Sagaidīju brīdi, kad viņš būs aizgājis uz tualeti un būs tur viens pats. Kad pienācu viņam klāt, viņš pakāpās prom.
“Es ar tevi gribu pārrunāt vienu svarīgu lietu,” es teicu. “Gribu palūgt, lai tu pasaki, kā rīkoties kādam manam draugam, kurš nonācis grūtā situācijā. Viņš ir atklājis, ka viņa darbabiedrs krāpj priekšnieku, un nezina, ko tagad lai dara. Viņam negribētos biedru nosūdzēt un samaitāt tam dzīvi, bet viņš nav arī ar mieru palikt malā un noskatīties, kā priekšnieks - kurš pret viņiem abiem vienmēr ir izturējies ļoti labi - tiek krāpts.”
Džimpijs cieši skatījās man acīs.
“Ko tavs draugs domā darīt?”
“Tieši tur jau ir tas grūtums. Viņš negrib darīt neko. Viņam šķiet tā: ja zagšana neturpināsies, tad vienkārši nav nekādas vajadzības iet un runāt ar priekšnieku. Tad viņš par to aizmirsīs.”
“Tavs draugs varētu nebāzt degunu citu darīšanās,” Džimpijs mīņājās, smagi pārlikdams kroplo kāju. “Uz tādām lietām viņš mierīgi varētu pievērt acis, paturot prātā, kas ir viņa īstie draugi. Priekšniecība ir priekšniecība, bet darba cilvēkiem jāturas kopā.”
“Manam draugam tā nešķiet.”
“Kas viņam par daļu?”
“Viņam šķiet, ka, zinādams par tādām lietām, viņš arī pa daļai ir atbildīgs. Tādēļ viņš ir izlēmis tā: ja šai būšanai tiks pielikts punkts, viņam nebūs, ko teikt. Ja ne, - viņš visu izstāstīs. Es gribēju pavaicāt, ko tu par to domā. Kā tev šķiet, vai šādā situācijā zaglis mitēsies?” Viņš tikai ar lielām pūlēm valdīja dusmas. Redzēju, ka viņš labprāt man iesistu, tomēr nē, viņš tikai žņaudzīja dūri.
“Vari savam draugam pateikt, ka tam cilvēkam droši vien nekas cits neatliks.”
“Tad jau labi,” es atsaucos. “Mans draugs ļoti priecāsies.”
Džimpijs gribēja iet prom, taču pie durvīm apstājās un atskatījās.
“Tas tavs draugs... vai viņš gadījumā negrib savu tiesu? Varbūt tādēļ viņš ir tik ļoti norūpējies?”
“Nē, viņš vienkārši grib, lai tas vairs neturpinātos.” Džimpija acis dusmās nozibsnīja.
“Zini, tu šo okšķerēšanos vēl nožēlosi. Padomā tikai, es vienmēr nostājos tavā pusē! Man laikam ar galvu kaut kas nav kārtībā.” Un viņš aizkliboja prom.
Nezinu, varbūt man tomēr vajadzēja visu pastāstīt Donneram, lai viņš Džimpiju atlaiž no darba. Tam, kā es šo problēmu atrisināju, bija savi plusi. Zādzībām ir pielikts punkts, tās vairs neatkārtosies. Bet cik daudz ir tādu kā Džimpijs, cik daudzi izmanto citus sava labuma dēļ?
15. maijs
Ar mācībām sokas labi. Universitātes bibliotēka ir kļuvusi par manām otrajām mājām. Man piešķīra atsevišķu telpu, jo lappusi es spēju izlasīt vienas sekundes laikā, un ap mani mūždien stāvēja ziņkārīgi studenti, kas blenza, kā es šķirstu grāmatas.
Visvairāk mani šobrīd interesē seno valodu etimoloģijas, jaunākie pētījumi variāciju rēķinu jomā un hinduisma vēsture. Apbrīnojami, kādas sakarības pastāv starp šķietami nesaistītām parādībām. Esmu sasniedzis atkal jaunu līmeni, un šobrīd dažnedažādas jomas šķiet tuvojamies cita citai, it kā tām visām būtu viens avots.
Ērmoti, cik bērnišķīgs man izklausās viss, ko es dzirdu, sēdēdams koledžas kafetērijā, kur studenti strīdas par vēsturi, politiku un reliģiju.
Iztirzāt idejas tik elementārā līmenī man vairs nav nekāda prieka. Cilvēkiem ļoti nepatīk, ja viņiem parāda, ka viņi ne tuvu neizprot, cik sarežģīts ir kāds jautājums, -viņi pat nenojauš par dzīļu norisēm, kas pastāv zem virspusējās ņirbas. Arī augstākā līmenī nekas nav ne par mata tiesu labāk, un ar Bīkmenas profesoriem es vairs pat nemēģinu par šīm lietām runāt.
Bērts mani kafetērijā iepazīstināja ar ekonomikas pasniedzēju, kurš ir iemantojis lielu ievērību ar pētījumiem par ekonomisko faktoru ietekmi uz procentu likmēm. Man jau sen gribējās ar kādu ekonomistu parunāt par dažām idejām, kurām biju uzdūries, lasīdams grāmatas. Man nedeva mieru jautājums, cik ētiski attaisnojama ir militāras blokādes izmantošana miera laikos. Pavaicāju profesoram, ko viņš domā par dažu senatoru ierosinājumu vienu otru kareivīgu valstiņu padarīt rāmu, liekot lietā “melnos sarakstus” un preventīvu militāras kontrabandas kontroli - taktiskus paņēmienus, kas tika izmantoti Pirmajā un Otrajā pasaules karā.
Viņš visu noklausījās, skatīdamies man garām, un es biju pārliecināts, ka viņš sakopo domas, lai man atbildētu, taču, vēl labu brīdi klusējis, viņš nokremšļojās un papurināja galvu. Šie jautājumi, viņš kā atvainodamies paskaidroja, neietilpst jomā, ar kuru viņš nodarbojas. Viņa specializācija esot procentu likmes, un par militāro ekonomiku viņš īpaši neesot interesējies. Viņš varot man ieteikt aprunāties ar doktoru Visiju, kurš reiz publicējis rakstu par militārās tirdzniecības līgumiem Otrā pasaules kara laikā. Tas, iespējams, zināšot, ko man atbildēt.
Vairs neļaudams man bilst ne vārda, viņš saķēra un pakratīja manu roku. Bijis liels prieks ar mani iepazīties, taču viņam vajagot pārskatīt lekcijas piezīmes. Un prom viņš bija.
Viss bija tieši tāpat, kad es mēģināju ar amerikāņu literatūras speciālistu parunāt par Čoseru, orientālistam uzdevu jautājumus par Trobriāna salu iedzīvotājiem un gribēju uzzināt, ko par automatizācijas izraistīto bezdarbu domā sociālais psihologs, kura specializācija bija sabiedriskās domas aptaujas saistībā ar pusaudžu uzvedību. Visi vienmēr atrada kādu ieganstu aizšmaukt, baidīdamies, ka citādi atklāsies, cik ierobežotas ir viņu zināšanas.
Cik ļoti citādi man viņi visi tagad izskatās! Un kāds muļķis es biju, iedomādamies, ka profesori ir gara milži! Viņi bija cilvēki - un ļoti baidījās, ka visi pārējie to uzzinās. Alise arī ir cilvēks - sieviete, nevis dieviete -, un rītvakar es viņu vedīšu uz koncertu.
17. maijs
Jau gandrīz rīts, bet es nespēju aizmigt. Man jātiek skaidrībā ar to, kas ar mani notika koncertā.
Sākumā viss bija tīri labi. Centrālparka Esplanāde jau bija ļaužu pilna, un mēs ar Alisi ilgi līkumojām starp pārīšiem, kas bija ērti izstiepušies zālienā. Galu galā mēs atradām brīvu koku patālu no celiņa; laternu gaisma tik tālu nesniedzās, un par citu pāru klātbūtni liecināja tikai protestējoši sieviešu smiekli un cigarešu uguntiņas.
“Gluži laba vieta,” Alise teica. “Nav nekādas vajadzības sēdēt tieši orķestrantiem uz galvas.”
“Ko viņi šobrīd spēlē?” es vaicāju.
“Debisī La mer. Tev patīk?”
Es apsēdos viņai blakus.
“Es šādu mūziku gandrīz nemaz nepazīstu. Man vēl jāpadomā.”
“Nedomā!” viņa čukstēja. “To vajag izjust. Ļauj, lai tā skalojas tev pāri kā jūra, un nepūlies neko saprast.” Viņa atlaidās zālē un pagrieza galvu uz to pusi, no kuras skanēja mūzika.
Kā es varēju zināt, ko viņa no manis gaida? Cik tālu šis viss bija no uzdevumu risināšanas un sistemātiskas zināšanu apguves tīrajām līnijām. Es atkal un atkal sev teicu, ka nosvīdušās delnas, spiediens krūtīs, nepārvaramā vēlēšanās viņu apkampt - tas viss ir tikai bioķīmiskas reakcijas. Pat uztaustīju stimulu un reakciju ķēdīti, kas padarīja mani tik nervozu un satrauktu. Tomēr viss bija miglains un neizprotams. Tad man viņu apkampt vai ne? Vai viņa gaida, ka es to darīšu? Vai viņa ņems ļaunā? Bija skaidrs, ka joprojām uzvedos kā pusaudzis, un tas mani ļoti ērcināja.