Viņam, protams, bija pilnīga taisnība, bet kaut kas manī ļoti gribēja, lai viņš pārdomātu.
“Mister Donner, jūs nedrīkstat mani dzīt prom. Ļaujiet man tomēr mēģināt! Jūs pats teicāt, jūs tēvocim Hermanim apsolījāt, ka es varēšu te strādāt, kamēr vien man tas būs vajadzīgs. Man tas joprojām ir vajadzīgs, mister Donner.”
“Nē, Čārlij, nav. Ja tā būtu, tad es viņiem paziņotu, ka man vienalga, tad viņi varētu sūtīt savas delegācijas un petīcijas, cik tik uziet, es nostātos tavā pusē pret viņiem visiem. Bet šobrīd ir tā, ka visi nelabi baidās no tevis. Man jādomā arī par savu ģimeni.”
“Ja nu viņi pārdomā? Lūdzu, es mēģināšu viņus pierunāt!” Es nepadevos tik viegli, kā viņš bija domājis. Pats zināju, ka man jārimstas, taču neko nespēju līdzēt. “Es ar viņiem parunāšu, viņi visu sapratīs!” lūgšus lūdzos.
“Labi,” viņš beigu beigās nopūtās. “Pamēģini. Bet nekas cits kā sirdssāpes tur nevar iznākt.”
Kad es iznācu no viņa kabineta, garām pagāja Frenks Reilijs un Džo Karps, un es uzreiz sapratu, ka Donneram ir taisnība. Jau tas vien, ka es šeit esmu, ka viņiem uz mani jāskatās, viņiem bija pārāk smags pārbaudījums. Viņi visi manis dēļ jutās nelāgi.
Frenks tik tikko bija paņēmis paplāti ar kliņģeriem, tomēr gan viņš, gan Džo pagriezās, kad es pasaucu. “Paklau, Čārlij, man nav laika. Varbūt vēlāk...”
“Nē,” es neatlaidos. “Tagad... tūlīt pat. Jūs abi jau kādu laiku no manis izvairāties. Kāpēc?”
Frenks, lielais donžuāns un viltnieks, kuram pēc vārda kabatā nekad nebija jāmeklē, brīdi pētīgi skatījās manī un tad nolika paplāti uz galda. “Kāpēc? Es tev pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka pēkšņi tu mums te esi varen smalks kundziņš, gudrelis, visu tu zini! īsts prātvēders, ja, kur nu mums līdz tavam līmenim! Vienmēr līdzi grāmatiņa,
vienmēr atbilde gatava! Zini, es tev kaut ko pateikšu. Tu domā, ka esi labāks par visiem pārējiem? Vācies!” “Bet ko es jums esmu nodarījis?”
“Ko viņš ir nodarījis? Džo, tu dzirdēji? Es tev pateikšu, ko tu esi nodarījis, mister Gordon. Tu te valkājies apkārt ar savām idejām, stāsti, kā vajag strādāt, un mēs visi uzreiz izskatāmies pēc stulbeņu bara. Bet es tev kaut ko pateikšu. Manās acīs tu joprojām esi kretīns. Es varbūt nemāku visus tos gudros vārdiņus un nelasu tādas smalkas grāmatas, bet es neesmu sliktāks par tevi - vai zini ko, es esmu labāks.”
“Kā tad!” Džo palocīja galvu un, meklēdams piekrišanu, pagriezās pret Džimpiju, kas nupat bija pienācis no aizmugures.
“Es taču nelūdzu, lai jūs ar mani draudzējaties,” es teicu. “Jūs varat vispār nelikties par mani zinis. Bet nedzeniet mani prom no darba! Misters Donners teica, ka tas ir atkarīgs no jums.”
Džimpijs iznīcinoši skatījās uz mani un riebumā nogrozīja galvu.”Tev laikam kauna nemaz nav, ko?” viņš iekliedzās. “Vācies pie velna!” Viņš pagriezās un aizgāja, smagi pievilkdams kāju.
Un tā joprojām. Gandrīz visi domāja tāpat kā Džo, Frenks un Džimpijs. Kamēr viņi par mani smējās un iztaisījās gudri uz mana rēķina, viss bija labi, bet tagad viņi kretīna dēļ jutās kā niecības. Sāku saprast, ka ar savu negaidīto izaugsmi biju viņus pazemojis un licis ieraudzīt viņu trūcīgās prāta spējas. Es biju pievīlis viņu uzticēšanos, un viņi mani par to ienīda.
Vienīgā, kas neuzskatīja, ka mani vajag padzīt, bija Fanija Bērdena, un, lai kā pārējie uzstāja un draudēja, viņa vienīgā nebija parakstījusi petīciju.
“Ar to gan es negribu teikt, Čārlij,” viņa bilda, “ka es domāju citādi - ar tevi tiešām kaut kas ir briesmīgi savādi. Kā tu esi pārvērties! Es nezinu. Agrāk tu biji kārtīgs, uzticams puisis - pavisam parasts, varbūt ne pārāk gudrs, bet godīgs... kas to lai zina, ko tādu tu esi pastrādājis, ka pēkšņi esi kļuvis tik gudrs. Visi pareizi saka - tur kaut kas nav kārtībā.”
“Bet kas tur slikts, ka cilvēks grib būt gudrāks, grib apgūt zināšanas un saprast sevi un pasauli?”
“Čārlij, ja tu būtu lasījis Bībeli, tad zinātu, ka cilvēkam nevajadzēja zināt vairāk, nekā Tas Kungs viņam jau no sākuma bija devis. Tā koka augļus cilvēkam nebija brīv ēst. Čārlij, ja tu esi izdarījis kaut ko sliktu - tu pats saproti, par ko es runāju, nu, ar sātanu vai kaut kā tamlīdzīgi -, varbūt vēl nav par vēlu atgriezties. Varbūt tu vēl vari atkal kļūt tas kārtīgais, vienkāršais puisis.” “Fanij, ceļa atpakaļ nav. Es neko sliktu neesmu izdarījis. Es esmu kā tas, kurš bijis akls kopš dzimšanas, un tad viņam tapa dots ieraudzīt gaismu. Tas nevar būt grēks. Drīz visā pasaulē būs miljoniem tādu kā es. To spēj panākt zinātne, Fanij!”
Viņa skatījās uz līgavu un līgavaini uz kāzu tortes, kuru patlaban garnēja, un, tik tikko kustinādama lūpas, nočukstēja: “Kad Ādams un Ieva ēda no Atzīšanas koka, tas bija uz ļaunu. Kad viņi ieraudzīja, ka ir kaili, un atklāja kārības un kaunu, tas bija uz ļaunu. Viņus izdzina no paradīzes, un vārti aizvērās viņu priekšā. Ja nebūtu šī viņu grēka, mēs visi dzīvotu, nepazīdami vecumu, slimības un nāvi.”
Man vairs nebija, ko teikt, - ne viņai, ne kādam citam. Neviens neskatījās man acīs. Es joprojām jūtu viņu naidīgumu. Agrāk viņi par mani smējās, nicinādami manu neldzību un trulumu; tagad viņi mani ienīst par zināšanām un gudrību. Kāpēc? Dieva dēļ, ko viņiem no manis vajag?
Gudrība ir iedzinusi ķīli starp mani un visiem, ko es pazinu un milēju, tās dēļ esmu izdzīts no maiznīcas. Vēl nekad neesmu bijis tik vientuļš. Gribētos zināt, kas notiktu, ja Aldžernonu ieliktu atpakaļ lielajā būrī pie citām pelēm. Vai tās viņu neieredzētu?
25. maijs
Tagad es zinu, kā cilvēks sāk sevi nicināt, - kad pats apzinās, ka rīkojas, kā nedrīkst, un tomēr nespēj tā nedarīt. Pret savu gribu devos pie Alises. Viņa bija pārsteigta, tomēr ļāva man ienākt.
“Tu esi slapjš līdz ādai. Ūdens straumēm tek tev pa seju.”
“Ārā līst. Puķēm tāds laiks patīk.”
“Nāc iekšā! Tūlīt atnesīšu dvieli. Citādi tu dabūsi plaušu karsoni.”
“Tu esi vienīgā, ar ko es varu parunāt,” es teicu. “Nesūti mani prom!”
“Man uz plīts ir tikko uzvārīta kafija. Ej un noslaukies, pēc tam aprunāsimies.”
Viņa aizgāja pēc kafijas, un es tikmēr skatījos apkārt. Pirmo reizi biju spēris kāju pār viņas dzīvokļa slieksni. Tas bija patīkami, taču kaut kas šajā istabā mani uztrauca.
Viss bija kārtīgs. Porcelāna figūriņas taisnā rindā uz palodzes, visas skatās vienā virzienā. Un “nevērīgi nomestie” spilveni uz dīvāna nepavisam nebija nomesti -tie bija vienādos attālumos izkārtoti uz polietilēna pārsegiem, kas sargāja mēbeli. Uz diviem maziem galdiņiem bija žurnāli, sakārtoti tā, lai uzreiz varētu redzēt nosaukumus. Uz viena galdiņa: The Reporter, The Saturday Review, The New Yorker: uz otra: Mademoiselle, House Beautifiil un Reader’s Digest.
Pie sienas iepretim dīvānam bija greznā ietvarā ierāmēta Pikaso “Mātes un bērna” reprodukcija, bet tai tieši pretī, virs dīvāna - glezna, kurā švītīgs renesanses laikmeta galminieks - maskā, ar zobenu rokā - aizstāvēja izbiedētu sārtvaidzi jaunavu. Tas viss negāja kopā. Likās, Alise nespēj izlemt, kas viņa ir un kādā pasaulē vēlas dzīvot.