Šaušalas, kas uzglūn aukstajā, flīzētajā kambarī, ir pārāk lielas. Viņam bail vienam uz turieni iet. Viņš izstiepj roku un sten: “Ka-ka...” bet mamma pasit viņa roku nost.
“Nekā nebūs,” viņa bargi paziņo. “Tu jau esi liels. Pats vari visu izdarīt. Marš, marš, uz tualeti un novelc bikses, kā es tev mācīju. Es tevi brīdinu, ja pietaisīsi biksēs, dabūsi pērienu.”
Es arī tagad varu sajust, kā viņa iekšās viss stiepjas un sametas mezglā, bet pieaugušie stāv blakus un gaida, ko viņš darīs. Stenēšana kļūst par klusām raudām, jo pēkšņi viņš vairs nevar izturēt, viņš smilkst un, aizsedzis seju ar rokām, aptaisās. Kakas ir mīkstas un siltas, viņu pārņem atvieglojums un bailes. Tās ir viņa kakas, bet mamma tās viņam atņems, viņa vienmēr atņem un paslēpj. Un viņš dabūs pērienu. Mamma nāk viņam virsū, kliegdama, ka viņš ir slikts puika, un Čārlijs skrien pie tēva pēc glābiņa.
Pēkšņi es atceros, ka mammu sauca Roza un tēvu -Mets. Savādi, ka var tā aizmirst tēva un mātes vārdus. Normu taču es atcerējos. Savādi, ka es tik ilgi vispār nebiju par viņiem domājis. Man ļoti gribētos redzēt Meta seju, gribas zināt, ko viņš tobrīd domāja. Atceros vienīgi to, ka brīdī, kad viņa sāka mani pērt, Mets Gordons pagriezās un izgāja no dzīvokļa.
Žēl, ka viņu sejas redzu tik neskaidri.
ATSKAITE NR. 11
I. maijs
Kā es agrāk nebiju pamanījis, cik skaista ir Alise Kin-jana? Viņai ir maigas, brūnas dūjas acis un viļņaini, brūni mati līdz kakla bedrītei. Kad viņa smaida, izskatās, ka viņa uzmet lūpiņu.
Mēs aizgājām uz kino un pēc tam arī vakariņās. Pirmo filmu es galīgi neatceros, jo visu laiku jutu, ka man blakus sēž viņa. Divas reizes viņas kailais apakšdelms uz paroceņa pieskārās manam, un abas reizes es atrāvos, baidīdamies, ka viņa sadusmosies. Man prātā bija viena vienīga doma - ka dažu collu attālumā ir viņas maigā āda. Divas rindas pirms mums jauneklis bija apskāvis savu meiteni, un arī man sagribējās aplikt roku mis Kin-janai ap pleciem. Cik šausmīgi bail... Bet ja es to izdarīšu lēnām... vispirms uzlikšu roku uz viņas sēdekļa atzveltnes... stumšu uz priekšu... collu pa collai... līdz tā nonāks pie viņas pleciem un skausta... it kā nevilšus...
Es neuzdrošinājos.
Manas uzdrīkstēšanās virsotne bija elkoņa atspiešana pret viņas sēdekļa atzveltni, taču, kad biju tik tālu ticis, man vajadzēja mainīt pozu, lai noslaucītu sviedrus no sejas un kakla.
Reiz viņas kāja nejauši pieskārās manējai.
Tas viss bija tāds pārbaudījums - tik milzīgas mocības -, ka galu galā es ar piepūli piespiedos par viņu vairs nedomāt. Pirmā filma bija par karu, bet es redzēju tikai beigas, kad zaldāts atgriezās Eiropā un apprecēja sievieti, kas bija izglābusi viņam dzīvību. Otra filma mani ieinteresēja. Psiholoģiska drāma par vīrieti un sievieti, kas it kā viens otru mīl, bet patiesībā gandē viens otram dzīvi. Viss liek domāt, ka vīrs sievu nogalinās, taču pēdējā brīdī viņa, miegā murgodama, izkliedz kaut ko tādu, ka viņš atceras aizmirstu notikumu no savas bērnības. Šīs spēji atgūtās atmiņas liek viņam saprast, ka viņa naids patiesībā ir vērsts pret samaitātu guvernanti, kas viņu bērnībā biedēja, stāstīdama šaušalīgus stāstus, tā sakropļodama viņa personību. Šī atklājuma satraukts, viņš aiz priekiem iekliedzas, un no kliedziena pamostas sieva. Viņi apskaujas, un tas nozīmē, ka visas problēmas ir atrisinātas. Tas viss bija lēti un banāli, un es laikam kaut kā izpaudu savu īgnumu, jo Alise gribēja zināt, kas man nepatīk. “Tie ir meli,” es skaidroju, kad mēs gājām ārā no zāles. “Tā nemēdz būt.”
“Protams, nemēdz!” viņa sāka smieties. “Kino ir izdomāta pasaule.”
“Nē, nē! Ne jau par to ir runa,” es iebildu. “Pat izdomātā pasaulē ir zināmi noteikumi. Atsevišķām daļām jābūt konsekventām un veselumam jābūt saderīgam. Šādas filmas ir meli. Te viss ir vienkārši sabāzts kopā, jo scenārija autoram, režisoram vai vēl kādam gribējies stāstu papildināt ar ko tādu, kas tur vispār nav vajadzīgs. Tādēļ ir sajūta, ka tas viss ir izdomāts.”
Viņa domīgi lūkojās manī. Mēs izgājām Taimskvērā, kur spožās ugunis žilbināja acis. “Tu ātri progresē.”
“Es maldos kā pa miglu. Pats vairs nezinu, ko zinu.” “Tas nekas,” viņa mierināja. “Tu sāc visu saskatīt un saprast.” Viņa pamāja ar roku, šajā žestā iekļaudama visu neonu un ņirboņu, kas bija mums apkārt, ejot uz Septīto avēniju. “Tu sāc saskatīt to, kas slēpjas aiz fasādes. Tas, ko tu teici par daļām, kam jābūt saderīgām, bija ļoti cienījams novērojums.”
“Ai, nevajag! Man nav sajūtas, ka es kaut kur nonāku. Man nav nekādas saprašanas ne par mani pašu, ne par manu pagātni. Es pat nezinu, kur ir mani vecāki, kādi viņi vispār izskatās. Zini, sapņos vai tad, kad es reizēm pēkšņi atceros kaut kādus brīžus, viņu sejas ir izplūdušas. Es gribu redzēt viņu sejas izteiksmes. Kā es varu saprast, kas tai bridi notika, ja neredzu viņu sejas...” “Mierīgāk, Čārlij, mierīgāk!” Cilvēki uz mums skatījās. Viņa ieāķēja roku man elkoni un pievilka mani klāt, lai apvaldītu. “Pacietību! Paturi prātā, ka tu dažu nedēļu laikā jau esi izdarījis tik daudz, cik citi izdara visā mūžā. Tu esi milzīgs sūklis, kas rīšus rij zināšanas. Drīz tu sāksi saskatīt sakarības un sapratīsi, kā ir saistītas šīs dažādās zināšanu pasaules. Zināšanu līmeņi, Čārlij, nāk cits pēc cita, tās ir kā gigantiskas kāpnes. Un tu kāpsi arvien augstāk un augstāk, un tavs skats uz pasauli kļūs arvien plašāks un plašāks.”
Mēs iegājām kādā Četrdesmit piektās ielas kafetērijā un paņēmām paplātes.
“Parasti cilvēki,” Alise aizrautīgi runāja, “saskata niecīgu daļu no visa, kas ir. Viņi savu skatījumu gandrīz nespēj mainīt, nekur augstāk viņi netiek, turpretim tu esi ģēnijs. Tu kāp arvien augstāk, redzi arvien tālāk. Katrā solī tev atklāsies pasaules, par kuru eksistenci tu līdz šim pat nenojauti.”
Cilvēki, kas stāvēja rindā pirms mums, atskatījās un blenza uz mani, bet viņa pieklusināja balsi tikai tad, kad es viņai piebikstīju. “Ak Dievs, es tikai ļoti, ļoti ceru,” viņa nočukstēja, “ka tas tev nenāks par ļaunu.”
Tad es kādu brīdi nezināju, ko lai saka. Mēs paņēmām šķīvjus ar ēdienu, aiznesām paplātes pie galdiņa un ēdām klusēdami. Šis klusums man krita uz nerviem. Es nopratu, kas viņu biedē, un centos to pārvērst jokā: “Kas man varētu nākt par ļaunu? Ļaunāk, nekā bija, vairs nevar būt. Pat Aldžernons joprojām ir liels gudrinieks. Kamēr ar viņu viss ir labi, arī man nekas nekaitēs.”
Alise niekojās ar nazi, vilkdama aplīšus sviesta klucītī, un šī apļošana iedarbojās uz mani kā hipnoze. “Jā, starp citu,” es turpināju, “es netīšām noklausījos profesora
Neimara un Dr. Strosa strīdu, un Neimars teica, ka viņš ir pilnīgi pārliecināts - nekas nevar samisēties.”
“Cerams,” viņa atsaucās. “Tu nespēj pat iedomāties, cik ļoti es baidījos, ka šajā procesā kaut kas noies greizi. Kaut kādā ziņā jūtos par tevi atbildīga.” Viņa redzēja, ka es nespēju atraut skatienu no naža, un rūpīgi nolika to blakus šķīvim.
“Es tam piekritu... tikai tevis dēļ,” es teicu.
Viņa smējās, un es nodrebēju. Tieši tad ari es ieraudzīju, cik maigas un brūnas ir viņas acis. Viņa žigli nodūra skatienu un pietvīka.
“Paldies, Čārlij!” viņa teica un saņēma mani aiz rokas. Tā man bija pirmā reize mūžā, un es saņēmu dūšu. Turēdamies pie viņas rokas, pieliecos tuvāk, un man izdevās izteikt šos vārdus: