1 A1
“Klau,” es izdvesu, “vai tu negribi iekārtoties ērtāk? Uzliec galvu man uz pleca!” Viņa ļāva, lai es aplieku roku viņai ap pleciem, taču nepagrieza galvu uz manu pusi. Laikam mūzika viņu bija tā aizrāvusi, ka viņa pat nepamanīja, ko es daru. Vai viņa vēlas to apskāvienu vai to piecieš? Apņemdams Alisi ap vidukli, jutu, ka viņa nodreb, taču viņas skatiens joprojām bija vērsts uz orķestra pusi. Viņa tēloja, ka uzmanīgi klausās mūziku, jo tad nevajadzēja reaģēt uz to, ko es daru. Viņa negribēja zināt, kas notiek. Raugoties prom un klausoties varēja izlikties, ka mana tuvošanās, manas rokas ap viņas augumu - tas viss ir noticis, viņai nezinot, bez viņas piekrišanas. Viņa gribēja, lai es mīlinos ar viņas ķermeni, bet viņas domas tikmēr lidināsies augstākās sfērās. Es pieliecos klāt un, visai rupji saņēmis viņu aiz zoda, pagriezu uz savu pusi. “Kāpēc tu uz mani neskaties? Tu izliecies, ka manis nav?”
“Nē, Čārlij,” viņa čukstēja. “Es izliekos, ka manis nav.”
Es pieskāros viņas plecam, viņa saspringa un nodrebēja, taču es pievilku viņu pavisam klāt. Bet tad... Viss sākās ar žņerkstoņu ausīs... elektriskais zāģis... kaut kur tālumā. Pēc tam nāca aukstums: rokas un kājas kņudēja, pirksti notirpa. Pēkšņi sajutu, ka uz mani kāds skatās. Uztvere vienā mirklī pārslēdzās. Es it kā atrados kaut kur tumsā aiz koka un redzēju, kā mēs ar Alisi guļam apskāvušies.
Pacēlis galvu, ieraudzīju tuvumā slapstāmies puišeli, gadus piecpadsmit vai sešpadsmit vecu.
“Ei!” es uzkliedzu. Kad viņš piecēlās, redzēju, ka viņa bikšu priekša ir vaļā un daikts rēgojas ārā.
“Kas notiek?” izdvesa Alise.
Es pielēcu kājās, un zeņķis nozuda tumsā. “Tu viņu redzēji?”
“Nē,” viņa nervozi nogludināja svārkus. “Es nevienu neredzēju.”
“Tepat aiz koka. Blenza uz mums. Tik tuvu, ka būtu varējis tev pieskarties.”
“Čārlij, kur tu skrien?”
“Nekur tālu viņš nebūs ticis.”
“Lai taču viņš skrien, Čārlij. Nav svarīgi.”
Nē, man tas bija svarīgi. Klupdams pāri iztraucētiem pārīšiem, skraidīju pa tumsu, taču nebija nekādu cerību uzminēt, uz kuru pusi viņš aizmucis. Jo vairāk es par viņu domāju, jo lielāks nelabums mani pārņēma, likās, kuru katru brīdi varu paģībt. Viens un apmaldījies svešā malā. Tad man tomēr izdevās saņemties, un es devos atpakaļ. Alise bija piecēlusies sēdus un lūkojās man pretī.
“Tu viņu atradi?”
“Nē, bet viņš te bija. Es viņu redzēju.”
Viņa skatījās uz mani kaut kā savādi.
“Tu nejūties labi?”
“Jā... tūlīt pāries... Tā nolāpītā džinkstoņa ausīs.” “Zini, labāk iesim prom.”
Visu ceļu līdz viņas mājai spēju domāt tikai par zeņķi, kas tupēja tumsā, un kā es vienu īsu mirkli biju ieraudzījis to, ko redzēja viņš: mani un Alisi apskāvušos. “Varbūt ienāksi? Es uzvārīšu kafiju.”
Man gribējās piekrist, taču kaut kāda iekšēja balss neļāva.
“Labāk ne. Man šovakar vēl daudz darāmā.”
“Čārlij, es kaut ko ne tā pateicu vai izdarīju?”
im
“Nē taču. Mani vienkārši izsita no sliedēm tas zeņķis, kas tur lūrēja.”
Viņa stāvēja man pavisam blakus, gaidīdama skūpstu. Es apņēmu viņas plecus, bet atkal sākās. Tūliņ pat jātiek prom, citādi nolikšos ģībonī.
“Čārlij, tu neizskaties vesels.”
“Tu viņu redzēji? Alise, saki godīgi...”
Viņa noliedzot pagrozīja galvu.
“Nē. Tur bija pārāk tumšs. Bet es ticu...”
“Man jāskrien. Es tev piezvanīšu.” Un es aizmetos prom, baidīdamies, ka viņa mani aizturēs. Jātiek laukā no šī nama, citādi viss nogrūs man pāri.
Par visu to domājot, esmu gluži pārliecināts, ka tā bija halucinācija. Dr. Strosam šķiet, ka emocionālā ziņā es joprojām esmu pusaudža stadijā, kad sievietes tuvums un domas par seksu izraisa trauksmes stāvokli, paniskas bailes, pat halucinācijas. Viņš domā, ka mana straujā intelektuālā attīstība ir iedvesusi man maldīgu pārliecību, ka es spēju dzīvot normālu jūtu dzīvi. Taču nav jēgas noliegt, ka bailes un aiztures, kas manī pamostas šādās seksuāli nospriegotās situācijās, liecina, ka emocionāli es vēl aizvien esmu pusaudzis - seksuāli atpalicis. Es saprotu, ko viņš ar to grib teikt: ka es neesmu gatavs attiecībām ar tādu sievieti kā Alise Kinjana. Ne tagad.
20. maijs
Mani atlaida no darba maiznīcā. Es pats saprotu, ka tā tverties pie pagātnes ir muļķīgi, taču tajās cepļa svelmes nobrūninātajās balto ķieģeļu sienās bija kaut kas tāds... Tās bija manas mājas.
Par ko viņi mani tik ļoti neieredz?
Par Donneru nevaru teikt neviena slikta vārda. Viņam jādomā par uzņēmumu un par citiem darbiniekiem. Tomēr viņš man bija mīļāks par miesīgu tēvu.
Viņš iesauca mani savā kabinetā, novāca rēķinu kaudzi no vienīgā krēsla, kas stāvēja pie viņa sekretera, un, neskatīdamies man acīs, teica: “Es jau sen gribēju ar tevi parunāt. Lai tak vienreiz viss ir pateikts, cik tad var atlikt.” Šobrīd tas šķiet muļķīgi, bet brīdī, kad viņš - drukns, apaļiem vaigiem, nelīdzenām brūnganām ūsām jocīgi nokarājoties pār augšlūpu - skatījās manī, šķita, ka uz tā krēsla sēž abi divi Čārliji, gan vecais, gan jaunais; sēž un šausmās gaida, ko tagad teiks vecais misters Donners.
“Čārlij, es biju lielos draugos ar tavu tēvoci Hermani. Es apsolīju, ka tev vienmēr atradīsies darbs pie manis gan labos, gan sliktos laikos, lai tev nekad netrūktu pāris dolāru kabatā, lai tev būtu jumts virs galvas un nebūtu jānīkst tajā patversmē.”
“Maiznīca ir manas mājas...”
“Un es uzņēmu tevi, it kā tu būtu mans miesīgs dēls, kurš nolika galvu par dzimteni. Un, kad Hermanis nomira - cik tad tev bija gadu? septiņpadsmit? tu vairāk atgādināji sešgadīgu -, es nozvērējos... Es sev teicu: Artur Donner, kamēr tev ir šī maiznīca un darba pietiek, tu pieskatīsi Čārliju. Viņam būs darbs, viņam būs gulta, kur gulēt, viņam būs maizes rieciens. Kad tevi iebāza tajā Vorenā, es paziņoju, ka tu strādā pie manis un es par tevi gādāšu. Vēl nebija pienācis vakars, kad es jau biju dabūjis tevi laukā no tās patversmes. Sagādāju tev istabu un pieskatīju kā dēlu. Saki pats, vai es savu zvērestu esmu turējis?”
Es palocīju galvu, taču, redzēdams, kā viņš saritina un atritina savus rēķinus, nopratu, ka viņam nav viegli. Un, lai kā man negribējās to zināt - es zināju.
“Es ļoti centos. Strādāju, cik spēka...”
“Zinu, Čārlij. Par tavu darbu nevaru teikt neviena slikta vārda. Bet ar tevi kaut kas ir atgadījies, un es neko nesaprotu. Ne tikai es. Visi par to runā. Pēdējās pāris nedēļās viņi pie manis te ir nākuši vismaz desmit reizes. Nevienam tas nepatīk. Čārlij, man jālūdz tevi aiziet.”
Gribēju viņu pārtraukt, taču viņš pašūpoja galvu.
“Vakar pie manis ieradās vesela delegācija. Čārlij, es nevaru riskēt ar uzņēmumu.” Viņš raudzījās lejup uz savām rokām, kas grozīja rēķinu gan tā, gan šitā, it kā cerētu tur ieraudzīt kaut ko nebijušu. “Piedod, Čārlij.”
“Bet kur lai es liekos?”
Pirmo reizi, kopš mēs bijām iegājuši viņa niecīgajā kabinetā, viņš pacēla galvu un paskatījās uz mani.
“Mēs abi lieliski zinām, ka tev vairs nav nekādas vajadzības te strādāt.”
“Mister Donner, es nekad neesmu strādājis nekur citur.”
“Runāsim skaidru valodu. Tu neesi tas Čārlijs, kas šeit pirmo reizi parādījās pirms septiņpadsmit gadiem - pat ne tas Čārlijs, kas tu biji pirms četriem mēnešiem. Tu neko nestāsti. Kā gribi. Varbūt ir noticis kāds brīnums -kas to lai zina? Bet tu esi mainījies un kļuvis par ļoti gudru jaunekli. Mīklas maisīšana un pirkumu nogādāšana nav gudram jauneklim piemērots darbs.”