “Es neņemšu viņu ārā! Viņam nekas nekaiš!”
“Roza, nav jēgas vēl arī turpmāk izlikties, ka viņam nekas nekaiš. Tu paskaties uz viņu, Roza! Viņam ir seši gadi, un viņš...”
“Viņš nav stulbs! Viņš ir normāls. Viņš būs tāds pats kā visi.”
Tēvs skumji skatās uz dēlu, kas stāv ar griežuli rokā, un Čārlijs pasmaida. Viņš paceļ savu spēlīti augšā, lai paps redzētu, cik skaisti viss griežas un virpuļo.
7C
“Liec nost tās blēņas!” mamma pēkšņi iebrēcas, izsit griežuli Čārlijam no rokas, un tas žvadzēdams nokrīt uz virtuves grīdas. “Ej un spēlējies ar alfabēta klucīšiem!” Viņš stāv un nekustas, mammas piepešās dusmas ir viņu pārbiedējušas. Viņš uzmet kūkumu, nezinādams, ko viņa tālāk darīs. Sāk drebēt pie visām miesām. Viņi strīdas, dusmīgās balsis, šaudīdamās šurpu turpu, spiež viņu no iekšpuses, izbailes kļūst arvien lielākas.
“Čārlij, marš, uz tualeti! Nemaz nemēģini pietaisīt biksēs!”
Viņš grib paklausīt, taču kājas ir pārāk mīkstas, tās nekustas. Rokas pašas paceļas, lai sargātos no sitieniem.
“Roza, Dieva dēļ, liec viņu mierā! Viņš jau ir līdz nāvei pārbaidīts. Kāpēc tu vienmēr tā dari, nabaga bērns...” “Tad kāpēc tu man nepalīdzi? Man viss vienai pašai jādara! Katru dienu cenšos viņu mācīt, lai viņš varētu panākt pārējos. Viņš vienkārši ir gausāks, tas arī viss. Bet viņš var mācīties tāpat kā visi.”
“Roza, tu sevi māni. Izlikties, ka viņš ir normāls, nav taisnīgi ne pret mums, ne pret viņu. Tu viņu dresē, it kā viņš būtu lopiņš, kas var iemācīties taisīt trikus. Liec taču vienreiz viņu mierā!”
“Es gribu, lai viņš būtu tāds kā visi!”
Viņi strīdas un strīdas, un spiediens Čārlijam iekšā kļūst arvien lielāks. Viņam šķiet, ka iekšas tūlīt pārsprāgs, un viņš zina, ka jāiet uz tualeti, mamma tik daudzas reizes ir viņam to teikusi. Bet viņš nevar paiet. Ja varētu pietupties tepat virtuvē, bet nē, tā nedrīkst, tad mamma viņu sitīs. Viņš grib griežuli. Ja viņam rokā būtu griežulis un viņš varētu skatīties, kā riņķi un zīlītes virpuļo, tad viņš noteikti nepietaisītu bikses. Bet griežulis ir salauzts, daži riņķi ir pagaldē, daži zem izlietnes, un aukliņa pie plīts.
Ļoti savādi ir tas, ka viņu balsis es atceros pavisam skaidri, taču sejas joprojām ir izplūdušas, un es redzu tikai viņu aprises. Paps ir liels un uzkumpis. Mamma kalsna un žigla. Tagad, viņpus aizritējušiem gadiem, klausoties, kā abi strīdas, man gribas uzkliegt: “Paskatieties uz viņu! Tur, lejā! Paskatieties taču uz Čārliju! Viņam vajag uz tualeti!” Čārlijs žņaudza un rausta sava sarkanrūtainā krekla stērbeli, pieaugušie viņam virs galvas strīdas. Vārdi kā niknas dzirksteles lido viņam pāri... dusmas un vainas apziņa, taču to viņš nepazīst.
“Septembrī viņš atkal ies uz trīspadsmito skolu un vēlreiz mācīsies šajā pašā klasē!”
“Kāpēc tu atsakies skatīties patiesībai acīs? Skolotāja teica, ka viņš netiek galā ar mācībām parastā klasē.” “Tā govs? Atradusies skolotāja, man jau nu būtu, ko par viņu pateikt. Lai tikai viņa vēlreiz pamēģina man piesieties, tad man nebūs diezgan tikai ar vēstuli izglītības padomei! Tad es tai slampai acis izskrāpēšu! Čārlij, ko tu tur gories? Marš, uz tualeti! Ej, ej viens pats! Tu visu māki...”
“Tu neredzi, ka viņš grib, lai tu viņu aizved? Viņam ir bail.”
“Nelien, kur tevi nelūdz! Viņš lieliski prot pats aiziet uz tualeti. Grāmatā rakstīts, ka tas vairo viņa pašapziņu un viņš jūtas lepns, ka ir spējis to izdarīt.”