Kāpēc tieši šis bērnības notikums tik dziļi iespiedies man atmiņā un kāpēc tas mani tagad tik ļoti biedē? Vai tas ir saistīts ar manām jūtām pret Alisi?
Tagad, par to domājot, es saprotu, kāpēc man ir iedresēts netuvoties sievietēm. Es nedrīkstēju izpaust Alisei savas jūtas. Man nav brīv tā domāt par sievietēm... vēl ne.
Un tomēr, jau rakstot šos vārdus, manī kaut kas kliedz, ka tā nav taisnīgi. Es esmu cilvēks. Biju cilvēks arī pirms tam, kad man pieskārās ķirurga nazis. Man vajag kādu mīlēt, es citādi nevaru.
8. maijs
Es atklāju, kas te notiek, misteram Donneram nezinot, bet man joprojām tam grūti noticēt. Pirmo reizi kaut ko nelādzīgu pamanīju pirms divām dienām brīdī, kad te viss gāja ņigu ņegu. Džimpijs stāvēja pie letes, ietīdams dzimšanas dienas torti vienam no mūsu pastāvīgajiem klientiem. Tāda torte maksā trīs dolārus un deviņdesmit piecus centus, taču, kad Džimpijs izsita čeku, kases aparāta lodziņā bija tikai divi dolāri un deviņdesmit pieci centi. Es jau gribēju pateikt, ka viņam misējies, taču spogulī aiz letes pamanīju, kā klients piemiedz ar aci un pasmaida, un Džimpijs nosmaida pretī. Pircējs paņēma atlikumu, un es redzēju, kā nozib liela sudraba monēta, ap kuru uzreiz sakļāvās Džimpija pirksti, uzreiz veikli ieslidinot pusdolāru kabatā.
“Čārlij!” mani no aizmugures uzrunāja pircēja. “Vai eklēri vēl ir?”
“Aiziešu apskatīties.”
Biju priecīgs par viņas iejaukšanos, jo tā es varēju netraucēti pārdomāt redzēto. Bija skaidrs, ka Džimpijs nebija nejauši pārrēķinājies. Viņš bija tīši iekasējis mazāku summu, un pircējs to bija gaidījis.
Es atšļuku pret sienu, pūlēdamies saprast, ko lai dara. Džimpijs pie mistera Donnera strādā jau piecpadsmit gadu, un misters Donners pret saviem darbiniekiem izturas kā pret draugiem vai tuviniekiem... Džimpijs ar sievu vairākas reizes ir bijis ielūgts pie viņa pusdienās. Kad viņam kaut kur jāiziet, viņš bieži atstāj Džimpiju veikalā, un man ir gadījies dzirdēt, ka Donners ir vairākkārt iedevis Džimpijam naudu un sūtījis samaksāt rēķinus par viņa sievas ārstēšanos.
Kā viņam sirdsapziņa ļauj apzagt tādu cilvēku? Nē, es noteikti pārskatījos. Izsizdams čeku, Džimpijs tiešām kļūdījās, un tas pusdolārs bija dzeramnauda. Vai varbūt misters Donners ir piešķīris īpašas atlaides šim klientam, kurš regulāri pirka putukrējuma tortes. Vienalga, kas, es atsakos ticēt, ka Džimpijs ir zaglis. Džimpijs pret mani allaž izturējās tik lādzīgi.
Es vairs neko negribēju zināt. Atgriezies ar eklēriem, cītīgi neskatījos uz kases aparāta pusi. Sāku likt plauktos cepumus, smalkmaizītes un kūkas, taču, kad veikalā ienāca sīkā rudmate - viņa mūždien knieba man vaigā un jokoja, ka sameklēšot man draudzeni, - uzreiz atskārtu, ka viņa visbiežāk nāk tad, kad Donners izgājis pusdienās un pie letes stāv Džimpijs. A, un Džimpijs mani bieži sūtīja nogādāt viņai pirkumus...
Prātā automātiski aprēķināju viņas pirkumu kopsummu - četri dolāri un piecdesmit trīs centi. Aizgriezos, lai neredzētu, cik Džimpijs viņai izsitīs. Man gribējās saprast, kas te notiek, taču reizē baidījos uzzināt patiesību.
“Divi četrdesmit pieci, misis Vīlere,” viņš teica.
Kases aparāta džinkstoņa. Monētu džinkstoņa. Atvilktne aizcērtas.
“Paldies, misis Vīlere!” Es pagriezos un paspēju pamanīt, kā viņš iebāž roku kabatā; klusi nošķindēja naudas gabali.
Un cik bieži viņš kā starpnieku izmantoja mani, lika man nogādāt viņai pirkumus, par kuriem iekasēja nepietiekamu summu, lai vēlāk kopā ar viņu sadalītu starpību! Vai visus šos gadus esmu bijis viņa zādzību līdzdalībnieks?
Nespēju novērst skatienu no Džimpija, kurš, smago zābaku rībinādams, nosvīdis rosījās aiz letes. Papīra cepurīte bija sašķiebusies, viņš izskatījās mundrs un omulīgs, taču, pacēlis galvu un ieraudzījis manu seju, savilka uzacis un aizgriezās.
Man gribējās viņam iesist. Gribējās aiziet aiz letes un sadot viņam pa ģīmi. Man liekas, es nekad mūžā nevienu neesmu ienīdis, bet šorīt Džimpiju ienīdu līdz sirds dziļumiem.
Arī tagad, kad savas istabas klusumā esmu to visu izlicis uz papīra, mans niknums nav noplacis. Kā tikai iedomājos, ka Džimpijs apzog misteru Donneru, man gribas zvelt. Labi, ka es, liekas, neesmu spējīgs uz vardarbīgu rīcību. Nedomāju, ka savā dzīvē esmu kādam iesitis.
Tomēr man jāizlemj, kā rīkoties. Pastāstīt Donneram, ka darbinieks, kuram viņš tik ļoti uzticas, visus šos gadus viņu apzadzis? Džimpijs to neatzīs, un es neko nespēšu pierādīt. Un kāds labums no tā būs misteram Donneram? Nezinu, ko lai iesāk.
9. maijs
Naktī nespēju gulēt. Tas mani pārāk dziļi aizķēris. Misters Donners ir tik daudz darījis manā labā, es vienkārši nespēju mierīgi noskatīties, kā viņu aplaupa. To noklusēdams, es būšu Džimpija līdzzinātājs. Tomēr - vai man ir tiesības viņu nosūdzēt? Visvairāk mani uztrauc tas, ka, sūtīdams mani pie pircējiem, viņš Donneru apzaga ar manu palīdzību. Toreiz es neko nesapratu, tādēļ manas vainas tur nav, tomēr tagad, visu zinādams, es ar savu klusēšanu esmu līdzvainīgs.
No otras puses, Džimpijs ir mans darbabiedrs. Viņam ir trīs bērni. Kas notiks, ja Donners viņu atlaidīs? Nevar zināt, vai viņam izdosies atrast darbu, turklāt ar tādu kroplu kāju. Bet vai tā ir mana darīšana?
Kas šajā gadījumā ir pareizi? Cik dīvaini, ka nekāda gudrība nepalīdz atrast atbildi.
10. maijs
Pajautāju profesoram Neimaram, un viņš apgalvoja, ka tas viss uz mani neattiecas un nav nekādas vajadzības iejaukties potenciāli nepatīkamā situācijā. Tas, ka esmu izmantots kā starpnieks, viņu, liekas, it nemaz neuztrauc. Es taču toreiz neko nesapratu, viņš paziņoja, tātad nekas nav noticis. Mani nevar vainot, tāpat kā nazis nav vainīgs noduršanā un automobilis nav vainīgs sadursmē.
“Bet es neesmu priekšmets,” es iebildu. “Es esmu cilvēks.”
Viņš, liekas, sākumā nesaprata, bet pēc tam sāka smieties.
“Jā, Čārlij, protams! Bet es nerunāju par to, kā ir šobrīd. Es domāju - pirms operācijas.”
Viņš bija tik pašapmierināts, tik uzpūtīgs - man atkal gribējās sist.
“Arī pirms operācijas es biju cilvēks. Gadījumā ja jūs esat aizmirsis...”
“Jā, Čārlij, protams, Čārlij. Nepārproti mani! Bet tas bija citādi...” Te viņš atcerējās, ka viņam jāpārbauda kaut kādi grafiki.
Dr. Stross terapijas seansos daudz nerunā, tomēr šodien, kad es par to pastāstīju, viņš teica, ka mans goda pienākums esot pateikt misteram Donneram. Jo vairāk es par to domāju, jo sarežģītāks viss izskatās. Jāpastāsta vēl kādam, lai saprastu, kuram no viņiem galu galā ir taisnība, un vienīgais cilvēks, kam es varu pastāstīt, ir Alise.
Pusvienpadsmitos vakarā es vairs nespēju izturēt. Trīs reizes griezu viņas numuru, katru reizi noliku klausuli. Galu galā ceturtajā piegājienā man izdevās sagaidīt viņas atbildi.
Sākumā viņa par tikšanos ne dzirdēt negribēja, bet es lūgšus lūdzos, lai viņa atnāk uz to kafetēriju, kur mēs toreiz ēdām vakariņas. “Es tevi cienu... tu vienmēr dod man vērtīgus padomus.” Viņa vēl aizvien šaubījās, taču es neatlaidos: “Tev man jāpalīdz! Daļēji arī tu esi atbildīga. Tu pati tā teici. Bez tevis man šo problēmu vispār nebūtu. Tu nedrīksti tagad no manis atkratīties!”