“Tu man ļoti patīc.” Ļoti baidījos, ka viņa sāks smieties, taču viņa palocija galvu un pasmaidīja.
“Tu man arī patīc, Čārlij.”
“Bet tas ir kaut kas vairāk par patikšanu. Īstenībā es gribēju teikt... uff, sasodīts! Es nezinu, ko es gribēju teikt.” Manīju, ka esmu nosarcis, un nesapratu, kur likt acis un rokas. Dakšiņa izšļuka, un es, cenzdamies to noķert, apgāzu ūdens glāzi un nošļakstīju viņas kleitu. Atkal biju kļuvis neveikls un lempīgs, un, kad metos atvainoties, izrādījās, ka mēle pēkšņi ir kļuvusi pārāk liela un nespēj izlocīties līdzi vārdiem.
“Nekas, Čārlij, neuztraucies!” viņa mani mierināja. “Tas taču ir tikai ūdens. Nevajag to tik ļoti ņemt pie sirds.”
Taksometrā mēs ilgi sēdējām klusēdami, bet tad viņa nolika somiņu un pagrieza taisni manu kaklasaiti, un sakārtoja krūškabatā ieliktā mutautiņa stūri. “Tu šovakar esi ļoti saspringts, Čārlij.”
“Es jūtos smieklīgs.”
“Es tevi satraucu ar tām savām runām. Tevi pārņēma biklums.”
“Nē, ne jau tas. Mani nepatīk, ka es nespēju izteikt vārdos to, kā jūtos.”
“Šīs jūtas tev ir jaunums. Ne visu vajag... izteikt vārdos.”
Pievirzījos viņai tuvāk un gribēju atkal saņemt viņu aiz rokas, taču Alise atrāvās.
“Nē, Čārlij. Man liekas, tas tev nenāk par labu. Es tevi satraucu, un tas var tevi kaitīgi ietekmēt.”
Kad viņa mani tā atstūma, sajutos lempīgs un smieklīgs. Noskaities pats uz sevi, ierāvos sēdekļa stūrī un sāku skatīties pa logu. Neieredzēju viņu tik ļoti kā vēl nekad nevienu - padomā tikai, šī nepiespiestā izturēšanās, šī mātišķā gādība! Man gribējās iecirst viņai pliķi, lai viņa sašļūk un kļūst nožēlojama, bet pēc tam apkampt viņu un noskūpstīt.
“Čārlij? Piedod, ka es tevi apbēdināju.”
“Sīkumi.”
“Bet tev ir jāsaprot, kas ar tevi notiek.”
“Es visu saprotu,” atcirtu, “un negribu par to runāt.” Kad taksometrs apstājās Septiņdesmit septītajā ielā, kur viņa dzīvoja, jau biju caurcaurēm nelaimīgs.
“Čārlij,” viņa mani atkal uzrunāja, “tā ir mana vaina, man nevajadzēja pieņemt tavu uzaicinājumu.”
“Jā, arī es to tagad saprotu.”
“Es gribēju teikt, ka mēs nedrīkstam te piejaukt klāt neko personisku... neko emocionālu. Tev tik daudz jāpadara. Man šobrīd nav tiesību ienākt tavā dzīvē.”
“Par to lai man pašam galva sāp.”
“Diez vai. Čārlij, tava dzīve vairs nav tevis paša darīšana. Tev tagad ir pienākumi - ne tikai pret profesoru Neimaru un dr. Strosu, bet arī pret miljoniem, kas varbūt sekos tavās pēdās.”
Jo ilgāk viņa tādā garā runāja, jo stulbāk es jutos. Viņai blakus es jutos vēl lempīgāks, vēl jo mazāk sajēdzu, ko vajag teikt un darīt. Viņas acīs es biju nemākulīgs pusaudzis, un viņa centās mani nesāpīgi pasūtīt pupās.
Kad mēs apstājāmies pie viņas dzīvokļa durvīm, Alise pagriezās un uzsmaidīja, un man jau šķita, ka aicinās mani ienākt, bet viņa tikai nočukstēja: “Arlabunakti, Čārlij! Paldies par burvīgo vakaru.”
Es gribēju viņu noskūpstīt. Biju daudz par to lauzījis galvu. Vai tad sieviete negaida, ka vīrietis viņu uz atvadām noskūpstīs? Romānos un filmās pirmo soli vienmēr spēra vīrietis. Vakar biju apņēmies viņu noskūpstīt, taču nespēju atbrīvoties no bailēm, ka viņa mani atraidīs.
Paspēru soli tuvāk un sniedzos, lai viņu apskautu, taču Alise bija veiklāka. Viņa mani apturēja un saņēma manu roku. “Čārlij, labāk atvadīsimies šādi. Nedrīkst pieļaut, lai tas kļūst pārāk personiski. Ne tagad.” Un, iekams paspēju iebilst vai noprasīt, ko nozīmē šis "ne tagad”, viņa jau gāja iekšā pa durvīm. “Arlabunakti, Čārlij, un vēlreiz paldies par jauko... vakaru.” Un viņa aizvēra durvis.
Biju briesmīgi nikns uz viņu, uz sevi un uz visu pasauli, taču, atgriezies mājās, jau sapratu, ka viņai bija taisnība. Pirmkārt, es nevaru zināt, vai tiešām neesmu viņai vienaldzīgs vai varbūt viņa tikai izturas laipni. Ko gan viņa varētu manī saskatīt? Viss ir tik sarežģīti, tāpēc ka šī man ir pirmā reize mūžā. Kur es varēju iemācīties, kā izturēties pret otru cilvēku? Kur vīrieši iemācās, kā tuvoties sievietei?
Grāmatas necik daudz nepalīdz.
Nākamreiz atvadoties, es tomēr viņu noskūpstīšu.
3. maijs
Sastopoties ar pagātni, mani ļoti mulsina tas, ka nekad nevar zināt, vai tā tiešām ir bijis, - varbūt man toreiz tikai tā likās, bet varbūt es tikai esmu to izdomājis. Es esmu kā cilvēks, kas savu dzīvi nodzīvojis pusmiegā un tagad cenšas saprast, kāds viņš bijis pirms pamošanās. Viss ir savādi gausināts un izplūdis.
Vakarnakt man rādījās murgs, un pamodies es kaut ko atcerējos.
Bet vispirms par pašu murgu: es skrienu pa garu gaiteni, gandrīz neko neredzēdams, jo man sejā triecas putekļu vērpetes. Brīžiem skrienu uz priekšu, bet tad gaisā pagriežos un skrienu atmuguriski. Man ļoti bail, jo esmu kaut ko paslēpis kabatā. Nezinu, kas man tur ir un kur esmu to dabūjis, taču ir skaidrs, ka man to grib atņemt.
Siena sabrūk, un manā priekšā pēkšņi ir rudmataina meitene. Viņa stiepj man pretī rokas... sejas vietā viņai ir tukšums. Viņa mani apskauj, skūpsta un glāsta, es gribu piespiest viņu sev klāt, taču man ir bail. Jo dedzīgāk viņa mani samīļo, jo lielākas bailes mani pārņem, es taču zinu, ka nedrīkstu pieskarties meitenēm. Jūtot, kā viņa gar mani berzējas, manī sākas dīvaina burbuļošana un kņudoņa, man kļūst karsti. Taču, pacēlis acis, es ieraugu, ka viņai rokā ir asiņains nazis.
Es skrienu un gribu kliegt, taču man no mutes neizlaužas ne skaņas, un manas kabatas ir tukšas. Es rakņājos un meklēju, taču nezinu, ko esmu pazaudējis, un nesaprotu, kāpēc tas bija jāslēpj. Zinu vienīgi, ka tā vairs nav, un arī manas rokas ir asiņainas.
Pamodies es sāku domāt par Alisi, un mani pārņēma tādas pašas milzu izbailes kā sapnī. No kā es baidos? Man jātiek skaidrībā, kas tur bija ar to nazi.
Uzvārīju kafiju un aizsmēķēju cigareti. Šāds sapnis man rādījās pirmo reizi mūžā, un es sapratu, ka to izraisījis vakars, ko pavadīju kopā ar Alisi. Esmu sācis par viņu domāt citādi.
Man joprojām ir grūti ļauties brīvām asociācijām, jo nav viegli nekontrolēt to, kurp virzās domas... vienkārši atvērt prātu un ļaut, lai nāk kas nākdams... virspusē burbuļodami izlaužas tēli... sieviete mazgājas... meitene... Norma ir vannā... es skatos pa atslēgas caurumu... kad viņa izkāpj un sāk slaucīties, es ieraugu, ka viņas ķermenis ir citāds nekā manējais. Kaut kā trūkst.
Es skrienu pa gaiteni... man dzenas pakaļ... tas nav cilvēks... liels, zibošs virtuves nazis, un man ir ļoti bail, es raudu, taču neatskan ne pīkstiens, jo man pārgriezta rīkle, līst asinis...
“Mammu, Čārlijs lūrēja uz mani pa atslēgas caurumu...”
Kāpēc viņa nav tāda kā es? Kas viņai nodarīts? ... Asinis... asiņu straumes... tumšs kambaris...
Trīs akli pelēni... trīs akli pelēni...
Paskat, kā tie skrien! Paskat, kā tie skrien!
Ap saimnieka sievu tie skraidīja,
Tā lielu nazi ņēma un astes tiem nocirta,
Kur vēl tādas lietas dzīvē ir redzētas,
Ka trīs... akli... pelēni?
Čārlijs viens pats virtuvē rīta agrumā. Visi vēl guļ, un viņš izklaidējas, spēlēdamies ar savu griežuli. Kad viņš pieliecas, kreklam iztrūkst poga. Tā lēkādama aizripo pa virtuves rakstaino linoleju, un viņš dodas tai pakaļ, bet pie vannasistabas durvīm vairs nespēj atrast. Kur palika poga? Viņš iet vannasistabā meklēt. Vannasis-tabā ir skapis, kurā stāv netīrās veļas grozs, un viņam patīk ņemt ārā drēbes un skatīties uz tām. Tēva drēbes, mātes drēbes... Normas kleitas... Viņam gribētos uzvilkt kādu kleitu un tēlot, ka viņš ir Norma; vienreiz viņš tā izdarīja un dabūja no mātes pērienu. Veļas grozā viņš uziet Normas apakšveļu ar piekaltušām asinīm. Ko viņa nogrēkojusies? Čārliju pārņem milzīgas bailes. Briesmonis, kurš tā mocījis Normu, atnāks un sagrābs arī viņu...