Acīmredzot viņa saprata, ka lieta ir svarīga, un piekrita atnākt. Es noliku klausuli un paliku sēžam un blenžam uz telefonu. Kāpēc man tik ļoti vajag uzzināt, ko viņa domā, kādas ir viņas izjūtas? Ilgāk nekā gadu mācoties vakarskolā, man par visu vairāk gribējās viņu iepriecināt. Tad varbūt es tikai tādēļ vien arī piekritu operācijai?
Es staigāju gar kafetērijas durvīm tik ilgi, kamēr policists sāka mest uz mani aizdomīgus skatienus. Tad iegāju iekšā un paņēmu kafiju. Par laimi, galdiņš, pie kura mēs iepriekšējā reizē sēdējām, bija brīvs. Viņa noteikti zinās, ka mani jāmeklē šajā stūrī.
Pamanījusi mani, viņa pamāja ar roku, taču vispirms piegāja pie letes paņemt kafiju. Nākdama uz manu pusi, viņa smaidīja, un es zināju, kāpēc: jo biju apsēdies pie tā paša galdiņa. Muļķīgs, romantisks žests.
“Zinu, ka ir vēls,” es atvainojos, “bet, goda vārds, es vienkārši juku prātā. Man noteikti vajadzēja ar tevi aprunāties.”
Sāku stāstīt, kā atklāju Džimpija blēdības, aprakstīju savu reakciju, izklāstīju pretrunīgos padomus, ko man deva laboratorijā, bet viņa tikmēr lēni dzēra savu kafiju un klusiņām klausījās. Kad beidzot apklusu, viņa atlieca muguru un papurināja galvu.
“Čārlij, tu tiešām mani pārsteidz. Tu taču esi tik ļoti progresējis, un tomēr, kad par kaut ko jāizšķiras, tu joprojām esi bērns. Čārlij, es nevaru izlemt tavā vietā. Šajā gadījumā pareizo atbildi nevar atrast grāmatās -un nevar arī izprasīt no citiem. Ja nu vienīgi tu gribi līdz mūža galam palikt mazs bērns. Atbildi tev pateiks priekšā tava sirds - ieklausies, un tu sapratīsi, kā jārīkojas. Sāc sev uzticēties, Čārlij!”
Sākumā mani viņas sprediķis kaitināja, bet tad pēkšņi viss nostājās savā vietā.
“Tu gribi teikt, ka man pašam jāizlemj?”
Viņa pamāja.
“Zini,” es teicu, “man tagad pēkšņi šķiet, ka es laikam jau esmu izlēmis! Vismaz kaut kādā mērā! Man liekas, ne Neimaram, ne Strosam nav taisnība!”
Viņa uzmanīgi, satraukti skatījās man acīs.
“Čārlij, ar tevi kaut kas notiek! Žēl, ka tu pats neredzi, kāda tev ir seja.”
“Sasodīts, jā, jā, kaut kas notiek! Visu laiku man acu priekšā bija tāds kā dūmu mākonis, un tu ar vienu pūtienu to izklīdināji! Cik vienkārša doma! Uzticēties sev. Kā man pašam tas neienāca prātā!”
“Čārlij, tu esi brīnišķīgs.”
Es saņēmu viņas roku un nelaidu vaļā.
“Nē, tu esi brīnišķīga. Tu pieskāries manām acīm, un es kļuvu redzīgs.”
Viņa nosarka un atvilka roku.
“Kad mēs iepriekšējo reizi te bijām, es teicu, ka tu man patīc. Man vajadzēja sev uzticēties un teikt, ka es tevi mīlu.”
“Nevajag, Čārlij. Ne tagad.”
“Ne tagad?” es iekliedzos. “Tieši tāpat tu teici toreiz. Kāpēc tad ne?”
“Kuš... Mazliet pagaidi, Čārlij. Pabeidz mācības. Tad tu redzēsi, kur būsi nonācis. Tu pārāk ātri mainies.”
“Kāds mācībām ar to sakars? Kas par to, ka manas prāta spējas attīstās, jūtas pret tevi tādēļ nemainīsies. Es tikai mīlēšu tevi vēl vairāk.”
“Tu mainies arī emocionālā ziņā. Varētu sacīt, ka es esmu pirmā sieviete, kuru tu tā īsti esi pamanījis... šajā nozīmē. Līdz šim es biju tava skolotāja, tu no manis gaidīji palīdzību un padomu. Tu gribot negribot domā, ka esi manī iemīlējies. Tev jāiepazīstas ar citām sievietēm. Nesteidzies!”
“Tu gribi teikt, ka zēni vienmēr iemīlas skolotājās: tas ir, ka emocionālās attīstības ziņā es vēl aizvien esmu puišelis.”
“Tu sagrozi manus vārdus. Nē, es tevi neuzskatu par puišeli.”
“Labi - par emocionāli atpalikušu.”
“Nē.”
“Bet kāpēc tad?”
“Čārlij, netirdi mani! Es nezinu. Tu jau esi pārsniedzis manu intelektuālo līmeni. Pēc dažiem mēnešiem vai pat nedēļām tu būsi pilnīgi cits cilvēks. Kad tavs prāts būs pilnīgi nobriedis, mēs, iespējams, vispār nespēsim sarunāties. Kad tavas emocijas sasniegs briedumu, tu mani varbūt vispār negribēsi. Man jādomā arī par sevi, Čārlij. Pagaidīsim un redzēsim. Neesi tik nepacietīgs.” Viņa runāja prātīgi, bet es negribēju dzirdēt. “Aizvakar...” es iesāku, balsij žņaudzoties. “Tu nespēj iedomāties, cik ļoti es gaidīju to randiņu. Es vai prātā juku, domādams, kā man jāizturas, kas jāsaka, man gribējās atstāt pēc iespējas labāku iespaidu, un es paniski baidījos, ka sarunāšu muļķības un tu sadusmosies.”
“Tu nesarunāji muļķības, un es nesadusmojos. Jutos glaimota.”
“Ā! Kad mēs atkal tiksimies?”
“Man nav tiesību ļaut, lai tu man pieķeries.”
“Bet es jau esmu pieķēries!” es kliedzu. Cilvēki uz mums atskatījās, tādēļ pieklusināju balsi, un tā drebēja no apslāpētām dusmām. “Es esmu cilvēks - vīrietis -, man nepietiek tikai ar grāmatām, magnetofona lentēm un elektroniskiem labirintiem. “Iepazīsties ar citām sievietēm,” tu teici. Kā lai es to izdaru, ja es nevienu citu sievieti nepazīstu? Manī kaut kas deg, es nezinu, kas tās par liesmām, zinu vienīgi, ka tās liek man domāt par tevi. Es esmu lappuses vidū un redzu tajā tavu seju, nevis izplūdušu - kā cilvēkiem no manas pagātnes -, bet skaidru un dzīvu. Es pieskaros lappusei, bet tava seja pazūd, un man gribas šo grāmatu saplēst un aizmest.”
“Čārlij, es tevi lūdzu...”
“Mums jāsatiekas!”
“Rīt laboratorijā.”
“Tu labi zini, ka ne jau par to es runāju. Ne laboratorijā. Ne universitātē. Divatā.”
Redzēju, ka viņai gribas piekrist. Viņu pārsteidza mana neatlaidība. Ari mani pašu tā pārsteidza. Lai gan zināju, ka nedrīkstu atkāpties, viņu lūdzoties, man rīkli sažņaudza panika. Delnas kļuva miklas. No kā es baidījos? No tā, ka viņa pateiks “nē”, vai no tā, ka piekritīs? Vēl brīdis, un es droši vien noģībtu, taču viņa ar savu atbildi izklīdināja šo spriedzi.
“Labi, Čārlij. Ne laboratorijā un ne universitātē, bet ari ne divatā. Es nedomāju, ka mums vajadzētu palikt vieniem pašiem.”
“Kur teiksi,” es izdvesu. “Galvenais, lai es varu būt kopā ar tevi un nedomāt par testiem... statistiku... jautājumiem... atbildēm...”
Viņa brīdi domāja, raukdama uzacis. “Labi. Centrāl-parkā pavasari notiek bezmaksas koncerti. Nākamnedēļ tu vari mani uz kādu aizvest.”
Kad mēs apstājāmies pie viņas nama durvīm, viņa žigli pagriezās un noskūpstīja mani uz vaiga. “Arlabu-nakti, Čārlij! Priecājos, ka tu man piezvanīji. Tiksimies laboratorijā!”
Viņa aizvēra durvis. Es stāvēju pie viņas nama un skatījos uz gaismu viņas logā tik ilgi, līdz tā nodzisa. Vairs nav ne mazāko šaubu. Es viņu mīlu.
11. maijs
Pēc visas šīs domāšanas un galvas lauzīšanas esmu sapratis, ka Alisei bija taisnība. Man jāpaļaujas uz savu intuīciju.
Maiznīcā paturēju Džimpiju acīs. Šodien trīs reizes redzēju, kā viņš izsit čeku par nepietiekamu summu un daļu starpības piesavinās. Tā viņš rīkojās tikai tad, kad apkalpoja pastāvīgos pircējus, un man beidzot kļuva skaidrs, ka arī viņi ir vainīgi zādzībā. Bez viņu piekrišanas nekas tāds nenotiktu. Kāpēc lai Džimpijs kļūtu par vienīgo grēkāzi?
Tad arī izšķīros par kompromisu. Jā, varbūt tas nebija ideāls risinājums, tomēr tā es nolēmu, un, ņemot vērā visus apstākļus, tas nemaz nav sliktākais variants. Es pateikšu Džimpijam, ka visu zinu un lai viņš izbeidz.